Es gribu runāt par šodienu. Caur glezniecību to iekapsulēt konvertējamā kvalitātē. Tas ir ambiciozi, bet kas man to var liegt?! – pirms savas jaunākās personālizstādes Civilisti atklāšanas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls saka gleznotāja Sandra Krastiņa. Šajā ekspozīcijā būs apskatāmi mākslinieces darbi no deviņdesmitajiem gadiem līdz pat mūsdienām. Izstādes priekšplānā gleznotāja ir izvirzījusi indivīda attiecības ar laiku – tās visos viņas daiļrades periodos ir bijušas ļoti nozīmīgas.
Patlaban Eiropā notiek ļoti būtiska uzsvaru maiņa – norāda Sandra Krastiņa. "Es, tāpat kā jebkurš cilvēks, dzīvojot savu dzīvi, ar kaut kādām neredzamām antenām uztveru to, ko pasaule signalizē un kam es pievēršos savos darbos," paskaidro māksliniece, kuras divu jaunāko gleznu sēriju uzmanības centrā ir tādi izteiksmīgi tēli kā balti vīriešu krekli un vareni buļļi. "Es izmantoju tēlus, kam tiek piedēvēta klišejiska nozīme" stāsta gleznotāja, kuras darbos iepriekšējo pieņēmumu un viņas pašas interpretācijas konfliktā uzšķiļas jauns vēstījums.
"Mūsu laikā personas statusa atribūtika galvenokārt ir apģērbs," uzskata Sandra Krastiņa, kuras kreklu sērijas pirmsākumi ir meklējami viņas personālizstādē Vīrs. Un vārds, kas 2015. gadā bija skatāma Mūkusalas mākslas salonā. Šo darbu radīšanā gleznotāja ir izmantojusi īpašu tehnoloģiju. "Es noklāju audeklu ar noteiktas konsistences tumša toņa krāsu un pēc tam ar terpentīnā izskalotu lupatu vai otu izmazgāju to līdz apkaklītei, tā pastiprinot vēlamā noskaņojuma izteiksmīgumu. Baltie, tukšie krekli bez saskatāmiem valkātājiem iznāk vai ieiet tumsā," paskaidro māksliniece, kurai gleznošana ir drīzāk racionāls process nekā emocionāla plosīšanās.
Dzeltens čips ausī
Savukārt pievērsties buļļa tēlam Sandru Krastiņu ir ierosinājusi izcilā latviešu fotogrāfa Kārļa Lakšes (1892–1949) fotogrāfija, kura ir tapusi trīsdesmito gadu beigās lauksaimniecības izstādē Koknesē. Šo foto ar sievieti, kura sēž uz buļļa, viņa ir ieraudzījusi vienā no Daugavpils Marka Rotko Mākslas centra organizētajām izstādēm. Tā taču ir zelta ādere! – nodomājusi gleznotāja. "Ak, ieraudzīji gan?!" aiz muguras atskanējusi Sandras Krastiņas vīra mākslinieka Edgara Vērpes balss, pamanot viņas neviltoto interesi.
Gleznotāja atklāj, ka šī ir pirmā reize viņas daiļradē, kad cita mākslinieka veikums ir devis impulsu veselai darbu sērijai. Vairākiem buļļiem Sandra Krastiņa ir ielikusi ausī dzeltenu čipu. "Man, piemēram, nepatīk dzeltenais. Es to ļoti maz izmantoju – un, ja izmantoju, tad tikai negatīvā nozīmē. Man tā subjektīvi ir uzbāzīga un agresīva krāsa," savulaik žurnālā Studija publicētajā intervijā ar mākslas kuratori Daigu Rudzāti ir atzinusi pati gleznotāja, kura šajos darbos ar vienu krāsas triepienu ir nokāvusi bulli kā brīvā spēka simbolu.
Katru no savām jaunākajām gleznām Sandra Krastiņa ir radījusi vienā paņēmienā. "Es neatstājos no darba, līdz tas nav pabeigts," paskaidro gleznotāja, kura visas savas šaubas ir izdzīvojusi ilgajā skiču periodā. "Tas ir tāds adrenalīns, kad tu stāvi pie milzīga audekla, kuram tu īsti nevari aizsniegt vidu un kurš no tevis pieprasa pārliecinošus otas vēzienus," stāsta māksliniece, kura pēdējos divus darbus ir radījusi ar slotu. "Es gleznoju ar krāsotāju otu, taču vienā brīdī sajutu, ka rezultāts ir par maigu, par smuku," viņa piebilst.
Pagātnes līkločos
Viens no tādiem buļļiem ar dzeltenu čipu ausī nolūkojas no Sandras Krastiņas darbu albuma, kas tiks atvērts līdz ar viņas jaunās personālizstādes atklāšanu. Tajā ir mākslinieces gleznas no astoņdesmitajiem līdz pat šim gadam (izdevniecība Neputns). "Tāpēc, ka man tas ir svarīgi. Tieši man, ja es kā cilvēks negribu pusaizmigusi nesapratnē savu dzīvi nodzīvot. Man ir kaut kādas lietas jāizdomā, jāsaprot. Kaut vai savas uztveres robežā. Un es domāju gleznojot," šajā grāmatā ir lasāma arī Sandras Krastiņas saruna ar mākslas zinātnieci Laimu Slavu.
No agrākajiem darbiem šajā izstādē ir iekļauts Sandras Krastiņas gleznojums no divpadsmit daļām ar nosaukumu Apzeltītie jātnieki, kuri klasiskajā Rietumu vadoņa un uzvaras simbolā – zirgā – drīzāk sēž novārguši un apjukuši. "(..) katrā kvadrātā izcelts savs tēls kustībā, izcelta sava apzeltītā detaļa," izdevumā Māksla rakstīja mākslas zinātniece Ilze Konstante. Šo fragmentēto kadrējumu gleznotāja mēdz izmantot arī šodienas darbos, lai parādītu, ka daļa stāsta vienmēr paliek ārpus audekla rāmjiem, ārpus mūsu uztveres fokusa.
Pirms divdesmit sešiem gadiem Sandra Krastiņa piedalījās leģendārajā izstādē akcijā Maigās svārstības, kurā bija eksponētas viņas šaurās, garās gleznas ar cilvēku figūrām: Ēdājs, Aplaudētājs, Lūdzējs un Stāvētājs. Vienai no tām māksliniece ir uzgleznojusi virsū citu savu darbu Viens no jātniekiem. "Man ir žēl, ka esmu to iznīcinājusi, bet bija 1991. gads – nebija naudas, audeklu un rāmju," atceras māksliniece, kura gleznā ir attēlojusi zirgu ar tievām, tizlām kājām.
"Un tu nevari saprast, kas uz viņa sēž virsū, kas viņu komandē."
Nepadoties manipulācijai
"Mani darbi ir ne tik daudz par ārējiem spēka mutuļiem, cik par indivīdu un viņa izvēlēm," rezumē Sandra Krastiņa. Mākslinieces jaunākajā personālizstādē Civilisti ir pārstāvēts arī viņas tā sauktais zilais periods, kas savulaik ir attīstījies no pašai sev rakstītajām un sūtītajām pastkartītēm triju mēnešu garumā. Tas ir laiks, kad par Sandras Krastiņas gleznieciskās telpas noteicošo izteiksmes līdzekli kļūst ultramarīna zilais un tajā ienāk multiplicēti cilvēku silueti. "Viņi ir tikai raksts – arī tā var paskatīties uz cilvēku," saka māksliniece.
Vai uzskatāt, ka ar mums tiek manipulēts? "Vai tad ne?!" ar retorisku pretjautājumu atbild Sandra Krastiņa. "Tam ir ļoti grūti pretoties, jo cilvēks pēc savas būtības ir diezgan slinks, arī es. Man ir vieglāk paņemt jau gatavu viedokli, ko man piedāvā masu mediji, nekā pašai parakāties pa desmit citiem informācijas avotiem, lai formulētu savējo," atzīst māksliniece, kuras rīts sākas ar jaunāko ziņu pārskatīšanu viedtālrunī. "Galvenokārt es izlasu tikai virsrakstus, un tie ir šausmīgi stulbi," viņa atklāj savu ikdienas rutīnu.
Viens no veidiem, kā nepadoties manipulācijai, ir grāmatu lasīšana, kas piespiež domāt pilnīgi citādi, – uzskata Sandra Krastiņa, kura katru vakaru nododas šim procesam. Pavisam nesen māksliniece ir izlasījusi vācu rakstnieka Tomasa Manna romānu Burvju kalns, kurā caur Šveices Alpu sanatorijā mītošo cilvēku ikdienu tiek atklāta Eiropā valdošā noskaņa pirms Pirmā pasaules kara un kura pie viņas ir nonākusi īstajā laikā. "Vienkāršāk ir pateikt, ka esi noguris, un padoties vieglākajam ceļam," sarunas noslēgumā piebilst Sandra Krastiņa, kura pati nemaz nav tik samiernieciski un nevarīgi noskaņota.
Sandra Krastiņa
Personālizstāde Civilisti
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls līdz 6. novembrim