Runa nav tikai par V. Spolīša aplūkoto jautājumu par namīpašniekiem, kuri prombūtnes, aizmāršības vai neuzmanības dēļ nonāk pie administratīva soda tāpēc, ka pareizajā dienā nav izkārts karogs. Lai gan man šķiet, ka šis ir jautājums, ar kuru kāds namīpašnieks varētu vērsties Satversmes tiesā -- vai tiešām valstij ir tiesības privātnama īpašniekam diktēt, kad ir un kad nav izliekams karogs? Valsts un pašvaldības iestādēm, OK, varbūt, bet kaut kā privātīpašumu īpašnieku gadījumā te šķiet pārkāpts Satversmes pants par sava viedokļa brīvu paušanu un tātad arī nepaušanu. Un, starp citu, apstāklis, ka sērīgajās dienās daudzviet pie karogiem ir piekabinātas atkritumu maisiņu strēmeles, liek domāt arī par to, ka valsts nedrīkst pilsoņiem uzlikt noteikumus, ja nenodrošina šo noteikumu izpildīšanai nepieciešamo.
Taču galvenais tomēr ir kas cits. Nu nav, nav un vēlreiz nav latviešu tautai nepieciešams ar melnu lentu pieminēt gan Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu 25. martā, gan vēl vienu Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu 14. jūnijā un tad piedevām vēl pa virsu pret Latvijas tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas dienu decembra pirmajā svētdienā (atlikušās divas melnās lentas dienas ir Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena 4. jūlijā un LR okupācijas diena 17. jūnijā).
Pilnīgi parakstos zem tā, ko par šo lietu šodien raksta V. Spolītis: "Parādiet man vienu sevi cienošu valsti, kura valsts pilsoņiem liek izkārt sēru karogus, atceroties izbijušu okupāciju." Es varētu šo jēdzienu vēl papildināt ar "Parādiet man vienu sevi cienošu valsti, kurā parlamentam nav nekā labāka ko darīt, kā katru reizi pirms vēlēšanām parevidēt atzīmējamo dienu kalendāru, lai tautai uzdzītu vēl lielāku depresiju."
Tas, kas notika 1940. gada 17. jūnijā, 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā bija briesmīgs noziegums pret cilvēci, valsti un tautu (lai gan būtu grūti nodefinēt, kas briesmīgs notika decembra pirmajā svētdienā). Neapstrīdams fakts un notikumi, kurus nedrīkst aizmirst. Taču var tomēr runāt arī par depresīvu eksibicionismu, un te nu jāatzīst, ka tauta, kura nepārtraukti skatās pār plecu uz vēsturi, nav spējīga skatīties uz priekšu. Piekrītu Veiko Spolītim: Karogs obligāti būtu karams 4. maijā, Lāčplēša dienā ar sēru noformējumu lai atcerētos visus tos, kuri ir atdevuši dzīvi par Latviju, un 18. novembrī. Ārpus tā likt visiem Latvijas iedzīvotājiem priecāties vai sērot -- nav un vēlreiz nav tas valsts uzdevums.