Protams, ES var būt līdzeklis problēmu novēršanai, taču, vienlaikus, jāapzinās, ka tas uzliek par fondu apguvi atbildīgajām valsts institūcijām ļoti augstu atbildību par pareizu nodokļu maksātāju (fondu gadījumā - gan Latvijas, gan pārējo ES valstu) naudas efektīvu izmantošanu. Kādas sekas ir tad, ja procesu attīstība netiek prognozēta un modelēta, ja valsts atbalsts, neanalizējot nozares tendences, tiek piešķirts daudziem savstarpēji konkurējošiem komersantiem, tagad varam paliecināties pamatojoties uz Lauku atbalsta dienesta publiskotajiem datiem - ne viens vien valsts atbalsta saņēmējs nonācis finansiālās grūtībās un lauž līgumu ar valsti.
Esmu pārliecināts, ka tie ir tikai pirmie publiskotie piemēri. Drīz vien tam var sekot arī daļa būvmateriālu ražotāju un kokapstrādes nozares uzņēmumu. Pēdējo mēnešu laikā, pildot darba pienākumus un apmeklējot komersantus, man arvien skaidrāk iezīmējās galvenā problēma: 2004. - 2006.gada plānošanas periodā valsts atbalsts tika piešķirts it kā ekonomiski pamatotiem projektiem. Taču šie projekti tika gatavoti un apstiprināti paļaujoties uz to, ka "treknie" gadi ne tikai nebeigsies, bet kļūs arvien treknāki - ka būvniecības bums nebeigsies, cilvēkiem nauda būs arvien vairāk utt.
Tagad daudzi komersanti žēlojas, ka situācija tirgū ir izmainījusies. Jā. Ir izmainījusies. Un liela daļa atbildības jāuzņemas arī valsts institūcijām (ar to es domāju ne tikai valdību, bet arī par banku darbības uzraudzību atbildīgos, kas pieļāva nekontrolētu kreditēšanu). Bet to es pieminu nevis tāpēc, lai meklētu vainīgos, bet lai tagad izvērtētu pieļautās kļūdas un izdarītu attiecīgus secinājumus.
Viens no tiem, manuprāt, ir izsvērtāka valsts un ES atbalsta piešķiršana uzņēmumiem skatot katru komersantu valsts kopējās attīstības kontekstā, priekšroku dodot tiem, kurus iespējami maz var skart iekšējā tirgus satricinājumi. Šādu, savu darbu ilgtermiņā plānojošu uzņēmumu Latvijā ir ne mazums. Un tieši tiem ir jākļūst par valsts atbalsta saņēmējiem, tieši tādiem komersantiem ir jāpalielina valsts atbalsta apmērs. Valsts primārais uzdevums tagad ir finansiāli atbalstīt gan tos, kas spēj saražot produkciju eksportam, gan tos, kas samazina importu no ārvalstīm, tādejādi sekmējot valsts tekošā konta deficīta samazināšanos. Protams, tas prasa lielāku iedziļināšanos un vairāk darba, bet, ja mēs vēlamies atkārtot Īrijas sekmīgo struktūrfondu apguves pieredzi, mums alternatīvas nav.
Var konstatēt, ka pirmie soļi pareizā virzienā tiek sperti. Var tikai atbalstīt Ekonomikas ministrijas sagatavotos priekšlikumus par to, ka īpaši tiks atbalstīti uzņēmumi, kas orientējas uz ārējo pieprasījumu, ražo produkciju vai sniedz pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību, tehnoloģiski ietilpīgi ražošanas uzņēmumi, kā arī jaunu uzņēmumu izveide. Pozitīvi vērtējams arī nodoms par atteikšanos no vairākām apšaubāmām ES struktūrfondu aktivitātēm, to finansējumu piešķirot atbalstam, lai komersanti iegādātos tehnoloģijas un iekārtas. Tas ļauj cerēt, ka struktūrfondu drošības spilvens mūsu tautsaimniecības kritienu amortizēs.