Rīgas galerijā Istaba ir atklāta Uno Daņiļevska (1945–2007) piemiņas izstāde Uno. Tajā ir redzama tikai viena glezna – Rīts (2005). Ļoti gaiša. Kā dzīves kopsaucēju to izvēlējās mākslinieka meita gleznotāja Linda Daņiļevska. Lai izceltu gaiši zilo, balto un dzelteno nianšu un faktūru bagātību, galerijas siena tika nokrāsota tumši matētā zilā tonī. Un radās upe upē. Nākamajās nedēļās parādīsies citas gleznas. Uno Daņiļevskis jokojot mēdza sacīt, ka nezina, vai ir mākslinieks vai makšķernieks, un Rīts laimīgā kārtā ļauj apvienot abas viņa rakstura pretēji vērstās šķautnes – pedantisko un stihisko – miglainā bezvēja saullēktā, kas vairāk slēpj nekā atklāj. Skatiens ir vienlaikus izkliedēts un nospriegots, kā tas mēdz būt liminālā akvatorijā, kur viss plūst un mainās un nav zināms, kur kas sākas un kur kas beidzas. Skatītājs iekrīt miglas upē līdzīgi ezītim no slavenās multfilmas. Bet varbūt tā nemaz nav gaišzila upe, bet debesu ēna, ko uzķer acs tīklene, un dzeltenā, šaurā strēmele kā uzlīme cenšas pieturēt nenotveramo tukšumu.
Zeme un debesis
Līdz 90. gadu vidum Uno bieži gleznoja ainavas savas sievas – Latvijas Radio skaņu režisores Rasmītes Daņiļevskas – tēva mājās Sēļos netālu no Mazsalacas, kur pavērās plašs skats uz laukiem un daži ozoli iezīmēja nolīdzinātu kaimiņmāju vietu. Kopš skolas gadiem Uno visu mūžu valkāja brilles, bet gleznoja bez tām. Traucēja atspīdumi stiklā. Ar gadiem viņa ainavas kļuva skopākas, detaļas tika pakļautas stilizācijai, to nozīmīgums samazinājās, bet krāslaukumi izpletās. Palika vienādojuma divas galvenās puses – zeme un debesis. Putna un vardes perspektīva kā Uno iemīļotākajā latviešu tautasdziesmā – tumša nakte, zaļa zāle. Lai iegūtu dziļu zaļumu, ko nevar dabūt no tūbiņas, lika apakšā temperu un lazēja. Uno bija sava tehnika, ar ko viņš iepazīstināja arī studentus, atceras gleznotājs Aleksejs Naumovs.
Uno Daņiļevskis. Rīts. Audekls, eļļa. 120 x 200 cm. 2005. Foto – Didzis Grodzs
Visbeidzot Uno glezniecībā izzuda arī atsevišķie koki, kas līdz tam kalpoja par telpisku mērvienību un distances zīmēm. Ar sfumato efektiem Uno neaizrāvās. Viņš secēja ainavu plaknēs, tuvojoties abstrakcijai, uzšķērda slāni pa slānim un pētīja ainavu no iekšpuses. Meistaroja faktūras, zemes dvašas vibrācijas. Raugoties viņa kataloga (2005) fotoportretā, kuru uzņēmis gleznotājs Normunds Brasliņš, redzam, ka Uno izmantoja ļoti platas, biezas otas un krāsu rullīti, domājams, ne tikai audekla gruntēšanai. No daudzajiem instrumentiem meita piemin ārstu šļirces un dažādus sietiņus faktūru veidošanai.
Vislielāko satricinājumu mākslinieks pārdzīvoja 1991. gadā, kad kopā ar Latvijas Mākslas akadēmijas kolēģiem Alekseju Naumovu un Jāni Zemīti bija devies uz Sietlas Universitāti sarīkot izstādi, bet tikmēr Rīgā no viņa darbnīcas, kas atradās dzīvojamās mājas pagalmā Āgenskalnā, Mārupes ielā, tika izzagti ap 300 darbiem. Tikai dažas gleznas meitai izdevās atpirkt no labticīgajiem ieguvējiem. Pārējās joprojām ir bezvēsts prombūtnē vai uzpeld izsolēs.
Avīžzēns neiet prom
Uno māksla sākās ar radu būšanu. Viņa māsīca bija precējusies ar gleznotāju Vasiliju Kirilovu, kuram bija pasūtīta glezna V. I. Ļeņina ierašanās Rīgā 1900. gadā, un mākslinieks kā modeļus izmantoja ģimenes locekļus. Šī glezna savulaik tika eksponēta LPSR Revolūcijas muzejā Smilšu ielā 20. Gleznā ir redzams mirklis, kad no stacijas burzmas iznāk kāds vīrs, ģērbies kā vācu komersants tumši pelēkā mētelī, melnā uzvalkā, baltā kreklā un katliņu galvā, un priekšplānā gaišs, kustīgs zēns vicina rokā laikrakstu. Lūk, tas ir Uno. Kirilovs redzēja, ka puika neiet prom, kā noburts skatās, kā viņš glezno. Kirilovs ieteica aizvest bērnu uz skolu ar mākslas ievirzi. Radi ieklausījās, un pēc igauņu pamatskolas beigšanas Uno māte filmu studijas Metro-Goldwyn-Mayer pārstāvniecības kinomehāniķe Hilda, dzimusi Jarats, un tēvs cepuru meistars Heinrihs Daņiļevskis – abi Latvijas Igauņu biedrības dibinātāji – nolēma Uno sūtīt uz Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu.
Tikai mūris
Uno Daņiļevskis pabeidza "rozīšus" (1964) un LPSR Valsts Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļu (1969), stažējās Iļjas Repina Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūtā Ļeņingradā. Uno skolas un studiju biedre gleznotāja Inta Celmiņa atcerējās: "Uno bija viens no nopietnākajiem glezniecības studētājiem. Jau skolas laikā viņš runāja par kompozīciju, kaut gan mums pārējiem par to bija tikai priekšstats kā par bildi ar stāstu. Pēdējo klasi beidzot, braucām skatīties Ļeņingradu, galvenokārt Ermitāžu. Tur Uno sajūsminājās par impresionistiem, kas dažiem no mums nebija izprotami, mēs skatījāmies Rembrantu. Es ar Uno mācījos arī akadēmijā, bet tas bija grūtāks un nervozāks laiks. Katrs cīnījās par savu vietu mākslā. Akadēmijas pirmā kursa praksē Pļaviņās, kur mēs bijām nosūtīti atainot HES celtniecību, atradu Uno gleznojam mūri. Tikai mūris, ne debesis, ne zeme, ne darba duna. Tad Uno man ilgi skaidroja, kā viņš atrod pareizo toni katram plankumam uz sienas. Cik tas ir grūti un interesanti. Glezniecības pamati. Tas skolā netika mācīts, un turpmāk katrs no mums atrada vai neatrada šīs pamatpatiesības pašmācības ceļā. Vēlāk Uno aizrāvās ar Borisa Bērziņa darbu studēšanu un dalījās atradumos ar citiem kursa biedriem. Zīmēšanās man ar Uno bija sīva konkurence. Man likās, ka viņš zīmē labāk, tad nu sēdēju pie ģipša arī starpbrīžos, lai iegūtu laiku. Bet arī Uno sāka zīmēt starpbrīžos. Tā mēs tur šņākdami sēdējām un tad pašpikojām, kā otram sanāk. (..) Arī vēlāk sekojām viens otra liktenim un mākslas ceļiem."
Attiecībās ar nepazīstamiem cilvēkiem Uno bija vēss. Bija jāpaiet ilgākam laikam, lai rezervētais vienpatis atvērtos.
Copes lietas
Strādājot "rozīšos" par pedagogu, Uno iepazina savu kolēģi mākslinieku Gunāru Lūsi. Šī draudzība aizsāka abu kopīgo vaļasprieku. Kad nebija auto, tika izmantots vilciens, autobuss, ir bijis arī taksis. Uno mēdza klejot arī vienatnē, nakšņoja pie ugunskura. Bija līdzi katliņš, kurā uzvārīt tēju. Tika izmantotas armijas kartes. Uno patika arī pašam ķimerēt copes lietas, rotiņus un vizuļus. Gan precīzi, gan ar izdomu.
Reiz, vimbojot Salacā, lielās tautas pārstāvji bezkaunīgi meta pāri Uno gruntsmakšķerēm savas makšķeres, bet trešajā reizē Uno šo problēmu atrisināja vienkārši. Ar somu duncīti šņik, un āķi nost. Igaunis!
Uno bija pārlaimīgs un izaicinošs, kad noķēra foreli. Viņam patika sacensība, un forelēšana – tā ir elitāra nodarbošanās. Draugi ar spiningiem izstaigāja visas mazās Vidzemes un Kurzemes upītes, Zemgalei un Latgalei metot līkumu. Tikai Lubānas ezerā, pirms tas tika applūdināts, ķēra līdakas citu pēc citas. Ziemā, saprotams, bija arī Peipuss. Un Latvijas skaistie ezeri. Gadījies, ka Gunārs no ledainās Braslas izvilcis pašu Uno.
Ejot pēc zivīm, Uno saķēra arī ainavas. Dabas mirkļi bija neaizmirstami – miglas rīti, rasoti zirnekļu tīkli, debesu atspulgi, spilgtas krāsas un tumšas krāsas. Vienai no savām gleznām viņš deva nosaukumu Ceļš. Es gāju nezinādams kurp, sajuzdams jēlas zemes garšu.
Viskrāšņākie bija braucieni uz Murmansku Kolas pussalā, un it īpaši reljefi izcēlās lidojumi uz Magadanu Tālajos Austrumos, kur upei varēja pārslēpot pāri pa lašu mugurām. No Maskavas uz Magadanu varēja nokļūt turp un atpakaļ par 180 rubļiem. Tik daudz maksāja džinsi. No Magadanas uz Olas upi brauca ar taksi. Gunāram Lūsim bija Ohotskas zivsaimniecības īpaša atļauja lašu zvejniecībai, izsniegta 1987. gadā. Par piedzīvojumiem mežonīgajā dabā, draudzību un vīrišķību var izlasīt Lāču Andreja grāmatā Lāča sirds (2007). Te vienā no fotogrāfijām ir redzams starojošs Uno ar ketlasi, kas noķerts Olas upē 1987. gadā. Tā ir pēdējā publikācija, kuru viņš piedzīvoja. Uno aizgāja strauji ar vēzi 62 gadu vecumā.
Jubilejas reizē gribas piebilst, ka Lindas Lūses repertuārā ir Jāzepa Vītola dziesma Beverīnas dziedonis, kuru viņai pieprasīja dziedāt visās Daņiļevsku mājas svinībās: "Igaunīši, bālenīši, / Naidu cēla Latvijā: / Viņas pilei virsū mācās, / Skaudras bultas šaudīja." Ausekļa vārdi skanēja no pirmā panta līdz pēdējam. Uno patika šī dziesma.
Uno Daņiļevskis
Piemiņas izstāde Uno
Galerijā Istaba līdz 26.XI