Tas, ka vecāki diennakti ir gatavi stāvēt rindā, lai pieteiktu bērnu labā un normālā skolā, ir liecība tam, ka ar mūsu izglītību esam iebraukuši galīgās auzās. Protams, kā jau atzinu pašā sākumā, labas un prestižas skolas vienmēr ir bijušas un būs, tomēr pašlaik notiekošais liek domāt, ka normāla skola ir izņēmums un ka patiesībā valsts nespēj garantēt kvalitatīvu izglītību pamatskolās. Tā teikt, laba pamatizglītība ir deficīts.
Tomēr notiekošais liek arī jautāt, kas ir laba skola un vai laba un prestiža skola ir viens un tas pats? Par labu skolu it kā viss būtu skaidrs - tajā ir skolotāji, kas grib un prot skolēniem ne tikai zināšanas dot, bet ieinteresēt viņus šīs zināšanas apgūt. Turklāt labā skolā nenotiek psiholoģiska un fiziska vardarbība pret bērniem, tajā nav ietekmīgo skolēnu klanu, kas vairāk vai mazāk nosaka skolā notiekošo. Uz jautājumu, kas ir prestiža skola, atbildēt jau grūtāk. Vai tā ir skola ar kvalitatīvu mācību procesu? Vai tā ir skola ar ļoti ierobežotu vietu skaitu, kurā var apgūt īpašas, ekskluzīvas un sabiedrībā ļoti augstu vērtētas zināšanas? Visbeidzot - varbūt tā ir skola, kurā mācās bagātu un ietekmīgu vecāku bērni?
Kādēļ tā jautāju? Tādēļ, ka neesmu pārliecināta, vai prestižās skolas nosaukums vienmēr garantē kvalitatīvas mācības un cilvēcīgas attiecības skolā. Vai tādā apzīmējumā nav krietni daudz liekulības un iedomības? Pastāstīšu divus piemērus, skolas un cilvēkus gan konkrēti neminot, jo, pirmkārt, kopš notikumiem ir pagājis ilgāks laiks. Tiesa gan, publiskajā telpā abām skolām joprojām ir tieši tas pats statuss: pirmā skaitās prestiža un ļoti laba skola, otrā skaitās laba skola, ar bijušo ekskluzivitātes auru. Otrkārt, pirmo stāstu uzzināju no sava paziņas, tādēļ katru tā detaļu nevaru apliecināt "ar zīmogu un parakstu".
Un tā - padomju gados bija kāda prestiža Rīgas skola, kurā tās rajonā dzīvojošajiem bērniem mācīties bija gandrīz neiespējami, jo tajā mācījās partijas bosu un citu svarīgo cilvēku bērni. Protams, nepieņemt pirmklasnieku skolā, klaji sakot, ka viņš nav bosa bērns, nevarēja, tādēļ topošajiem pirmklasniekiem bija mutiskas pārbaudes, lai noteiktu vai bērns spēs mācītie skolā ar tik augstu zināšanu un prasību līmeni. Vietējā rajona bērni parasti nespēja izpildīt skolas augstās prasības. Tā notika arī ar manu paziņu, un viņa vecāki saņēma rakstisku atteikumu ar pamatojumu, ka zēns atpaliek garīgajā attīstībā un ka viņam nav nekādu nepieciešamo zināšanu. Vecāki apvainojās un nolēma tikt galā ar šo sistēmu - viens no vecākiem strādāja vienā darba vietā ar tolaik Latvijā ļoti pazīstamu, ļoti populāru un savas profesijas dēļ visiem bosiem trakoti vajadzīgu cilvēku, kura mazdēlam pēc gada bija jāsāk mācīties pirmajā klasē. Pēc gada ievērojamais un svarīgais cilvēks iesēdināja savā "Volgā" mazdēlu un "viņa draugu", aizveda uz skolu, iegāja direktora kabinetā un pateica, ka atvedis mācīties savu mazdēlu un viņa draugu. Neviens neuzdeva nekādus jautājumus, "mazdēla draugs" tika uzņemts pirmajā klasē, un pirmos četrus gadus bija teicamnieks. Pagājušajā gadā mana paziņas klases saietā tika runāts, kur tagad ir un ko dara bijušie skolotāji. Izrādās, ka skolotāja, kas savulaik apgalvoja, ka zēns neder izcilajai skolai, joprojām tajā strādājot. Un ne tikai viņa vien. Un visi viņi esot ļoti cienījami un tiekot augstu vērtēti.
Deviņdesmito gadu sākumā mans dēls mācījās Rīgas skolā, kura bija mūsu rajona skola pēc dzīvesvietas un kura skaitījās laba un ar zināmu - gan pabālējušu, ekskluzivitātes auru. Pirmais, kas mani pārsteidza šajā skolā, bija klases vecāku sapulcē izteiktais lūgums, nevilkt bērniem kājās labus apavus un arī tos apavus, ar kuriem staigāt skolā, nopirkt pēc iespējas sliktākus, jo skolā zog. Galu galā varot jau skolā staigāt tajos pašos āra apavos Mūs brīdināja, ka arī virsdrēbes pārāk labas nevajagot ģērbt, jo visādi varot gadīties. Ar vārdu sakot, zagšana bija normāla parādība, apmēram tāpat kā lietus - pret lietu taču jūs necīnāties, vai ne? Jūs ar to rēķināties! Taču trakākais sākās vēlāk. Viens no dēla klases biedriem izcēlās ar divām lietām. Pirmā - viņš ne brīdi negrasījās mācīties, viņu interesēja katram klases un skolas biedram kaut ko nodarīt: iesist, atņemt un saplēst grāmatas, piektajā klasē viņš pie skolas jau labprāt uzpīpēja un iedzēra arī. Otrā lieta - viņa daudzbērnu ģimenes vecāki visvairāk mīlēja grādīgos šķidrumus, tādēļ zēna īpašais aizstāvis skolā bija viņa vecmāmiņa, bijusī partijas komitejas darbone un pietiekami augsta amatpersona jauno laiku izglītības sistēmā. Lieki teikt, ka mazdēliņš skolā izvērsās pēc pilnas programmas, un pāris reizes skolas biedri cieta visai nopietni. Protams, mazdēliņš bija neskarams, un skolotāji pat "nenojauta", ka puika kaujas, dzer un pīpē uz nebēdu. Patiesībā izdzīvošana šajā klasē kļuva problemātiska, un mani mierināja tikai tas, ka dēls sāka trenēties teikvando. Kādu dienu dēls pārnāca no skolas un pastāstīja, ka klases biedrs nolēmis "izklaidēties", par izpriecu objektu mēģinot izmanot manu dēlu. Protams, tas viņam neizdevās, toties lidojums pāris metru tālumā, gan. Starp citu, tā bija pēdējā reize, kad klases varonis mēģināja aiztikt dēlu. Toties skolotāja bija sašutusi ne pa jokam un zvanīja man, lai brīdinātu par dēla nepiedienīgo un tik kārtīgā skolā nepieņemamo uzvedību. Pilnībā skolotājai piekritu un sacīju, ka policija jau sen ilgojas pēc slavenās vecmāmiņas mazdēliņa un ka klases biedru sišana un terorizēšana un dzeršana pie skolas reiz var beigties ar traģēdiju un ka laiks šo puisi no skolas izslēgt. Skolotāja aši atvadījās un vairāk nekad mūžā mēs par šo tēmu neesam runājušas. Bet skola joprojām skaitās laba un pieklājīga.