Vai templim jāpaliek tur, kur tas radīts?

Taču katram šādam centrālajam eksponātam ir savs dzīvesstāsts, kurš ne vienmēr tiek atspoguļots informatīvajā uzrakstā muzeja zālē. It īpaši tas attiecas uz antīkajiem objektiem, kuri dažādos veidos nokļuvuši Eiropas un ASV muzejos. Šie "dažādie veidi" sevī ietver arī darbības, kuras no mūsdienu viedokļa būtu neētiskas vai pat klaji noziedzīgas, bet kuras bijušas pilnīgi pieņemamas to norises laikā deviņpadsmitajā gadsimtā un divdesmitā gadsimta sākumā. Vispirms der pārdomāt vienu no muzeju darbības galvenajiem principiem – kolekciju veidošanu, un to filosofisko un politisko ideju kontekstu, kurā šis princips izkristalizējies. Jāpatur prātā, ka vēstures muzeju kolekciju veidošana savos pirmsākumos ir bijusi ne tikai apsveicama un pozitīva kultūras vērtību apkopošana un publiskošana, bet arī destruktīva darbība. Tipiska Eiropas kultūras kolonizējošai attieksmei pret visu «pārējo» pasauli kā sev nepieciešamu resursu avotu. Šajā gaisotnē pilnīgi pieņemami bija, teiksim, veikt izrakumus, pirkt vai laupīt un visu iegūto mierīgi vest mājās.  Tur, savukārt, atrastie artefakti tika izvietoti eiropeiskai izpētei un apbrīnošanai piemērotos apstākļos privātkolekcijās un muzejos. Eiropiešu pārākums un pasaules valdnieku ambīcijas pieļāva uzskatu, ka antīkajiem dārgumiem «labāk» būs tur, kur tos saprot un novērtē (tātad, Eiropas galvaspilsētās), nevis tur, kur tie it kā nevērīgi mētājas nekulturālu barbaru apdzīvotās teritorijās. Bet arī mūsdienās, kad ne-eiropeiskas kultūras vairs nav pieņemts uzskatīt par nekulturāliem barbariem, mākslas un vēstures vērtības nebūt neatgriežas to dzimtenē.Viens no skaļāk izskanējušiem piemēriem ir tā sauktais "Elgina marmors" – Partenona skulpturālo grupu un reljefu kopums, kurš visai apšaubāmā veidā savulaik nonācis Britu muzejā Londonā. Regulāri tiek atjaunotas diskusijas par to, ka šiem objektiem būtu taisnīgi atgriezties Grieķijā. Vēl līdz nesenam laikam viens no galvenajiem britu argumentiem bija fakts, ka Grieķijā jau nebūtu piemērotas vietas vērtīgo marmora skulptūru adekvātai eksponēšanai. Tomēr šobrīd tas vairs nav arguments. Par spīti ekonomikas sabrukumam, Atēnās 2009. gadā ir atklāts brīnišķīgs – vienlaikus funkcionāls un estētiski aizraujošs – Akropoles muzejs. Arhitekts Bernards Čumi atrisinājis gan ēkas sarežģītā novietojuma problēmu neērtā apbūves gabalā Akropoles pakājē, gan apmierinājis specifiskās muzejnieku prasības attiecībā uz infrastruktūru, un radījis arhitektūras objektu, kura apmeklējums pats par sevi ir piedzīvojums. Taču šķiet, ka jaunais muzejs tomēr nav nekāds iemesls gaidīt brīdi, kad šeit varētu atgriezties Partenona skulptūras, jo Britu muzejs nevar palikt bez sava lepnuma. Ar to saistīts nākamais jautājums – cik lietderīgi var būt skatīt mākslas un arhitektūras objektus ārpus to oriģinālās atrašanās vietas? Pastāv uzskats, ka adekvātai un pilnīgai kādas kultūras un laikmeta izpratnei nepieciešams ne tikai aplūkot atsevišķu, no savas apkārtnes atrautu (bieži – burtiskā nozīmē) objektu, bet arī izprast un izzināt attiecīgās ģeogrāfiskās vietas specifiku, skatīt objektu tā oriģinālā pielietojuma vai izvietojuma kontekstā. Piemēram, Britu muzejā, Luvrā, Metropolitēna muzejā un citviet izkaisītie senās Grieķijas marmora fragmenti un tēli iegūst pavisam citu, daudz plašāku un reālāku saturu pēc tam, kad Akropole un Partenona drupas skatītas apkārtējās ainavas kontekstā. Pat vietējam gaisam un klimatam ir sava  nozīme. Klātbūtnes pieredze noteikti paplašina izpratni par tā laika politiķu, arhitektu un tēlnieku priekšstatiem, viņu izkopto dramaturģiju un scenogrāfiju, kā arī objektu pārdomāto un loģisko dialogu ar dabisko fonu.  Diez vai mūsdienu Turcijai kādreiz tiks atdots Pergamas Zeva templis, viens no ievērojamākajiem Senās Grieķijas hellēnistiskā perioda tēlniecības un arhitektūras paraugiem. Šī tempļa apskate Pergamas muzejā Berlīnē, izstāžu zālē ar kondicionētu gaisu un allaž nemainīgu mākslīgo apgaismojumu, lai arī ērta un patīkama, tomēr nesniedz adekvātu priekšstatu par objekta oriģinālo izskatu saspēlē ar ainavu, specifiskiem gaismas efektiem diennakts gaitā un daudzām citām niansēm. Pilnīgi citu un daudz dzīvāku iespaidu varētu atstāt arī vēl viena Pergamas muzeja eksponāta – leģendāro Ištaras vārtu skatīšana to oriģinālajā atrašanās vietā, kur to krāsainībai un arhitektoniskajām formām būtu savas paralēles apkārtējā vidē. Šajā gadījumā gan tas varētu nebūt tik vienkārši, jo senā Babilona (tagad – Hilla) atrodas mūsdienu Irākā, un, lai gan tur izveidota Ištaras vārtu kopija, tā tomēr nav pašsaprotams galamērķis pasaules kultūrtūristu un mākslas mīļotāju plūsmai. Par spīti reālās dzīves noteiktiem izņēmumiem, oriģinālās vides konteksts mākslas un arhitektūras objektiem bieži šķiet būtisks. Reizēm viena nedēļa mūsdienu Atēnās var sniegt daudz plašāku priekšstatu par senās Grieķijas mākslu nekā mēnesis Britu muzejā, kaut arī tur atrodas liela daļa būtiskāko objektu.