Vai vēlreiz kāpsim uz tiem pašiem grābekļiem?

Rezultātā notika tautas nobalsošana, un balsotāju vairākums izšķīrās par valsts interesēm atbilstošu saprātīgu risinājumu. Un Latvijas valsts pamati šajos desmit gados šķiet arī nav sagrauti. Šobrīd praktiski visi politiķi atzīst, ka masveidīgā Latvijas pilsoņu izbraukšana dzīvot un strādāt uz ārvalstīm prasa risināt tur dzimušo bērnu dubultpilsonības problēmu – gan lai katastrofāli nemazinātu Latvijas pilsoņu kopumu, gan lai labāk varētu aizsargāt šo bērnu tiesības. Bet TB/LNNK un tās satelīti atkal sāk veco dziesmu – Eiropas Savienības un NATO valstīs – jā, bet Krievijā un bijušajās NVS valstīs – nē. It kā Krievijā dzimušie Latvijas pilsoņu bērni būtu zemākas šķiras un radītu būtiskus draudus Latvijas neatkarībai. Interesanti – kā? Dažubrīd vēlme norobežoties no visa, kas saistīts ar Krieviju, mūsu nacionāļiem kļūst maniakāla. Tāpat kā pirms desmit gadiem. Bet realitāte ir tāda, ka starptautiska iedzīvotāju migrācija ar gadiem tikai pieaugs un Latvijai neizdosies no tās norobežoties. Labāk tai gatavoties laikus. Patīk tas vai nepatīk, bet Latvijas iedzīvotājiem ar Krieviju joprojām ir ciešas saites, un ja valsts centīsies tās vardarbīgi saraut, tā būs nesamērīga iejaukšanās cilvēku privātajā dzīvē un cilvēktiesību pārkāpums. Latvijai jau ir ļoti nepatīkama pieredze Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Ja valsts mēģinās šķirot jaundzimušos bērnus pēc tiesībām pa valstu grupām, tiesas procesi un zaudējumi būs neizbēgami – ticēsim E. Aldermanes kundzei (“Latvijas Avīze”, 27. jūlijs) un nekāpsim vēlreiz uz tiem pašiem grābekļiem. Arī integrācijas procesu vārdā – nekas tā nenoskaņo indivīdu pret valsti kā viņa bērna tiesību un interešu pārkāpumi. Bet mēs taču gribam Latvijai lojālus pilsoņus, vai ne?