Savukārt pagājušajā nedēļā Latvijas Radio ziņoja, ka Eiropas parlamentā izstrādāts likumprojekts, saskaņā ar kuru visiem Eiropas Savienības blogotājiem būs obligāti jāreģistrējas. Anonīmu cilvēku blogi kaitē vārda brīvībai, tāpēc blogu jeb interneta dienasgrāmatu lasītājiem ir jāzina bloga autors – tā uzskata likumprojekta autori. Balsojums par likumu notiks rudenī, bet jau tagad sākušās kaismīgas diskusijas par blogotāju tiesībām būt anonīmiem.
Pirms gada tepat Latvijā kāda augsta valsts amatpersona drošības iestādēm sūdzējās par viņu parodējošu blogu, vēl senāk kāda blogera zīmēta karikatūra izraisīja kādas reliģiskas draudzes rīkotu piketu sēriju ne vien Latvijā, bet arī dažās kaimiņvalstīs.
Tāda nu ir tā smagā blogeru dzīve – jārēķinās ar Lielo Brāli, ar bailēm no varas pārstāvjiem, ar nikniem komentāriem vai izsmiešanu par kļūdām. Savukārt būt "neanonīmajam blogotājam" vispār ir neprāts: jāpierod pie nepārtrauktiem ad hominem argumentiem komentāros; par blogā pieļautām kļūdām, neprecizitātēm vai nepatīkama viedokļa paušanu jābūt gatavam uz līdzcilvēku neizpratni, apvainošanos un, atsevišķos gadījumos, pat darba devēja dusmām ar visām no tām izrietošajām sekām.
Tāpēc, lai izvairītos no liekām galvassāpēm, neanonīmajam blogotājam var ieteikt dažas lietas. Jāapzinās, ka blogam jābūt tik perfektam, lai tam nevarētu piekasīties neviens. Nav ieteicams blogā atklāt informāciju (pat pieļāvuma formā), kurai nav gūts apstiprinājums no visām pusēm. Visdrošāk ir neticēt nevienam. Jārēķinās ar tauriņa efektu, ko var radīt bloga ieraksts – par ātru nospiests Enter taustiņš var uzsākt neprognozējamu un ārpus jebkādas kontroles esošu notikumu ķēdi. Iespējams, šis efekts visbīstamāk izpaužas pilnmēness laikā.
Ja blogo kāda medija žurnālists, viņam jāapzinās: var būt lasītāji, kas liks vienādības zīmi starp bloga ierakstu un materiālu viņa pārstāvētajā medijā. Divdomīgi interpretējams blogs var apdraudēt medija reputāciju un līdz ar to kā bumerangs sāpīgi atgriezties arī pie paša autora. Jārēķinās arī ar to, ka kāds var uzskatīt internetā jau kādu laiku brīvi pieejamas informācijas pārpublicēšanu blogā par konfidenciālas informācijas izpaušanu. Tāpēc šaubu gadījumā ieteicamais risinājums ir neko "bīstamu" nerakstīt blogā ar savu vārdu. Jo, kā zināms, klusēšana ir zelts, un – kas guļ, tas negrēko. Galu galā, anonīmie blogi mūsu zemē laimīgā kārtā vēl nav ārpus likuma.
Un nobeigumā atļaušos citēt fragmentu no Kārļa Streipa pēdējā ieraksta Diena.lv: „Mīļie lasītāji, cita starpā man ir diemžēl jāsaka, ka vismaz pagaidām šis būs mans pēdējais blogs Dienā.” Manā gadījumā iemesls tam ir visai prozaisks – es dodos atvaļinājumā. Arī blogspot.com mani varat nemeklēt, jo jauns blogs tur man izveidots nav. Man jau pietiek ar dažiem citiem.
Jauku un saulainu visiem jūliju un sirsnīgi lūdzu arī pieņemt manu atvainošanos par kļūdām, ko esmu pieļāvis kā šī portāla blogeris!