Otrdien Austrumeiropas eksperti un politiķi ar lielām cerībām devās uz Eiropas Komisijas (EK) rīkoto publisko noklausīšanos par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem. Tās mērķis bija runāt par to, ka totalitārā komunisma noziegumi ir jāpielīdzina nacistu pastrādātajiem. Taču šiem cilvēkiem nācās piedzīvot vilšanos. EK attieksme skaidri parādīja, ka šis ir ķeksīša ievilkšanai sarīkots pasākums, kuru tā centās padarīt pēc iespējas mazāk publisku, neļaujot piedalīties arī žurnālistiem. Pēc ilgas tērpināšanas EK pārstāvis atzina, ka šādi komisija rīkojusies, jo pasākums ir bijis pārāk “sensitīvs”. Tātad daļas dalībvalstu vēsture ir pārāk jūtīga, lai par to runātu skaļi un tādējādi vēl kaitinātu Krieviju.
Nākamajā dienā Eiropas Parlamentā tika izrādīta dokumentālā filma Padomju stāsts (The Soviet Story). Tās autors Edvīns Šņore skaidri iezīmē paralēles starp abiem režīmiem un parāda, ka to pastrādātie noziegumi bija vienlīdz briesmīgi.
Filmas skatītāju vidū bija arī eiroparlamentāriete Tatjana Ždanoka. Viņa telekanāla Rossija žurnālistei vēl pirms filmas noskatīšanās to dēvēja par prastu PR triku un mēģinājumu pārrakstīt vēsturi. Pēcāk atstāstīju to EP strādājošajiem igauņiem. “Beidzot viņa ir pateikusi vienu pareizu lietu. Vēsture tiešām ir jāpārraksta,” ironizēja viens no maniem sarunu biedriem. Viņš gan ar to domāja Rietumos valdošo priekšstatu par Staļina režīmu “pārrakstīšanu”.
Tas tik drīz nenotiks. Apliecinājums tam ir jau abi minētie pasākumi, kuru plašākais apmeklētāju loks bija paši austrumeiropieši, ne rietumnieki. “Tās ir mazas pilītes, pamazām mēs pilienu pa pilienam sapilināsim,” man vakar pēc filmas noskatīšanās cerīgi sacīja vairāku gadu garumā Briselē notiekošajai debatei līdz sekojoša EP ierēdne.
Taču ir jābūt kādam, kas pilina. 2005.gadā, īstenojot savu vēstures skaidrošanas kampaņu, Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, izdarīja milzīgu darbu, lai vismaz daļā Rietumu politiķu iesētu apziņu par baltiešiem atšķirīgo Otrā pasaules kara iznākumu. Starptautiskajās auditorijās par to atkal un atkal ir stāstījusi dzīvā komunistu represiju liecība Sandra Kalniete. Taču šodien valdošie Latvijas politiķi, kas Maskavas acīs ir iemantojuši “pragmatisku” cilvēku slavu, izvēlas klusēt. Galu galā būtu labi īstenot tādus projektus kā gāzes elektrostacija un sašķidrinātā gāzes termināļa būve. Tādēļ Krieviju kaitināt nav labi.
Es pati sev dažkārt jautāju, vai nebūtu jāpieliek punkts šīm diskusijām par vēsturi. Ko gan tās mainīs? Taču tad es atceros savu nelaiķa vectēvu, kuram visu mūžu tika atgādināts, ka viņš bija leģionārs un tādēļ, piemēram, lielāks dzīvoklis nepienācās. Viņš nomira, tā arī nesagaidījis dienu, kad Latvija atkal bija brīva. Man ir jādomā par mana vectēva brāli, kuru komunistiskās pārliecības dēļ vajāja Ulmaņa režīms, bet kurš mira izsūtījumā Sibīrijā. Mans vectēvs neuzzināja, kas notika ar otru brāli, kurš pēc padomju okupācijas bēga uz Zviedriju un nekad vairs nedeva par sevi ziņu.
Domājot par to, manī nav naida vai atriebības sajūtu. Tikai vēlme, lai par šiem noziegumiem Briselē vai citur Rietumos nerunātu šaurs cilvēku loks aiz slēgtām durvīm. Tik daudz mūsu represijās cietušie un bojā gājušie tuvinieki ir pelnījuši.