Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +2 °C
Daļēji saulains
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Vija Celmiņa: Es negribu kastītē

Viju Celmiņu dēvē par Latvian born American artist Vija Celmins – latviešu izcelsmes amerikāņu mākslinieci. Vairāki viņas darbi skatāmi patlaban notiekošajā izstādē Latviešu māksla trimdā, bet 2014. gadā gaidāma Vijas Celmiņas personālizstāde muzejā Rīgas birža

Kad tu mani ieliec kastītē, es tūlīt lecu no tās ārā, es negribu kastītē, – turpinādama vakardienas (26.04.2013.) sarunu par Vijas Celmiņas vietu popmākslā, fotoreālismā vai konceptuālismā, jau pie brokastu auzu putras, taisnodamās par savu niķi nepiekrist ievietot sevi kādā no XX gs. otrās puses Amerikas mākslas virzieniem, skaidro "Latvian born American artist Vija Celmins". "Latvian born" tiek rakstīts visos publicētajos materiālos par Viju Celmiņu. Vijai Celmiņai 2014. gadā Eiropas kultūras galvaspilsētas Rīgas programmā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs gatavo izstādi, kas notiks Mākslas muzejā Rīgas birža. Latviešus, protams, interesē, cik Vija Celmiņa ir amerikāņu un cik varbūt – arī latviešu māksliniece. Šādā rakursā arī tika formulēts Latvijas avīzes jautājums par trimdas mākslu, veidojot materiālu par izstādi Latviešu māksla trimdā, kas tika atklāta 9. maijā izstāžu zālē Arsenāls.

Sava vieta otrā krastā

Vai krāsām, kompozīcijai, kādam mākslas medijam ir nacionalitāte? Būtība ir mākslā, nevis nacionalitātē. Kalifornijas mākslinieka Raimonda Staprāna kundze Ilona Staprāne par šādu jautājumu neizpratnē rausta plecus: "Vai mums prievītes būtu jāauž?" Nacionālais sentiments vai nostalģija pēc zaudētās dzimtenes trimdinieku mākslā nav bijuši veiksmīgi sabiedrotie spēcīgu, ar laikmeta enerģiju uzlādētu mākslas darbu radīšanā. Izstāde Latviešu māksla trimdā arī nav izvirzījusi uzdevumu meklēt kaut kādas latviskuma pazīmes visā pasaulē izkaisītajai latviešu diasporas mākslai. Izstāde ir jāuztver kā padarīts darbs, kas līdz šim vēl nebija paveikts. Tagad apkopojums par aptuveni simt latviešu diasporas māksliniekiem publicēts izstādes kuratores Daces Lambergas sagatavotajā katalogā Latviešu māksla trimdā (LNMM, Neputns). Veidot šādu izstādi ir visai nepateicīgs darbs, jo katram autoram ir sava estētika, kas ne vienmēr draudzējas cita ar citu. Un kā vienmēr – ierobežotie izstāžu zāļu kvadrātmetri, kad lielā saspiestībā, izvēloties no gandrīz tūkstoš mākslas darbiem ap divsimt, jāpieņem lēmums – kuru neeksponēt. Tomēr izstāde ļauj apzināties, ka vairāki tās mākslinieki ir iekarojuši un nostiprinājuši savu vietu Amerikas, Austrālijas un Zviedrijas mākslā un piebilde "Latvian born" ir labākā publicitāte Latvijai, kādu nav iespējams nopirkt ne par kādu reklāmas budžetu ne Rīgai, ne Latvijai. Par to pārliecinos, strādājot ar Vijas Celmiņas izstādi. Viņa pārstāv Amerikas mākslu Modernās mākslas muzejā Ņujorkā, Vitnija Mākslas muzejā, Metropolitēna mākslas muzejā, Nacionālajā mākslas galerijā Vašingtonā, Losandželosas Valsts mākslas muzejā, Sanfrancisko Modernās mākslas muzejā (uzskaitījumu var turpināt vēl ļoti garu), un visur Celmiņas vārdam līdzās eksponējas arī "Latvian born". Savu vietu Amerikas otrā krastā, Kalifornijā, nostiprinājis Raimonds Staprāns, un viņa izstāde Rīgā 2006. gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā mākslas gardēžiem palikusi atmiņā kā tīra estētiska baudījuma esence. Nav šaubu par Lara Strunkes kā atzīta Zviedrijas mākslinieka panākumiem, savukārt Imants Tillers Austrāliju pārstāvējis gan Venēcijas mākslas biennālē (1986), gan Sanpaulu mākslas biennālē (1975), gan Documenta 7 (1982). Šie ir lielākos panākumus pasaulē guvušie latviešu izcelsmes mākslinieki, kas pārstāvēti arī trimdas mākslas izstādē. Viņi savu stilu veidojuši sava laikmeta Rietumu mākslas attīstības gultnē, un ar kaut ko, ko mēs varētu saukt par "latviešu mākslu", tam nav nekāda sakara.

Neaizsniedzamas zvaigznes aura

Gatavojot Vijas Celmiņas izstādi, man ir bijusi iespēja vairākas dienas pavadīt viņas Ņujorkas darbnīcā Soho, iztaujāt un nedaudz pietuvoties viņas pasaules izpratnei un mākslas koncepcijām.

Latvijā viņu apņem tālas, neaizsniedzamas zvaigznes aura. Tomēr, ja reiz zvaigzne ir devusi piekrišanu izstādei Latvijā, tad brīžam kļūst īsti ģimeniska un, rūpējot vakariņas, piebilst: "I am turning into my mom (es kļūstu līdzīga savai mammai), mamma mīlēja gatavot ēst un rūpēties par māju." Patiesībā Celmiņa ir azartiska un tūdaļ atsaucas, ja pretī ir aizrautīgi cilvēki. Tieši tāda ir Jura Podnieka studijas filmēšanas grupa (Antra Cilinska, Aleksandrs Grebņevs un Klāvs Siliņš), kas aprīlī aizsāka filmu par mākslinieci.

Viņa labprāt stāsta par saviem nu jau aizsaulē aizgājušajiem suņiem, putnu vērošanu, aizraušanos ar dārzu stādīšanu savās ārpilsētas mājās. Par XX gadsimta otrās puses amerikāņu mākslas spožākā zvaigznāja māksliniekiem viņa var izteikties no personiskā vērojuma pozīcijām, jo lielu daļu no viņiem Celmiņa sastapusi aktīvās Ņujorkas mākslas dzīves notikumos.

Māksliniecei bija tikai pieci gadi, kad viņa kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās, un viņas Latvijas atmiņas veidojušās no bērna emocijās palikušajām sajūtām par ciemošanos laukos kādās kāzās: "Man bija plikas kājas, un tajās dūrās stiebri un sāpēja. (..) Atceros dabu, ka sniegs, kurā uztaisītas takas, bija man pāri galvai. Atceros, kā man iekoda bite un es raudāju. Rīgā gājām uz operu, un es pazaudēju mufi. Kā māsa man taisīja cieši savilktas bizes." Jau drīz sekojošais bēgļu bērna stāsts ir gluži tāds pats kā visiem: "Es biju bērns un nesapratu, kas notiek, es domāju, ka tāda tā pasaule ir. Atceros, ka visi visu laiku raudāja, baigi bumboja un visiem visu laiku bija bailes. Man vislielākās bailes bija, ka mani kaut kur atstās, ka pametīs. Visi gāja lieliem soļiem un turēja manu roku." Pāris gadu vēlāk: "Vācijā man bija latviešu skola, un tur man bija draudzenes un draugi, un man viņi ļoti patika. Visi aizbrauca uz visām pusēm. Man ļoti patika zīmēt, bet visi bērni zīmēja, kad es uztaisīju tās lietas, man likās, ka tās man pieder, mantu, ar ko spēlēties, jau nebija. Man, kā jau visiem bērniem, pasaule bija iekšā. Vēlāk Amerikā es neatcerējos nevienu cilvēku no Latvijas. Es viņus pazinu tikai no bildītēm – visu mūžu." Uz Ameriku Celmiņas ģimene tika 1948. gadā un pārcēlās uz Indianapolisu, kur viņas vecāki un māsa arī nodzīvoja līdz mūža galam. Bet Celmiņa, iestājoties Kalifornijas Universitātē Losandželosā, iekļāvās Losandželosas mākslas dzīvē. Manuprāt, Celmiņa ir vairāk Kalifornijas māksliniece – viņas kosmiskā interese par telpu veidojusies Kalifornijas Gaismas un telpas mākslinieku grupas ietekmē. Kopā ar Dagu Vīleru (Doug Wheeler), Džeimsu Tarelu (James Turrell) un Mariju Nordmenu (Maria Nordman) viņi staigājuši pa tuksnesi, pavadot laiku sarunās un dabas fenomenu pētīšanā. Tomēr, alkdama pēc aktīvākas mākslas dzīves, 1981. gadā māksliniece pārcēlās uz Ņujorku.

Tuksnesis, okeāns, zirnekļa tīkls

Par Celmiņas mākslas atpazīstamības zīmēm ir kļuvis tuksnesis, okeāns, zvaigznes un zirnekļa tīkls. Vienmuļu vilnīšu noklātas virsmas taisnstūris, zvaigžņoti apgabali melnā nekurienē un dažkārt arī baltās dienas debesīs, mazu pelēku punktiņu kopas, akmentiņiem nosētas tuksneša smiltis vai fotoreālistiski precīzi zirnekļa tīkli. Tas viss atdalīts no jebkāda ainaviska konteksta. Latvietis Vijas Celmiņas attēlotās struktūras izjūt kā lielo dabu un visai poētiski sāk domāt par bezgalību, matēriju, mūžību. Jābrīdina nākamie mākslinieces intervētāji – ir pilnīgi bezcerīgi mēģināt ievirzīt sarunu šādā gultnē. Nekā poētiska, nekā simboliska, nekā personiska, nekā emocionāla – tie Celmiņai ir lielie tabu. Šķiet, varētu mēģināt uzķert kādus psiholoģiskus cēloņus šādām fobijām. Tomēr pamatā te ir Rietumu mākslas intelektuālisms, kurā runāšana par personiskām emocijām vai simboliem tiek uzskatīta par banalitāti. Vienīgais apzīmējums, kas māksliniecei šķiet akceptējams par saviem darbiem, ir – metafizika. Bet par to lai spriež filozofi, viņa pati par to nerunā. Vijas Celmiņas māksla kopumā ir attīstījusies piecdesmit gadu garumā – no XX gs. sešdesmitajiem līdz šim – un ir dalāma vairākos periodos un mākslas darbu grupās. Kā visi, kas savu mākslas izglītību sāka Amerikā piecdesmitajos, Celmiņa iesāka ar abstrakto ekspresionismu. "Mēs visi gribējām būt kā de Kūnings," saka māksliniece. Tomēr jau sešdesmitajos bija jāskatās uz priekšu, un abstraktais ekspresionisms jauno agresīvi ienākošo mākslas virzienu uzskatos ieguva sevi izsmēluša, novecot paspējuša mākslas virziena slavu. Jau 1953. gadā Roberts Raušenbergs veica provokatīvu mākslas aktu, ar dzēšgumiju rūpīgi izdzēšot Villema de Kūninga zīmējumu. Kad Raušenbergs ar Jack Daniels pudeli atnācis pie de Kūninga un izstāstījis viņam savu ideju, pēdējais to akceptējis un sameklējis sevišķi grūti izdzēšamu zīmējumu, no kura pašam bijis žēl šķirties, bet viņš sapratis šī akta nozīmīgumu. Raušenbergs pūlējies mēnesi. Darbu ierāmējis un nosaukumu Erased De Kooning Drawing, Robert Rauschenberg, 1953 pievienojis Džespers Džons, un tagad tas atrodas Sanfrancisko Modernās mākslas muzejā. Šis mākslas definīciju limitu pētniecības akts labi atspoguļo, kā sava veida vandalisms tiek konceptualizēts. Popārta un minimālisma pieteiktais karš abstraktajam ekspresionismam ir intelektuāla spēle. Lai nu kā, bet Celmiņa savus agrīnos abstraktā ekspresionisma darbus ir iznīcinājusi, palikuši tikai nedaudzi attēli. Fiziski saglabājusies neliela daļa no mākslinieces sešdesmito gadu popārta perioda darbiem – gleznām un skulptūrām. Elektriskā plītiņa, galda lampa, sildītājs, panna ar ceptām olām un citas viņas ikdienas lietas Losandželosas darbnīcā. Tomēr šo priekšmetu atrautībā no apkārtnes jūtama savāda vientulīguma izjūta, un mākslinieces pelēko toņu glezniecībā tie radikāli atšķiras no amerikāņu popārta ārišķīgās bravūras. Kritiķis Deivs Hikijs (Dave Hickey) saskata, ka Celmiņas bēgles statusu šajā laikā nomainījusi nomada cilvēka domāšana. Celmiņa savu parasto lietu pasauli redzējusi hiperbolizēti pietuvinātu, un viņas izgatavotās skulptūras – divmetrīga ķemme, zīmulis, dzēšgumija – vairāk sasaucas ar Renē Magrita darbiem nekā popārtu. To apliecina ķemme, kas nākusi no Renē Magrita gleznas Personiskās vērtības (Personal Values, 1952), ko man paveicās redzēt ekspozīcijā Sanfrancisko Modernās mākslas muzejā, taču pati Celmiņa stāsta, ka redzējusi šo gleznu tikai reprodukcijās.

Līdzās Vorholam

Lai arī cik nedraudzīgas ir Celmiņas attiecības ar amerikāņu popārtu – un šī ir viena no kastītēm, kurā māksliniece nevēlas sēdēt –, ironiskā kārtā pēdējā pusgada laikā man paveicies redzēt viņas darbus eksponētus tieši šādās retrospekcijās – pagājušā gada nogalē Metropolitēna mākslas muzejā Ņujorkā Vorhola sakarā. Sešdesmit mākslinieku, piecdesmit gadu (Regarding Warhol: Sixty Artists, Fifty Years) un Vitnija Amerikas Mākslas muzejā Nopietnais pops (Sinister pop), kā arī vēl šobrīd apskatāmajā izstādē Popobjekti. Klusās dabas tradīcija popmākslā (The Pop Object: The Still Life Tradition in Pop Art) galerijā Acquavella galleries Ņujorkā. Cerams, nākamgad arī līdz Rīgai izdosies atvest dažus šī perioda darbus. Tos var uzskatīt par sevišķi retiem, skaitliski to nav daudz, un muzeji savā īpašumā esošos sargā kā acuraugu un nelabprāt vadā pa pasauli. Pie objektu izgatavošanas māksliniece atgriezusies 2006. gadā, kad atradusi krāmu tirgū tāfelītes, kādas senos laikos lietotas skolās. Celmiņa šos found objects atkārto, izgatavo no jauna un veco ar jauno eksponē līdzās, atšķirt nevar, jo uz jaunā priekšmeta pārnesti visi vecinājuma, skrāpējumu un netīrumu plankumi. Leģendārs kļuvis Celmiņas atrasto lietu atkārtošanas akts objektā Saglabāt attēlu atmiņā (To Fix the Image in Memory, 1977–1982), bronzā izgatavojot 11 tuksnesī atrastu akmeņu kopijas un piecu gadu garumā apgleznojot tās, precīzi atdarinot to rakstu.

Tomēr koncepts nav par mākslas apsēstību ar mimēzi vai viltošanu, Celmiņu interesē atcerēšanās un vērīga skatīšanās. Viņai pašai patīk būt, cik vien iespējams, precīzai, un viņa provocē arī skatītāju iedziļināties sīkās detaļās. Bez šādas attieksmes nevar piekļūt arī Celmiņas gleznotajam okeānam, galaktikām un tuksnesim. Viņa stāsta, ka savu gleznu un zīmējumu virsmas vēlas padarīt blīvas ar zīmuļa, ogles vai eļļas pieskārieniem, tā radīt fiziskas klātbūtnes sajūtu. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja