Kāpēc izstāde ir tik drūma? Kāpēc šeit ir tik daudz melnu gleznu? Es tajā vainoju kuratorus! Ar šiem vārdiem Vija Celmiņa sāka tikšanos ar žurnālistiem savā šovasar atklātajā izstādē Bāzeles muzejā Fondation Beyeler. Kuratoru Teodoras Višeres un Džeimsa Lingvuda veidotajā ekspozīcijā ir deviņdesmit darbu, kuri tapuši no 1964. līdz 2024. gadam, un tā būs aplūkojama līdz 21. septembrim. Vijas Celmiņas izstādes Eiropā joprojām ir retums. Viņas pēdējā lielā personālizstāde Rietumeiropā notika 2006. gadā Pompidū centrā Parīzē, un tā bija veltīta zīmējumiem. Pieminēšanas vērta ir apjomīgā Vijas Celmiņas darbu skate muzejā Rīgas birža 2014. gadā. Savukārt 2023. gadā Hamburgas muzejā Kunsthalle Vijas Celmiņas māksla tika eksponēta dubultizstādē, kurā viņas darbi iesaistījās dialogā ar mūsdienu vācu klasiķa Gerharda Rihtera daiļradi.
Nu jau pietiek!
Izstāde Bāzelē ir ekskluzīvs notikums, kas neatkārtosies nekur citur. Jau septembra beigās gleznas, zīmējumi, grafikas un skulptūras atgriezīsies pie saviem īpašniekiem – privātkolekcijās un pasaulē prestižāko muzeju ekspozīcijā. "Katra Vijas Celmiņas izstāde ir svētība, jo tās notiek tik reti," KDi saka muzeja Fondation Beyeler direktors Sems Kellers. Viņš priecājas, ka muzejam nesen ir izdevies savā kolekcijā iegādāties Vijas Celmiņas gleznu Astro #1 (2018–2024). Līdz šim viņas darbu Fondation Beyeler krājumā nav bijis. Sems Kellers vērš uzmanību uz faktu, ka Vijas Celmiņas ceļojošajā retrospekcijā, kas no 2018. līdz 2020. gadam bija skatāma Sanfrancisko, Toronto un Ņujorkā, bija daudz pavadošu, izskaidrojošu tekstu, bet Bāzelē tādu nav. "Mēs aicinām ieskatīties Vijas Celmiņas darbos, nevis iedziļināties tekstos," piebilst muzeja vadītājs.
25. oktobrī Vija Celmiņa svinēs 87. dzimšanas dienu, viņa turpina strādāt, ir šerpa un aktīva. Māksliniece joprojām negribīgi pozē fotogrāfiem izstādes atklāšanā: "Nu jau pietiek!" Viņas raksturu precīzi un ironiski atklāj režisoru Ilas Bekas un Luīzes Lemuānas (viņi ir pazīstami kā Bêka & Lemoine) filma Vija, kas tapusi pēc Fondation Beyeler pasūtījuma. Izstādes pēdējā telpā tiek demonstrēta filmas 32 minūšu versija, savukārt 3. septembra vakarā Bāzeles muzejā notiks pilnmetrāžas versijas pirmizrāde un tikšanās ar režisoriem. Filmai ir raksturīga spontanitāte un humors, šajā ekrāna darbā māksliniece mūs ielaiž savā privātajā telpā.
Vijas Celmiņas izstādi Bāzelē noslēdz viņas glezna Porsche. 1966–1967. Audekls, eļļa. 71,1 x 107,3 cm. Darbs no muzeja Glenstone (ASV) kolekcijas. Foto – Jegors Jerohomovičs
Pirms ienākat kinozālē, aplūkojiet gleznu, kas pieliek punktu Vijas Celmiņas ekspozīcijai, kura attīstās pārsvarā hronoloģiski (iepriekšējā zālē eksponēti pēdējo gadu varenie darbi), – tā ir eļļas glezna Porsche (1966–1967), kurā ir redzams auto uz šosejas. Kurators Džeimss Lingvuds smaidot saka: "Mēs īsti nezinājām, kur likt šo gleznu, tāpēc izvēlējāmies parādīt to izstādes beigās."
Porsche kustībā ideāli sasaucas ar filmas Vija aizkustinošāko epizodi, kurā Vija Celmiņa ir pie stūres. Kopā ar režisoriem viņa dodas no Ņujorkas uz savu māju un darbnīcu Longailendā. Saruna ir šķietami ikdienišķa. "Vija, jūs braucat pārāk ātri!" – "Jā, es braucu ātri, bet esmu uzmanīga. Man patīk braukt ātri. Es vadu auto jau sešdesmit gadu. Braucu ātri, gleznoju lēni." Tepat uz lielceļa Vija Celmiņa ieminas, ka atceras daudz latviešu tautasdziesmu: "Bet es tās nedziedāšu. Es to patiešām nedarīšu." Režisoriem tomēr izdodas pierunāt mākslinieci, un viņa nodzied: "Tumša nakte, zaļa zāle." Mirkli vēlāk Vija Celmiņa stingri atteic: "Kaut kas traks – es dziedu uz Longailendas lielceļa! Viss, aizmirstiet to!"
Vija Celmiņa mākslinieku un režisoru Ilas Bekas un Luīzes Lemuānas (viņi ir pazīstami kā Bêka & Lemoine) filmā Vija, kas tapusi speciāli izstādei Bāzelē. Foto – Bêka & Lemoine
Divi balti krekli
Par vēsturisku brīdi var uzskatīt Vijas Celmiņas tikšanos izstādes atklāšanā Bāzelē 14. jūnija pusdienlaikā ar Dienvidāfrikas gleznotāju Marlēnu Dimā, kuras vārds arī ir ierakstīts laikmetīgās mākslas vēsturē. Karstā vasaras dienā mūsdienu izcilākās gleznotājas Vija Celmiņa un Marlēna Dimā ir pat ģērbušās identiski – brīvā baltā kreklā.
Marlēna Dimā izstādes katalogam ir uzrakstījusi ļoti labu eseju par Vijas Celmiņas mākslu. "Vija Celmiņa uztur līdzsvaru starp materiālo un metafizisko, starp spriedzi un intimitāti. Viņa atgādina mums par mākslas būtību kā kaut ko grūtu un pazemīgu. Tā kā viņas darbu virsmas dziļuma radīšanai ir nepieciešama mūžība, tajos nav nekā viltota. Viņa mums parāda dziļuma bezizteiksmīgo, plakano seju," šajos Marlēnas Dimā vārdos ir jūtams arī viņas nereti satraucošais gleznieciskais rokraksts. Marlēna Dimā bija viena no uzmanīgākajām izstādes atklāšanas apmeklētājām, pie katra darba viņa pavadīja ilgu laiku. Tas bija brīnums – redzēt, ar kādu interesi, rūpību un aizrautību dižā māksliniece aplūko savas kolēģes veikumu.
"Glezniecība neaptur laiku. Tā virza un pārstrādā, pārveido laiku. Glezniecība ir kā ritenis, kas griežas. Tie, kas bija pirmie, var būt pēdējie. Glezniecība ir ļoti lēna māksla. Tā neceļo gaismas ātrumā, tāpēc miruši gleznotāji spīd tik spoži," šis Marlēnas Dimā citāts ir izcelts muzeja Fondation Beyeler kolekcijas ekspozīcijas zālē un šķiet ievērības cienīgs.
Par vēsturisku brīdi var uzskatīt Vijas Celmiņas (no kreisās) tikšanos izstādes atklāšanā Bāzelē ar Dienvidāfrikas gleznotāju Marlēnu Dimā, kuras vārds arī ir ierakstīts mākslas vēsturē. Marlēna Dimā izstādes katalogam ir uzrakstījusi ļoti labu eseju par Vijas Celmiņas daiļradi. Foto – Jegors Jerohomovičs
Bezgalība plaisās
Šī ir viena no visplašākajām Vijas Celmiņas personālizstādēm, kāda viņai jebkad ir bijusi Eiropā. Ekspozīcijā dominē gleznas un zīmējumi, taču ir arī skulptūras un grafikas. Izstāde atgādina par mākslinieces dzīves gaitām: 1938. gadā dzimusi Rīgā, 1944. gadā kopā ar ģimeni devusies bēgļu gaitās, kopš 1948. gada mīt ASV. Augusi Indianapolisā, dzīvojusi Losandželosā, Ņūmeksikā un Ņujorkā. Pēdējos gados Vija Celmiņa pārsvarā dzīvo un strādā Bridžhemptonā Longailendā.
Izstāde elpo gaišajās, arhitekta Renco Piano projektētajās Fondation Beyeler telpās. Dažās zālēs iekļūst dienas gaisma un iespīd saule, pa logiem ir redzams muzeja dārza zaļums, kas ienāk Vijas Celmiņas monohromajā pasaulē. Šeit ir gan mākslinieces lielākie hiti, gan kaut kas tāds, kas ir bijis redzams retāk. Ekspozīciju ievada Vijas Celmiņas 60. gadu gleznas, kurās ir atainoti ikdienas objekti viņas darbnīcā, kara lidmašīnas, žurnāla Time vāks, bēgošs cilvēks liesmās, nīlzirgs un mākslinieces mammas vēstule. Šeit ir arī viņas populārā zīmuļa skulptūra. "Tas smieklīgais zīmulis!" tagad par šo darbu saka autore. Tālāk skatītājus gaida tikšanās ar zvaigznājiem un galaktikām, tuksneša un okeāna skatiem, nakts debesīm un zirnekļu tīkliem, kā arī ar pašas mākslinieces iemīļotajām tēlniecības darbu sērijām, kuras veido atrastas tāfeles un akmeņi un to identiskas kopijas.
Maģisks efekts ir XXI gadsimtā tapušajām gleznām, kurās Vija Celmiņa tuvplānā ir atveidojusi keramikas šķīvja, japāņu grāmatas, vāzes un gliemežvāka virsmu. Māksliniece gleznās palielina un pietuvina sava izvēlētā motīva detaļu – šķīvja un vāzes plaisās ir absolūta bezgalība, kas ir jūtama Vijas Celmiņas atainotajās debesīs un okeānā. Šajos darbos izceļas virsmas faktūras abstraktais raksturs.
Gleznotājas daiļrades centrā allaž ir bijuši attēli bez sākuma un gala. "Mani vienmēr ir interesējuši neiespējami attēli. Lietas, kas eksplodē, lietas, kas pazūd vienā elpas vilcienā. Lietas, kas pat neeksistē, piemēram, debesis," apgalvo Vija Celmiņa.
Sniega klusums
Arvien vairāk laika izstādē gribas pavadīt ar mākslinieces jaunākajām gleznām un skulptūrām, kuras uz Eiropu ir atceļojušas pirmo reizi. Tie ir darbi no Vijas Celmiņas personālizstādes Ziema, kas notika 2024. gada sākumā Ņujorkas galerijā Matthew Marks. Tā bija pirmā Vijas Celmiņas jaundarbu izstāde sešu gadu laikā, un tajā tika eksponētas deviņas gleznas, četras skulptūras un viens grafikas darbs. Visi izstādes Ziema darbi zibenīgā ātrumā tika pārdoti prominentiem muzejiem un kolekcionāriem (Matthew Marks ir komercgalerija, kura kopš 2015. gada pārstāv Vijas Celmiņas intereses).
Izstādei Ziema tapušas vienas no lielākajām gleznām, kuras Vija Celmiņa jebkad ir radījusi. Tās ir balstītas fotogrāfijās, kurās ir redzamas nakts debesīs izgaismotas sniega pārslas. Šīs lielformāta gleznas izstaro dziļa klusuma izjūtu. Interesanti, ka sniega motīvs parādās arī Bāzeles ekspozīcijā iekļautajā 1977. gada zīmējumā Bez nosaukuma (sniega virsma). Jaunākās sniega gleznas ir Vijas Celmiņas vēlīnās daiļrades šedevri. Tajās izmantotas smalkas krāsas, un tajā pašā laikā šķiet, ka darbi atspoguļo mākslinieces ilgstošās attiecības ar krāsas prombūtni gleznās. Krāsa ir, bet tās it kā nav. Kā tas ir iespējams? To zina tikai Vija Celmiņa. Šie darbi ir poētiski un drūmi. "Māksla nav ilustrācija, māksla ir izdomājums. Gleznai ir iekšēja sajūta, it kā aiz redzamā slēptos kaut kas vairāk," saka Vija Celmiņa.
Sarunā ar žurnālistiem izstādes atklāšanā Bāzelē māksliniece atzinās, ka sniegs viņai asociējas ar senām atmiņām par Rīgu un Latviju: "Atceros, kā bērnībā staigāju pa sniegu. Man bija četri gadi, un kupenas bija augstākas par mani. Tajā laikā sniegs bija liela cilvēku dzīves daļa, tagad jau sniega ir mazāk. Mani saistīja ideja iemūžināt krītošu sniegu, jo es mīlu dabu. Apzinos, ka nemaz nav viegli noķert kādu dabas pasaules sajūtu un mēģināt to pārcelt pavisam citā pasaulē."
Savu glezniecību Vija Celmiņa uzskata par abstraktu, un arī sniega gleznas, viņasprāt, ir abstraktas. Pirms dažiem gadiem, kad māksliniece sāka veidot šos darbus, arī Amerikā ziemā bija uzkritis sniegs. "Taču ziema ir iestājusies arī daudzos citos aspektos, te runa nav tikai par gadalaiku, bet par depresīvu periodu. Tā ir vairāk metaforiska ziema. Karš, nāve. Tas ir tāds neliels pieskāriens tam visam, es parasti nedaru neko politisku mākslā, bet mazliet draudoša tā sajūta tomēr ir," 2024. gadā pēc Ņujorkas izstādes Ziema atklāšanas man teica Vija Celmiņa.
Diskrēti un lepni
Mākslinieces skatiena tvēriens lieliski izpaužas viņas veidotajos objektos. Pašlaik Bāzelē ir aplūkojami divi šādi meistardarbi, kuri pirmo reizi tika eksponēti izstādē Ziema, – skulptūras Kāts/Cane (2023) un Kāpnes/Ladder (2021–2022). Kāts ir precīzs nokaltuša ērkšķaina rozes kāta atlējums bronzā, krāsots ar alkīda krāsu. Tas stāv pie sienas starp gleznām, diskrēti un lepni manifestējot savu klātbūtni telpā. Kāts ir iegādāts cienījamajā Pino kolekcijā Parīzē. "Esmu attīstījusi piegājienu, ko gandrīz nevar sajust," par savām skulptūrām saka Vija Celmiņa. Kāts ir pēdējais darbs, ko māksliniece ir radījusi izstādei Ziema. "Ik rudeni, pirms iestājas aukstums, es apgriežu rozes savā dārzā. Reiz vienu kātu es nolēmu paturēt, jo tas izskatījās gan biedējošs, gan skaists. Tā radās darba ideja," atceras māksliniece.
.jpeg)
Vijas Celmiņas skulptūra Kāts (2023) ir precīzs nokaltuša ērkšķaina rozes kāta atlējums bronzā, krāsots ar alkīda krāsu. 171,8 x 2,5 x 2,5 cm. Darbs no Pino kolekcijas (Francija). Foto – Jegors Jerohomovičs
Kāpnes ir ironiskāks, pamatīgāks darbs nekā Kāts. Tā ir alkīda krāsas apgleznota nerūsējoša tērauda virves skulptūra. Buru virve paceļas no rituļa uz grīdas un slejas pret griestiem, taču tos nesasniedz, sastingstot gaisā. Šis darbs ir iekļauts muzeja Glenstone (Potomaka, ASV) kolekcijā. Kāpnes ir vizuāla spēle, kurā izmantota reāla objekta replika, un atgādina Vijas Celmiņas agrāk tapušās triju dimensiju gleznas – precīzi izgatavotas un perfekti apgleznotas akmeņu un tāfeļu kopijas, kuras gandrīz neiespējami atšķirt no oriģināla.
Skulptūra Kāpnes izaicina mūsu uztveri – nevar zināt, vai virve krīt uz grīdas vai tiek vilkta uz augšu. Kāpēc tieši virve? "Covid-19 pandēmijas laikā gribējās aizbēgt prom, un virve var palīdzēt kaut kur uzrāpties. Uzrāpties, lai aizbēgtu," atbild Vija Celmiņa. "Izstādē Ņujorkā šis darbs ļoti patika bērniem. Izgatavot tērauda skulptūru bija sarežģīti, un atlējums izmaksāja dārgi. Pie manis joprojām glabājas šī buru virve, ko es iegādājos pirms vairākiem gadiem. Man tā vienkārši iepatikās. Ar to ir saistītas arī privātas atmiņas. Pirms kādiem trīsdesmit gadiem es dzīvoju kopā ar puisi, kuram bija laiva. Mēs uz tās pavadījām daudz laika, un laivā vienmēr ir virves... Es allaž esmu domājusi par virvēm, un, kad ieraudzīju, ka kāds pārdod šo lietoto virvi, es to nopirku. Dažreiz man ienāk prātā izdarīt kaut ko tādu, lai uz kādu laiku novērstos no glezniecības."
Objektu radīšanu māksliniece uztver kā klusu un amizantu nodarbošanos. Sarunā ar žurnālistiem Bāzeles izstādes atklāšanā Vija Celmiņa uzsvēra: "Es vienkārši skatos un darot nedomāju pārāk daudz. Šiem darbiem nav nekāda vēstījuma, tie domāti, lai tos aplūkotu. Savās atmiņās es atgriežos bērnībā un dažādās dzīves epizodēs, manā darbā allaž izpaužas mīlestība pret dabu. Man vienmēr ir paticis skatīties gan tuvumā, gan tālumā, tāpēc mani ir iedvesmojis tuksnesis un okeāns, kuru esmu mēģinājusi iemūžināt divās dimensijās. Tikpat ļoti mani fascinē arī trīs dimensijas, tāpēc esmu radījusi objektu grupas – akmeņus un tāfeles... Tas vienmēr ir atvieglojums – strādāt trijās dimensijās, turklāt varu atļauties radīt kaut ko uzjautrinošu, lai kaut vai atceramies to smieklīgo zīmuļa skulptūru pirms vairākiem gadu desmitiem. Un tagad es atkal domāju: kāpēc šī izstāde Bāzelē ir tik melnbalta? Es skatos un secinu, cik maz mani interesē krāsas. Šos drūmos darbus ir izvēlējušies kuratori. Kā viņi atrada visas šīs melnās gleznas? Es turpinu strādāt un ceru vēl radīt darbus. Uz redzēšanos!"
***
Kurators Džeimss Lingvuds: "Vijas Celmiņas darbi ir laikmetīgi nevis tēmas, bet pieejas ziņā"
Izstādes kurators Džeimss Lingvuds (Lielbritānija) ar Viju Celmiņu ir pazīstams jau vairākas desmitgades. Viņš ir sarīkojis vienu no viņas pirmajām lielajām izstādēm Eiropā – Džeimsa Lingvuda kūrētā Vijas Celmiņas retrospekcija tika atklāta 1996. gadā Londonas Laikmetīgās mākslas institūtā. Pēc tam tā bija skatāma Madridē, Vintertūrā un Frankfurtē. Pašlaik Bāzelē notiekošo izstādi Džeimss Lingvuds ir sagatavojis kopā ar muzeja Fondation Beyeler galveno kuratori Teodoru Višeri.
Ar ko ir unikāla šī izstāde Bāzelē?
Šķiet gluži neticami, ka ekspozīcijā ir apkopots sešdesmit gadu darbs: pirmajā telpā ir 60. gados tapušās gleznas, pēdējā telpā – nesen radītās gleznas un skulptūras. Visi Vijas Celmiņas darbi ir apbrīnojami augsta līmeņa sasniegumi. Kā zināms, Vija nerada pārāk daudz darbu un tiem visiem piemīt iespaidīgs klātbūtnes efekts telpā.
Man kā kuratoram ir aizraujoši redzēt viņas jaunākos darbus – pēc astoņdesmit gadu vecuma sasniegšanas Vija ir atradusi jaunu tēmu, lai turpinātu virsmas un dziļuma izpēti, kas viņu ir fascinējusi vienmēr. Tā ir gleznu grupa Sniegputenis/Snowfall, tajā ir redzamas mīkstas sniega pārslas, kas krīt no tumšām nakts debesīm. Kā daudzos Vijas darbos, šajās gleznās ir saspēle starp kaut ko ļoti tuvu acīm un liela attāluma vai dziļuma sajūtu. Tādējādi rodas virsmas un dziļuma, intimitātes un intensitātes mijiedarbība.
Vai Vija Celmiņa ir daudz mainījusies savas daiļrades sešdesmit gadu garumā – no 1964. līdz 2024. gadam?
Vija vairākas reizes ir mainījusi savu pieeju. Pirmajos 60. gadu darbos ir tiešāka un acīmredzamāka tematu izvēle – gleznās redzam dažādus objektus mākslinieces darbnīcā un žurnālu attēlus, dažos ir atsauces uz kara pieredzi. Vēlāk, sākot no 70. gadiem, Vija ciešāk pievērsās tam, ko viņa dēvē par "neiespējamajiem attēliem", tie ir diezgan nespecifiski attēli, piemēram, tuksnesis, nakts debesis un okeāns. Var teikt, ka pēdējos piecdesmit gados Vija savā mākslā ir uzturējusi zināmu konsekvenci, taču tajā pašā laikā šis ceļš nav bijis gluds un vienveidīgs, tajā ir bijuši pagriezieni, kāpumi un kritumi. Māksliniece sāka strādāt ar objektiem, veidojot to kopijas. Viņas daiļradē ir pārsteidzošas novirzes no vienas attīstības līnijas.
Vija Celmiņa nekad nav bijusi ļoti ražīga māksliniece, viņa nav pārsātinājusi mākslas tirgu ar saviem darbiem. Tas nozīmē, ka kuratoru iespējas izvēlēties darbus ir visai ierobežotas, turklāt salīdzinoši nesen – no 2018. līdz 2020. gadam – Ziemeļamerikas muzejos jau notika plaša mākslinieces retrospekcija. Vai Vijas Celmiņas izstādes veidošana ir sarežģīts uzdevums kuratoram?
Tā ir taisnība, ka darbu Vijai nav daudz un īpašnieki pret tiem – īstiem dārgumiem! – izturas ar lielu cieņu, tāpēc vienmēr ir izaicinājums pārliecināt viņus tos aizdot izstādei. Ekspozīciju Bāzelē veido deviņdesmit darbu. Mums neizdevās iegūt tikai divas gleznas, kuras vēlējāmies parādīt. Kopumā darbu īpašnieki bija dāsni un saprata, ka Vijai šī ir ļoti svarīga izstāde. Man vienmēr patīk diskutēt ar Viju par to, ko vajadzētu iekļaut ekspozīcijā. Mums allaž ir ļoti dzīvelīgas, aktīvas sarunas.
Kā jūs noformulētu Vijas Celmiņas lomu mākslas vēsturē?
Vija patiesi ir neparasta personība. Aplūkojot viņas darbus, jūs pārliecināties, ka tos varēja radīt tikai pēdējos sešdesmit gados. Tie ir laikmetīgi nevis tēmas, bet pieejas ziņā. Tie balstās lielo modernisma glezniecības pārstāvju darbos – no Pola Sezana līdz Džeksonam Pollokam. Tie ir daži no Vijas varoņiem. Vijai ir unikāla vieta mākslas vēsturē, jo īpaši tāpēc, ka viņa joprojām turpina strādāt un attīstīt modernisma tradīcijas. Neviens nezina, ko nesīs nākotne, bet nešaubos, ka arī pēc piecdesmit gadiem Vijas Celmiņas māksla valdzinās un apburs skatītājus.
Vijas Celmiņas izstāde
Muzejā Fondation Beyeler Bāzelē līdz 21. septembrim
fondationbeyeler.ch