Pēdējā laikā Dziesmu svētku kustības iznīcināšana notiek ļoti strauji – pagājušā gada vasarā tika likvidēts Valsts pārstāvju - kultūras inspektoru tīkls Latvijā, kas ne tikai pārraudzīja pašdarbības kultūru, bet bija arī viens no organizēšanas hierarhijas stūrakmeņiem. Saku likvidēts, jo nekāda organizatoriskā alternatīva netika izveidota.
Tad sekoja Valsts mērķdotācijas likvidēšana, proti, Valsts finansējuma samazināšana līdz Ls 0,- (nulle latu). Tiem, kas nezin – šobrīd pašdarbības kultūra labākajā gadījumā tiek dotēta tikai no vietējo pašvaldību labvēlības. Savukārt, tos, kuri domā, ka arī pašvaldības finansējums ir pārāk liels dāsnums, lūdzu, nosaukt trīs pamatveidus, kā, jūsuprāt, Latvijā turpmāk vajadzētu stiprināt nacionālo identitāti. Varbūt krīzes laikos nemaz nevajag? Starp citu, par Valsts obligāto pienākumu nodrošināt mērķdotācijas, joprojām var izlasīt LR normatīvajos aktos, visur labojumi vēl nav veikti.
Tagad jauns trieciens tautas kustībai – Latvijas mūzikas koledžās tiek pārtraukta vai samazināta audzēkņu uzņemšana vokālās mūzikas, diriģēšanas, diriģēšanas-baznīcas mūzikas vadības nodaļās. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka kustība tiek apcirsta saknē. Pēc aptuveni 9 gadiem nonāksim pie situācijas, ka nebūs, kas ikdienā strādā ar Latvijas koriem. Nebūs diriģentu, nebūs diriģēšanas skolotāju.
Ja pieņemam, ka apgalvojums „Dziesmu svētku kustība ir viena no Latvijas nācijas pamatvērtībām un latviskās identitātes izpausmes veidiem”, tad rodas jautājums: „Kam ir izdevīga šīs kustības iznīcināšana?”
www.youtube.com iespējams noskatīties, arī noklausīties izcilā un arī egocentriskā komponista Ērika Vitekera (Eric Whitacre) skaņdarba „Lux Aurumque” video/audio ierakstu (http://www.youtube.com/watch?v=D7o7BrlbaDs).
Vai tādu vēlamies latviešu Dziesmu svētku nākotni? Vai katrs sēdēsim savā būrīti un dziedāsim virtuālajā Dziesmu svētku korī?
P.S. Ļoti svarīgi izprast, ka Dziesmu svētki (koncertu kopums reizi piecos gados) un Dziesmu svētku process (nepārtraukta latviešu tautas kustība) nav viens un tas pats. Un laikā, kad tiek grauta latviešu tautas pašdarbības kultūra, mani izbrīna Latvijas profesionālās kultūras pārstāvju attieksme: lielākoties, šī problēmas viņus neinteresē. Vai patiešām nesaprotam, ka tiek grauts mūsu pamats un ‘profesionāļi’ būs nākamie iznīcināmie?