Mana pirmā sastapšanās ar grupu The Strokes notika 2001. gada vasarā, uzreiz viņus gan neiepazinu. Jo no daudzajām Vācijas festivālā Bizarre dalītajām singlu kasetēm, kuru vidū pavīdēja arī kāda nepazīstama grupa no Ņujorkas, visu noklausīties vēl nebija izdevies. Vēlāk, izlasot žurnālā Q slavinošu recenziju par The Strokes debijas albumu Is This It, atcerējos, ka kaut kur šie pieci puiši no melnbaltās bildes ir redzēti. Toreiz vēl nebija tādas opcijas pēc dažiem klikšķiem jebko noklausīties internetā, toties man bija šī kasete ar divām dziesmām. Iemetu to pleijerā, un jau ar pirmajām Hard to Explain sekundēm bija skaidrs, ka tas ir labākais, ko jaunā simtgade un arī tūkstošgade rokmūzikā devusi.
Nekas radikāli jauns, bet tik pārliecinoši spēlēt mūziku, kas varētu būt radusies arī pirms 35 gadiem, tobrīd vēl nespēja neviens. Vēlāk izrādījās, ka līdzīgās domās bijuši daudzu ierakstu kompāniju bosi – tik sīva cīņa par tiesībām izdot kādas jaunas rokgrupas ierakstus nebija notikusi jau sen, jo 90. gadu otrajā pusē šķita, ka rokmūzikai nav nākotnes, ka tā sevi ir izsmēlusi. The Strokes mūziķi bija pirmie plaši izskanējušie jaunā garāžroka viļņa jeb garage rock revival vēstneši, kuriem pēc tam bijuši neskaitāmi sekotāji, bet pārspēt The Strokes lipīgu melodiju rakstīšanā un tik precīzā spēlēšanā, kurā saklausāma katra ģitāras nots, nav spējis neviens.
Prom no Morisona rēga
Pirmajā grupas koncertā 2000. gada 29. aprīlī Arlene’s Grocery Ņujorkā, kura video, uzņemts ar vienu vienīgu uz statīva noliktu kameru, joprojām skatāms YouTube, mūziķi aizrautīgi plosās pa skatuvi un solists Džūljens Kasablankass gan pēc kustībām, gan balss šķiet Džima Morisona mūsdienu kopija. Droši vien kāds gudrinieks par to aizrādīja un ieteica piedomāt pie savu šovu pasniegšanas, kā rezultātā The Strokes nonāca pie Amsterdamā pāris gadu vēlāk redzētā.
Pārsteidza skaņas kvalitāte un dziesmu spēlēšana tieši tā, kā ierakstā, – mūziķi stāvēja, it kā viņu zoles būtu pienaglotas pie skatuves dēļiem, koncentrējoties katrs uz savām partijām, un nevienam no ģitāristiem pat nebija priekšā mikrofona, jo vokālus, gandrīz tikpat sastindzis un pieķēries pie statīva, dziedāja tikai Kasablankass. Un jau dziedāja tā, kā dzied tikai viņš, – izklausoties, kā no pavisam citas pasaules nācis. Kā dziedot savā nodabā tieši tajā brīdī izdomātus tekstus un melodijas dušā vai bezmērķīgi pastaigājoties pa māju. Un stāties viņam ceļā šais mēnessērdzīgā klejojumos nebūtu vēlams – reiz festivālā Hurricane Kasablankass ar mikrofona statīvu izšķaidīja kameru, kas centās nofilmēt viņu tuvplānā.
Operatoram vajadzēja būt nopietnam grupas cienītājam, lai neizceltos kautiņš kā reiz Nirvana koncertā, kurā Kurts Kobeins sāka ar ģitāru sist apsargu, kas mēģināja viņu uzvilkt atpakaļ uz skatuves, kad rokzvaigzne bija metusies pūļa apskāvienos, – toreiz apsargs neizturēja, nogāza Kobeinu zemē un sāka spārdīt, līdz abi augumā krietni lielākie grupas biedri nāca palīgā.
Nav šaubu – jābrauc!
Visi iepriekšminētie priekšnoteikumi padarīja The Strokes par neatkārtojamu kolektīvu, kurš fantastiski turas kopā savā mūzikā un kurā katrs no pieciem dalībniekiem ir neaizvietojams. Turklāt The Strokes apzinās savu vērtību un daudz nekoncertē – daļēji tas izskaidrojams ar to, ka mūziķi ir turīgu vecāku bērni, kuriem nav jāspēlē katru vakaru, lai izrautos no vidusšķiras statusa, – Džūljena Fernando Kasablankasa tēvs savulaik dibinājis ietekmīgo modeļu aģentūru Elite Model Management, kas padarīja par superzvaigznēm Naomi Kempbelu un Lindu Evandželistu, savukārt ģitārista Elberta Hemonda juniora tēvs ir slavens mūziķis, kurš presei parasti stāsta par sava dēla grupas aktivitātēm, kad paši The Strokes dalībnieki tās neafišē.
Pēdējos gados viņi koncertējuši pavisam maz, tāpēc otrais pēc vairāku gadu pārtraukuma izsludinātais koncerts Eiropā (pirmais bija festivālā Primavera Spānijā) – Londonas Haidparkā – jau bija katra viņu cienītāja obligātajā šīs vasaras programmā. Daudziem likās, ka The Strokes varētu uzstāties arī Glastonberijas festivālā kā iepriekš neizziņotie, tā sauktie slepenie mākslinieki, bet grupa savā tvitera profilā ierakstīja, ka Glastonberija šogad izpaliks. Un nemeloja. Tur par pārsteigumu parūpējās The Libertines ar Pītu Dohertiju un Karlu Baratu priekšgalā, kuru parādīšanās pagājušās desmitgades sākumā tika dēvēta par britu atbildi The Strokes.
Par nepieciešamību pavisam noteikti doties jūnija vidū uz Londonu pārliecināja arī iesildītāji – Beks, kā arī pērn festivālā Positivus dzirdētās grupas Temples un Future Islands. Iepriekšējo gadu pieredze ar Red Hot Chili Peppers koncertu Haidparkā liecināja, ka itin labi visu var noklausīties arī ārpus norobežotās zonas, bet laikam jau to bija pamanījuši arī organizatori – šoreiz, lai nelaistu peļņu gar degunu, teritorija ir daudz lielāka un sasniedz vidēja lieluma festivāla apmērus, līdz ar to no ārpuses kaut ko saklausīt un saskatīt nebūtu iespējams. Arī skaņas jauda lika vilties – pāris šauro skaļruņu strēmeļu katrā skatuves pusē pat tuvumā nešķita pietiekami. Turklāt, kā izrādās, ir divas skatuves un grupas sadalītas, bet vēlme redzēt The Strokes pēc iespējas tuvāk liek jau pirms koncertu sākuma ieņemt vietu lielās skatuves priekšējā zonā un to vairs neatstāt, upurējot grupu Temples, kura, kā vēlāk izrādījās, uzstājusies uz otras skatuves, kas, tāpat kā pirmā, izvietota starp mākslīgajiem kokiem.
Liekas, protams, nedaudz slimi, ka parkā starp dzīviem kokiem jāiebūvē mākslīgie, bet tāda nu ir mūsdienu tendence – fermeri savas dzīvojamās mājas mēbeles piekrāmē ar spēļu gotiņām, un arī veselīgu pārtiku mēs šodien – sevis mierināšanai – aizstājam ar veselīgas pārtikas imitāciju, tāpat kā īstu mūziku – ar mp3 failiem.
Vai esmu ievainots?
Beka uzstāšanās laikā visinteresantākais moments bija slavenā Džordžo Morodera un Donas Sameres hita I Feel Love fragmenta ieplūdināšana Think I’m in Love noslēgumā. Tikpat nemanāmi un diskrēti kā mūsu pašu Edgaram Šubrovskim reiz izdevās pat Hospitāļu ielas albuma ierakstā paspēlēties ar Light My Fire. Slavenā Loser blūzīgās ģitāras ievads un sekojošais katram bērnam pazīstamais ierepotais pants dažos apkārtējos izraisa izbrīnu: kā, vai šo foršo hiphopa dziesmu patiešām spēlē šis vecais rokeris Beks? Un, šķiet, viņam šī dziesma nemaz neriebjas kā daudziem mūziķiem savi populārākie gabali.
Tad pienāk The Strokes kārta. To var saprast pēc mikrofonu un ģitāru izvietojuma. Nekādu instrumentu grēdu, lai tos mainītu ik pēc dziesmas kā, piemēram, Placebo, bet katram pa vienam instrumentam, jo pat partijas, ko šķietami spēlē sintezatori, patiesībā tiek radītas ar ģitārām. Viņi ir klāt! Is This It – ar debijas albuma tituldziesmu kā tādu klusumu pirms vētras viņi sāk vienmēr. Cits pēc cita seko agrīnie gabali, jo grupa pati apzinās, ka neko labāku tai sacerēt nav izdevies, ieplūdinot vien pāris gabalu no jaunākā – 2013. gada – albuma Comedown Machine. Grupa savu darāmo dara mierīgi un bez stresa, savukārt publikā sākas tāda gaļas mašīna, ka koncerts var izvērsties par The Strokes dziesmu tā starp citu pavadītu smagu treniņu, kurā galvenais uzdevums ir nevis baudīt mūziku, bet noturēties kājās un nepakrist, kad pūlis nemitīgi pārvietojas par vairākiem metriem te uz vienu, te uz otru pusi, turklāt virzieni mainās ļoti ātri.
Pāri publikai lido pudeles – negribētos ar kādu no tām dabūt pa galvu. Jūtu, ka kaut kas notek pa kāju – vai jau esmu ievainots un The Strokes mūzikas iespaidā arī sāpes nejūtu? Nē, izrādās, daudzi savas atvērtās alus pudeles pamanījušies nemest un ielikt bikšu kabatās, lai rokas brīvas un var trakot, apšļakstot nevis tuvējo galvas, bet bikses.
Kasablankass ir pazudis
Piedzīvot pirmajās rindās valdošo spriedzi nevēlas daudzi, un atpakaļ plūstošo cilvēku masa nemanot arī mani jau ir aiznesusi tālāk no skatuves, kur jau nākas klausīties nevis The Strokes, bet angļu jauniešu kora koncertu, jo šis koris vārds vārdā, turklāt perfekti noturot ikvienu melodijas niansi, dzied visus tekstus daudz skaidrākā dikcijā nekā pats Kasablankass savā vienmēr čerkstošajā mikrofonā.
Atmiņā nāk savulaik Latvijā notikušie jauniešu koru koncerti Skonto stadionā, kuros organizēti tika dziedātas populāras dziesmas, bet Anglijā nekas tāds nav vajadzīgs, jo šādi koru koncerti notiek spontāni. Tas, protams, ir aizkustinoši, ka apkārt tik daudz cilvēku, kuri arī ir tavas šī gadsimta joprojām mīļākās rokgrupas aizrautīgi fani, bet… tomēr gribētos klausīties Džūljena Kasablankasa balsī. Kora pavadījumā skaidri dzirdama tikai Nikolaja Fretura basģitāra un Fabrīcio Moreti bungas. Tikai sasprindzinot dzirdes nervus, dzird arī Nika Velensi un Hemonda juniora ģitāras, bet Kasablankass ir pilnīgi pazudis.
Laikam nākamreiz jābrauc The Strokes klausīties Spānijā, Francijā, Itālijā vai Krievijā – tur vismaz ir cerība, ka puse publikas angļu valodu nezina un paklusēs. Tie nav tikai dziesmu vārdi, ko publika zina no galvas, bet arī ģitāru partijas. The Strokes laikabiedriem The White Stripes ir viens tik lipīgs ģitārmotīvs, ko publika auro kā savulaik Deep Purple dziesmas Smoke on the Water ievadu, – Seven Nation Army –, savukārt grupai The Strokes tādi ir vairāki. Izskan Is This It pēdējais gabals Take It or Leave It, un pienāk koncerta fināls. Tas ir noticis! Bet – vai vispār ir noticis? Varbūt tas bijis tikai sapnis? Jācer, ka Elberta Hemonda juniora izteikumi, ka šis koncerts varētu būt pēdējais, ir bijuši tikai reklāmas triks, kaut – ej nu sazini – tādai grupai kā The Strokes reklāma, tāpat kā popularitāte, nav vajadzīga. Viss notiek tik un tā.