Dienā, kad sarunāta tikšanās ar mūziķi Andri Černovu (51), staigāju pa Pļavnieku kapiem. Pēkšņi uzduros no zemes izrautam un uz taciņas atstātam masīvam kapakmenim. Skatos, uz tā uzraksts krievu valodā — Černov. Vai tā būtu kāda zīme? Atskan zvans, un es satrūkstos, bet viss kārtībā — no kāda aizlienēta telefona visai spirgts zvana pats grūti notveramais Černovs, lai pavēstītu savu atrašanās vietu, un mūsu tikšanās, lai parunātos par nupat apgādā Gauja Records izdoto albumu Maigā eitanāzija, tomēr notiek. Viņš pasmejas par manu izstāstīto vērojumu un nosaka: "Patiesībā laikam es jau sen esmu miris." Černovs atceras, ka ne viens vien narkologs, ieraugot viņu vēl dzīvu, bijis ļoti izbrīnīts. Ilgus gadus Andris cīnījies ar savu atkarību no narkotikām un tikai pirms pieciem gadiem izkārpījies. Bet lietot savulaik — jau ļoti sen — esot sācis, lai tiktu galā ar savu agresivitāti un naidu. "Man gribējās psihot un ārdīties, un es būtu sadedzis, pašiznīcinājies, bet lietošana, lai cik negatīvas būtu sekas, man ļāva nobremzēt un būt kā pusaizmigušam, tai pašā laikā nezaudējot saprātu. Kad sapratu, ka tas vairs nav vajadzīgs, sāku līst ārā. Tas nenotiek vienā dienā, turklāt ir briesmīgi, vājprātīgi un sāpīgi! Man palaimējās ar normāliem narkologiem, kuri teica: nebaidies, ka krīti atpakaļ, turpini kārpīties ārā!" atceras Andris Černovs.
Kopš septiņdesmitajiem gadiem viņš bija ballīšu muzikants, kas spēlē skolās un kultūras namos, līdz sastapa Juri Boiko, kurš jau tolaik kopā ar Hardiju Lediņu darbojās grupā Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca. Boiko sāka Černovu izglītot, skarbi pasakot, ka viss, ar ko viņš nodarbojies pirms tam, ir rietumu atraugas, bet visa tauta ir šlāgeru samaitāta. Devis lasīt Kārļa Skalbes publicistiku un pasakas, rādījis savus tekstus, un Černovam sākušas nākt dziesmas. Boiko tās akceptējis un devis nosaukumu Černova grupai Tilts. Černovs nu savu albumu veltījis Jurim Boiko, kurš pirms vairākiem gadiem miris vardarbīgā nāvē — Dārziņos nosists ar akmeni. Černovs saka, ka Boiko esot zinājis, no kā mirs, un Černovam par to teicis…
Pie festivāla šūpuļa
Černovs stāvējis pie pirmā Latvijas neformālā rokfestivāla šūpuļa. Kopā ar savu toreizējo sievu Ingunu 1983.gadā sarīkojuši festivālu pie Iecavas ar kodēto nosaukumu Dzimšanas diena pie vecmāmiņas. "Bija daudz labu grupu, kam nebija, kur likties un spēlēt. Nolēmām uztaisīt festivālu. Iespaidīgs jau bija pats sākums: bariem cilvēku iet cauri Iecavai un pazūd mežā, kur nekā nav. Miliči brīnās — iet gan garmataini, gan skūti, gan dīvainās drēbēs. Kopā ap diviem simtiem. Spēlēja Pits Andersons, Atonālais sindroms, Dzelzs ceļš, Bastards, Tilts… Bija jau skaidrs, ka sanāks nepatikšanas. Pēc tam pelēka volga piebrauca pie mājas, teica: kāp iekšā, un astoņas stundas pratināja. Teicu: kāpēc man jādzer šņabis savā dzimšanas dienā un nevar uzaicināt muzikantus? Drīkstot tikai tik, cik mājās var saiet iekšā. Mēs esot krūmos Dievs, svētī Latviju dziedājuši, un pateica arī tādu nepatīkamu lietu: lai neaizmirstot, ka man ir meita. Daudzus no darba izmeta, arī mani — teica: tu zini, par ko."
Šamanis kā Ķirurgs
Černovs daudz dzīvojis laukos un mežos, tagad gan pārsvarā pa Rīgu, bet tik un tā viņš dzīvo pēc iespējas atstatu no visa apkārt notiekošā un, parādoties sabiedriskā vietā, viņu grūti nesajust: "Muzikantam un šamanim ir jādzīvo nost no visa, citādi viņš neko nevarēs izdarīt. Tā kā ķirurgs — viņš taču nevar ciest līdzi, ja kādam sāp — viņam jāskatās no malas, jāiejaucas un jāpalīdz. Mūzikai jāharmonizē, jānomierina, jādod cerības, jo apkārtējā pasaule ar to nenodarbojas. Visi muzikanti ir šamaņi, bet daži ārstē, daži neārstē."
Pēc iepazīšanās ar Juri Boiko tapušās dziesmas Černovs gadu gaitā
pilnveidojis, spēlējis tās ar savām astoņdesmito un deviņdesmito gadu
grupām Tilts un Akcija, nu arī ar tagadējo Tat Twam. Daļa no sen
izskanējušām un klausītājam pazīstamām dziesmām iekļautas arī albumā
Maigā eitanāzija: "Tas ir tas, par ko sapņo visi cilvēki, un man
liekas, ka manas dziesmas viņiem varētu palīdzēt izdzīvot. Bet
izdzīvošanas kults par katru cenu, pēc manām domām, — tas nav pareizi.
Ne jau nomirt ir slikti — slikti ir sūdaini dzīvot. Un viss!"
Ar dzīvniekiem vieglāk
Savā profilā draugiem.lv Černovs ierakstījis, ka labāk saprotas ar dzīvniekiem nekā cilvēkiem. "Ar dzīvniekiem es varu sarunāties — ar vārdiem, ar kustībām, ar žestiem. Varu zirgam vai sunim pateikt, ko gribu. Viņš sapratīs un pateiks man, ko domā un kā uz to reaģē. Ar cilvēkiem man tā ir ļoti reti. Kad mira mana Feja (Andra suns — doga kuce — aut.), viņa piecēlās un aizgāja uz mežu. Nostājās krūmos un stāvēja. Redzēju, ka viņa mirst, gribēju glābt, bet kā? Pierunāju atnākt atpakaļ uz mājām. Viņa atnāca, apgūlās, asinis iztecēja pa muti… un nomira. Tad es sapratu, ka viņa zināja, ko dara. Dogi ir karavīri pēc būtības — viņi zina, kā dzīvot un kā mirt."
***
Prezentācijas koncertu Undīnē 13.septembrī paredzēts sākt četros pēcpusdienā, tumsai iestājoties, būs kulminācija pie ugunskura un turpināsies visu nakti. Uzstāties apsolījuši Ābols virs upes, kurā spēlē Andra Černova sens līdzbiedrs Uldis Pars Balodis, Haralds Sīmanis, Valdis Atāls, Helēna Kozlova, Amorālā psihoze, Ieva Mazvērsīte.