..) / Maiņu vējš pūš / tieši sejā laikam” būtu tik ļoti pārņēmušas kādreiz vareno PSRS KP šefu Mihailu Gorbačovu, ka viņam beigās neatlicis nekas cits kā sekot ASV prezidenta Ronalda Reigana draudzīgajam, 1987. gadā pie Brandenburgas vārtiem paustajam padomam: “Gorbačova kungs, nojauciet šo mūri”. Ļaunas mēles arī melš, ka amerikāņu pludmalglābēju seriāla Baywatch zvaigzne (ne jau Pamela Andersone, bet) Deivids Heselhofs vēl līdz šai dienai uzskatot, ka viņa koncerts pusmiljonam klausītāju 1989. gadā turpat Berlīnē, bet jo īpaši dziesma “Looking for Freedom” (“Brīvību meklējot”) esot ja ne vairāk, tad vismaz satricinājuši R. Reigana aizrādījuma objektu – austrumvācu kompartijas loloto “antikapitālistisko aizsargvalni”. Taču še abos gadījumos runa ir par Rietumos tapušu skaņdarbu, kurš it kā izrāvis Vidus un Austrumu Eiropu no sociālistiskā stinguma. No redzesloka tādējādi izzūd tā mūzika, kas savulaik no iekšpuses līdzveidoja šo vareno, pārsteidzoši miermīlīgo apvērsumu. Nu šo nepareizo uzsvaru labot taisās kompaktdisks Sound of Revolution, kuru izdevusi Eiropas Komisija sadarbībā ar Vācijas Federālo fondu kompartijas diktatūras izpētei. Latvija šajā pārskatā ir pārstāvēta pārsteidzoši labi – no divdesmit dziesmām trijas saistās tieši ar šo zemi. Piedevām diska sastādītāju izvēle ir bijusi ekscelenta. Tā vispirms iekļauta Ievas Akurāteres dziedātā balāde “Manai tautai”. Ikviens, kas pats piedzīvojis leģendāro tautas manifestāciju par tiesisku Latviju 1988. gada 7. oktobrī Mežaparka estrādē vai redzējis šī sarīkojuma ierakstus, zina, cik emocionāli izšķirīgs toreiz bija dziedātājas sniegums. Pamatā lūgsna, lai Dievs saved kopā latviešu tautu dzimtenē, dzidra un reizē silta balss, akustiska ģitāra - vairāk nebija nepieciešams, lai līdziekustinātu Dziesmoto Revolūciju. Muzikālā ziņā skaļāka, protams, ir Līvu rokeru dziesma “Dzimtā valoda”, spītīgs apliecinājums latviešu valodai rusifikācijas apstākļos. Kritiski šajā vietā gan jāatzīmē, ka diska sastādītāji gan šajā, gan I. Akurāteres gadījumā izmantojuši studijas ierakstus. Taču ikviens, kas mazliet labāk pazīst latviešu pagrīdes audiokasešu kultūru 1980. gados, zina, ka abām dziesmām ir arī vairāk vai mazāk oficiālas, bet dažā ziņā daudz pārākas “dzīvās” versijas. Tā vēl arvien ir atšķirība, vai Līvi “Dzimto valodu” dzied vieni paši vai publika viņiem no visas sirds piebalso un Igo Fomins tipiskajā rokmūzikas dialogā ar klausītājiem vēl “uzmet pa oglītei”... Trešajai ar Latviju saistītajai dziesmai mūziku sarakstījis pazīstamais producents, komponists un dziedātājs Boriss “Eolika” Rezņiks – runa ir par trīsvalodīgo dziesmu “Atmostas Baltija”, kurā latviešu daļu izpilda sieviešu siržu lauzējs Viktors Zemgals. Drīzāk šlāgeriskais skaņdarbs droši nav uzskatāms par modernas populārās mūzikas paraugu, taču vismaz atgādina pašreiz jau mazliet piemirstu patiesību: Baltijas valstis savu ceļu atpakaļ uz Eiropu un demokrātisku valsts iekārtu izcirta, arī pateicoties savstarpējai solidaritātei 1980. gados. Taču visumā ir grūti nepamanīt kādu pretrunu: cik dumpīgi lielākā tiesa tekstu liekas uz toreizējās stagnācijas fona, tik konservatīvs ir šīs revolūcijas muzikālais rokraksts. Balādes virzienā iet gan ungāra Janoša Brodīja “Ja es būtu roze”, poļu dziesma “Mūri” Jaceka Kačmarska izpildījumā vai “Mēs solījām viens otru mīlēt” (čehoslovāku bards Ivans Hofmans). Slovēnis Zorāns Predīns savukārt ar “Tostu” vienīgi atdzīvināja jau 1844. gadā tapušu dziesmu. Folkloristiski iekrāsota ir rumāņu “Vienotības deja”, bet igaunis Tenis Megi “Krēslu” dzied tik izjusti, it kā būtu pieteicies uz Eirovīzijas sacensībām. Bulgārs Kirils Maričkovs trallina ne mazāk cukuraini kā itālis Als Bano, kaut teksts kareivīgi vēstī: “Neesmu komunists, neesmu nihilists / neesmu šovinists, neesmu terorists / neesmu Antikrists, neesmu ekstrēmists / esmu tikai cilvēcīga būtne”. Galīgi spokaini izklausās rumāņu dziesma “Celies, rumāni!”: arī tā tapusi sākotnēji 19. gadsimta pirmajā pusē un pēc 1989. gada kļuva par valsts himnu. Kora izpildījumā un patētiskā orķestra pavadījumā tā muzikāli tikpat kā nav atšķirama no propagandiski aizrautīgi triektas padomju “Internacionāles”. Kā ar šāda veida oficiālu patosu var apieties arī citādi, atsvaidzinoši demonstrē austrumvācu pankeri Herbst in Peking. Tie “Internacionāli” un kompartijas šefa Ēriha Honekera runu ierakstus sajauc ar skarbu, teju pravietisku tekstu: “Sarkano dievu tēlus saberzīs putekļos / Daudzi to nesapratīs / Elku dievu vergs apčurāsies / Tik viegli ir būt cilvēkam. // Mēs dzīvojam kukuļrepublikā / Un nekādas uzvaras nav / Melns, sarkans, zelts – tā ir mūsu sistēma / Rīt tā nogrims. // Tautā transā slīgs / Šļupstēs vecu himnu / 'Ar internacionāli / Nu katrs atdzimt sāk!'”. Ironiska, muzikālā ziņā it svaiga un ar pagarinājumu līdz postsociālistiskai tagadnei arī ungāru pagrīdes rokansambļa Europa Kiado dziesma “Balsojiet par mani”: “Glābiet savu glābēju / glābiet mani, lai es varētu glābt jūs. // Ļeņins, Džegers un Klāra Cetkina / rekomandē mani. Esmu uzticamais antifutūrists, / monumentālas propagandas / objekts. / Balsojiet par mani!”. Kompaktdisku Sound of Revolution bez maksas var iegūt visās Eiropas Komisijas pārstāvniecībās, Latvijas gadījumā: Aspazijas bulvārī 28, LV-1050 Rīga, tālr.: 67085400, fakss: 67085448, e-pasts: [email protected], http://ec.europa.eu/latvija/news/index_lv.htm.
****
Pavadmūzika Dzelzs aizkara krišanai