Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -1 °C
Daļēji apmācies
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Dziedātāja Ilze Fārte jeb Būū: Es visu laiku pieduros

Dziedātāja Ilze Fārte jeb Būū ienes svaigas vēsmas Latvijas popmūzikas ūdeņos, kas no sen apnikušiem vārdiem sastāvējušies jau gadiem.

Šogad Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas Zelta mikrofons popmūzikas kategorijā līdzās labi pazīstamām un par mēbelēm jau kļuvušām grupām nominantu sarakstā ir divi jauni vārdi – mūsu Eirovīzijas sūtņu statusu jau izpelnījusies apvienība Citi zēni un dziedātāja Būū. Abi pretendē uz balvu arī kā labākie debitanti. Būū kompozīcijai Sāku no sākuma ir izredzes tikt pie Zelta mikrofona arī abās dziesmu nominācijās (kategorijā Dziesma un tautas balsojumā Elvi gada dziesma). Apbalvošanas ceremonija notiks 26. februārī.

Būū piesaista uzmanību jau ar savu pseidonīmu, kas nav ne kāds zināms latviešu, ne angļu vārds vai to kombinācija, kas tik un tā parasti neizsaka neko, un arī viņas debijas albuma nosaukums ir asprātīgs – Albūūms. Aptuveni pirms gada, izdzirdot tā pirmo singlu Siekala tek, man tas sākumā totāli krita uz nerviem – kaut vai neestētiskā skata dēļ, ar ko tas asociējas. Tomēr, līdzīgi kā reizēm sabiedriskajā transportā gribas atkal un atkal paskatīties tajā virzienā, kur ieraudzīts kaut kas dīvains, lai pārliecinātos, ka tā nav bijusi tikai halucinācija, arī šī dziesma ir lipīga kā mušpapīrs. Un vēl tā meitenīgi ietiepīgā maniere vārdus melodiski skaldīt zilbēs ne vien repojot, bet arī dziedot, kas ārzemju popmūzikā ir diezgan izplatīta, bet latviešu valodā – nepierasta, piesaista uzmanību.

Tīmeklī ātri izdodas atrast, ka dziedātājas īstais vārds ir Ilze Fārte un viņa jau gana ilgi darbojusies folkmūzikā, tātad šī būtne nav kārtējā producentu izveidotā nepieredzējusī izkārtne, bet mūziķe ar stāžu. Arī dziesmu autore, kura, producenta Kaspara Ansona reiz iedrošināta, rakstījusi mūziku un vārdus arī citiem izpildītājiem.

Simtiem folka kripatiņu 

Pēc tam kad aizrakstīju māksliniecei personīgu vēstuli ar tajā paustu nepatiku par to siekalu dziesmu, saņēmu draudzīgu un sapratnes pilnu atbildi, jo viņai šādas sajūtas esot labi pazīstamas un arī riebjoties tie sālītie riekstiņi. Kad aicinu Ilzi uz sarunu, viņa, kā izrādās, ir tik aizņemta, ka varam sarunāt tikšanos tikai pēc divām nedēļām. Pa šo laiku jau viņas debijas albuma pēdējā dziesma Komplimentu piruetes gaumīgi izmantota Wolt reklāmā, bet, kad kādā februāra rītā Kultūras menedžmenta centra Lauska studijā klausāmies jauno, drīzumā gaidāmo etnomūzikas izlasi Sviests, Daina Zalāne, viena no izdevniecības vadītājām, skanot grupas Pupa dziesmai, zina teikt, ka tās soliste ar pseidonīmu Būū tagad esot pievērsusies popmūzikai, un vēl ironizējot pajautā, vai viņa šogad uzstāsies arī festivālā Kartupeļpalma. Izskatās, ka latviešu popmūzikas saimei tik spilgtas jaunpienācējas, kura gandrīz burtiski dzirksteļo par to, ko dara, sen nav bijis.

Ar latviešu folkmūziku Ilze satuvinājusies sešpadsmit gadu vecumā, kad tēvs viņu paņēmis līdzi uz Jāņu svinībām Baldonē pie sava drauga – grupu K.Remonts un Rīgas Viļņi vadītāja, arī kādreizējā Iļģu dalībnieka Jura Riekstiņa. Tur kārtīgi izdancojusies ar Jura dēlu Pēteri no grupas Tumors, par ko Ilze tolaik riktīgi fanojusi. "Agrāk par latviešu folkloru nezināju vispār ne kripatiņas un uzsēdos! Aizgāju uz folkloras kopu Skolēnu pilī – tas laikam bija vidusskolas pirmais gads. Man vienkārši ļoti patika. Tehniskās spējas man bija pietiekamas – gana labi spēlēju un dziedāju –, lai varētu sākt, negribas lietot vārdu "halturēt", bet tas bija tas, ko sāku darīt, un pamazām uzkāpu hierarhijā, ka spēlēju vairākās grupās, dabūju pabraukāt pa pasauli," atceras Ilze. Spēlējusi kokli, ko apguvusi mūzikas skolā, mandolīnu, ģitāru Laimas muzikantos un Katrīnas Dimantas sastāvā, visādās kāzu grupās, korporatīvajos pasākumos, bāros. "Tas bija tas, no kā varēju iztikt, – baigi viegli bija iesēsties tajā vidē, komforta zonā. Kaut kāda nauda nāca, iztikt varēju, augstu ambīciju man nebija, un es muzikāli tā īsti vairs neattīstījos," Būū priekšvēsturi, kas ilgusi līdz pandēmijas sākumam, izklāsta Ilze. Taču tas ir tikai stāsta sākums.

Rokabilī skaldīšana 

Paceļojot pa pasauli, Ilze sapratusi, ka viņai tuvāki ne tikai silto zemju klimatiskie apstākļi, bet arī mentalitāte: "Redzēju, kā Brazīlijā cilvēki saviesīgos pasākumos dejo, un tas ir pavisam kaut kas cits nekā dejošana pie "kaijām" un "zemenēm". Tur ir pilnīgi cita pasaule!"

Žanriski viņai ir bijuši arī daudzi citi posmi, kuros tā kā iesēdusies. Kad bijusi maziņa, tikusi pie tēta ierakstiem, un viņai ļoti iepaticies rokabilī. Ilze domā, ka ne tik ļoti no vēlāk iemīļotā hiphopa kā no rokabilī viņai pielipusi vārdu melodiskā skaldīšana zilbēs un arī "pārāk daudz vārdu dziesmās" (to kā popmūzikas lipīgumam traucējošu faktoru sākotnēji esot pārmetis producents Kaspars Ansons), jo arī tas cēlies no afroamerikāņiem. Visas Čaka Berija dziesmas Ilze zinājusi no galvas. "Vārdus un detaļas sēdēju un zubrīju uz ģitāriņas. Tad bija blūza posms, ļoti patika Misisipi akustiskais blūzs – viss, ko kaut kādā veidā varēju darīt viena pati ar ģitāru, jo grupas man nebija. Tad nāca klasiskā roka periods, kas gandrīz visiem ir bijis, pēc tam gospeļu posms – mana vismīļākā izpildītāja ir Mehelija Džeksone. Un tad visi tie posmi, kurus es baigi mīlēju un kuriem skrēju cauri, pamazām savilkās kopā. Pēdējos gados man aktuālāka kļuvusi popmūzika, hiphops un pasaules mūzika. Latviešu folks savā harmonijā un ritmā ir ļoti vienkāršs, varbūt tāpēc tas mani neaizrauj tik ļoti kā afrikāņu tradicionālā mūzika – visvisādi reģioni, kuri mīļāki, kuri mazāk, – gan rituālu mūzika, gan afrobīts, no kā mūsdienu popmūzika cēlusies. Mani kaut kas baigi aizrāvis tajā visā, arī afro-cuban džeza virziens ir ļoti mīļš. Latviešu dzirdei ļoti sarežģītie ritmi un viss pārējais mani nenormāli uzrunāja un joprojām uzrunā. Neesmu baigi tehniski advancēta mūziķe, man vienkārši ļoti daudz kas patīk, un es pēc dzirdes mēģinu kaut kā tajās lietās pa savam ņemties. Sākot šo projektu Būū, gribēju būt muzikāli maksimāli neatkarīga – esmu gājusi cauri grupas posmam, kurā mēģināju savākt piecus čaļus brīvdomātājus un kosmonautus uz regulāriem mēģinājumiem, lai kaut ko sasniegtu, bet tas bija vairāk menedžments nekā mūzika. Mani tas posms bišķiņ nomocīja, jo esmu darbspējīgs cilvēks, – ja nav pareizās komandas, tas mani bremzē," stāsta Būū.

Stop, kopēt nedrīkst!

Ilzes tētis jaunībā kopā ar Juri Riekstiņu esot spēlējis grupās, bet viņam tas palicis hobija līmenī. Toties meitai no bērnības ieaudzinājis izvairīties no līdzināšanās kādam savam elkam, ko tik ļoti katram gribas darīt bērnībā un tīņa gados. Ilze daudz klausījusies un mēģinājusi kopēt Robertu Plāntu un Meheliju Džeksoni – tik ļoti gribējies dziedāt kā afroamerikāņu sievietei. "Nevar piedzimt ar tembru, kas atšķiras, bet, ja apzināti strādā, lai nelīdzinātos kādam, to var panākt. Es nesen atcerējos vienu brīdi, kad uz Latvijas skatuves parādījās Kristīne Prauliņa, kuras vokāls bija bomba. Man tik ļoti patika viņas frāzējums! Protams, es gribu iedvesmoties no talantīgiem mūziķiem, bet sapratu – nē, stop, nekādā gadījumā! Latvija ir tik maziņa, ka netaisos dziedāt kā Kristīne Prauliņa, un, līdzko dzirdēju, ka kaut kas sāk līdzināties, es sevi stopēju un laboju, bet tas bija ļoti apzināts darbs, un tā esmu darījusi ar visiem citiem dziedātājiem, kurus varbūt esmu mēģinājusi bērnībā atdarināt. No tā es baidos, jo individualitāte man ir svarīga! Ja pazaudēšu savu iekšējo dīvainību un raksturu, pazaudēšu lielu daļu no sava potenciāla būt kaut kam bišķi vairāk par kārtējo vidējo popmākslinieku. No loģiskās domāšanas puses, līdzinoties kādam, tu vienkārši sadali to tirgus pozīciju ar kādu citu uz pusēm. Ja es tagad būšu identiska tai, tai un tai dziedātājai, tad mēs jau būsim četras, kas pretendēs uz vienu un to pašu mērķauditoriju. Tas nav jēdzīgi! Manuprāt, dīvainība ir jākultivē, bet sabiedrība visu laiku mēģina to apspiest, visus padarot par rūķīšiem un zombijiem, arī kultūras, mūzikas un izglītības jomā. Man vienubrīd pēc mūzikas vidusskolas bija doma iet mācīties džeza vokālu uz akadēmiju, ja jau gribu to mūziku. Tad izlēmu, ka tomēr nevēlos, jo bija bail, ka nebūšu gana spēcīga, lai četru gadu garumā noturētu savu individualitāti. Neaizgāju uz akadēmiju, bet uz filosofijas fakultāti – tur tikai gadu noturējos, jo mani izmeta no budžeta," Ilze smejoties atceras savu likumsakarīgo palikšanu uz mūzikas salas.

Blondīne ar koklīti

Gada sākumā mūziķe Sabīne Moore feisbukā publicēja stāstu par savu apzināšanos, ka viņa ir nederīga tāpēc, ka tiek identificēta kā sieviete. Ilze ir viena no tām daudzajām dāmām, kas komentāros piebalsoja, ka mūzikas lauciņā bieži notiekot tā, ka sievietes tiek uzskatītas par tām, kuras neko nesaprot. Tagad, kad Ilze jau ieguvusi atpazīstamību, viss sāk nokārtoties, bet ilgu laiku jutusies kā blonda, koklīti spēlējoša meitenīte, kurai nav jājaucas producentu darīšanās, kas tiek uzskatītas par veču lietām.

"Kad spēlēju grupā vēl ar trim puišiem – tas bija tāds ilgākais sastāvs, kurā esmu spēlējusi –,viņi visi bija vecāki par mani un bišķiņ pieredzējušāki, bet tik un tā mēs visi bijām jaunuļi. Mēs pirmoreiz spēlējām balli, un es, protams, nezinu, kurā kanālā jāsprauž savs miķis, kurā – ģitāra un kādā secībā būtu loģiskāk spraust. Pirmos gadus man teica, lai nemaz netuvojos, ka tā nav sieviešu darīšana. Realitātē tas nenormāli bremzēja manu kā mākslinieces attīstību. Visu laiku bija šie komentāri. Ir bijis ļoti daudz gadījumu, kad man saka – nevajag nemaz censties. Kad atnāku ar kādu sūdīgu bītu, ko nenoliegšu, tad man nevis pasaka: "Pamēģini šitā, izdarīsim tā!", bet burtiski: "Priekš kam tu te lien – mēs, producenti, to izdarīsim, spēlē savu ģitāri, raksti savas dziesmiņas." Mums nav daudz mūzikas producentu meiteņu. Pirmā lieta, ko saņēmos publicēt internetā no visa, ko pērn esmu darījusi, ir video, kurā dziedu vienu dusmīgu dziesmu (Tev labāk piestāv – U. R.), kad man kāds producents bija pateicis, lai nerakstu dziesmas, jo tās ir sūdīgas, lai nedziedu par feminismu, arī bīti ir sūdīgi. Tipa – at***ies. Es biju dusmīga, jo neticēju tam, bet kaut kas man sāpēja. Pirmais, kas to pamanīja, bija feministu forums feisbukā, kur apzināti, kulturāli, strukturēti, argumentēti runā par dažādām tēmām, seksismu un feminismu, tur nav vienkārši tikai kaut kādas dusmas. Tas video bija burtiski mans pirmais publiskais atspēriens, kad kāds noticēja – eu, šitā meitene dara kaut kādu figņu, bet ir tik forši! Malacis, dari savu lietu! Citādi man ir bailīgi sākt jebko darīt. Tā bija pirmā vide, kur man pateica: nu malacis!" Ilze stāsta.

Arī vairākas citas viņas dziesmas ir par šo tēmu. Varavīksne, šķiet, ir pirmā meitenes sacerēta un izpildīta dziesma latviešu popmūzikā, kas nepārprotami stāsta par seksu. "Tas arī pēc idejas ir kaut kāds mans feminisma solis. Nevar salīdzināt, kādā komforta līmenī sabiedrība ir Rietumos, kur dziedātājas var runāt par seksu mūzikā, un kā tas ir Latvijā. Man ir draudzene un kolēģe Agnese Stengrevica – ļoti sievišķīga, ļoti skaista. Es viņai uzrakstīju vārdus vienai dziesmai. Agnesei gribējās dziesmu par ballītēm un iepazīšanos – es uzrakstīju. Reāli forša dziesma, viss kārtībā, bet tas, kas viņai nāca pāri, – mauķele, tāda un šitāda, nedrīkst tā darīt!" Ilze ir dusmīga, ka tajā pašā laikā, piemēram, hiphopā maskulīni teksti par kucēm vai šmarām gan tiek pieņemti kā norma.

Būū debijas albuma Albūūms (2021) vāciņu palīdzējuši veidot māksliniece Viktorija Grappa un fotogrāfs Rihards Sniegs

Vienkāršāk neizlikties

Būū ekstravagantais albuma vāciņš, ko palīdzējusi veidot māksliniece Viktorija Grappa, labi izskatītos lielā formātā – platei, bet tādas diemžēl nav. To ieraugot, pirmā asociācija bija ar kādu no Bjorkas albumiem. "Tur ir tāda maģija, bet es arī esmu maģija. Kad biju maziņa, dzīvoju Jūrmalā, vienkārši tusēju pa mežu, pa kāpu zonu, runājos ar kokiem, kā bērni dara, izlikos, ka esmu nāriņa vai feja. Es joprojām tā daru – tas man ir kā tāds liels trips. Citi mākslinieki savā laikā ir eksperimentējuši ar kaut kādiem psihedēliķiem, un viss ir forši – eksperimenti, kuriem viņi iet cauri, nonāk arī mūzikā –, bet man tie eksperimenti ir notikuši neapzināti jau kopš bērnības. Bērnībā klausījos Bītlus, tā bija mana mīļākā grupa, un arī gāju cauri tiem ceļojumiem. Manī pašā ir kaut kāda maģija – kad ieeju mežā, es tiešām daru kaut kādus brīnumus, taisu visādus dīvainus rituālus, meditēju. Tas nav nekas dīvains – es visu laiku pieduros un arī to mūzikā cenšos ielikt iekšā. Nākamās dziesmas, kas šobrīd top, ir mazliet mistiskākas – tagad ir tāds posms dzīvē. Man ir 24 gadi, es vēl tikai riktīgi mācos eksistēt – esmu pilnīgs bēbis, vismaz es tā uzskatu. Vēl meklēju sevi un taustos, kāda es esmu un ko gribu. Mūzika arī ir meklēšanas ceļš, un tas ir OK, ka mākslinieks meklē un vēl nezina, kas viņš ir, bet apzināti radīt ilūziju, ka esmu kaut kas cits, man negribas. Cenšos būt autentiska, un man šķiet, tas ir vienkāršāk – negribu katru reizi, kad izeju no mājas, izlikties un baidīties, ka man ir jānotur kaut kāds tēls arī ārpusē. Nē, tas nerezonē ar mani. Kāda esmu mūzikā, tāda cenšos būt arī dzīvē," uzsver Būū.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja