Dziesmu laika upe izbrista

Izrādās, Remix programma ir pavisam cita — vienīgajā koncertā Dailes teātra Mazajā zālē 27.oktobrī, kas tiks fiksēts arī video un vēlāk izdots DVD, skanēs tikai Remix instrumentālā programma, kas savulaik izdota divās platēs, bet daļa gabalu nav izdoti vispār. "Mēs no tiem gabaliem tikai kādus divus trīs esam spēlējuši, koncertējot ar Igo, bet lielāko daļu neesam vispār. Tāpēc tagad mēģinām izmācīties, ko tur paši esam sadomājuši. Toreiz kaut kādus stroķus, ko dabūjām, arī izmantojām." Vienīgais savulaik Igo dziedātais hits šajos koncertos būs Dzeltenās kurpes, bet Igo pats gan nepiedalīsies — viņa kādreiz izdziedātās melodijas spēlēs pūtēju kvartets no grupas Keksi. Vēl kā viesmākslinieki koncertā paredzēti Ieva Kerēvica ar vokalīzēm, Igors Novikovs ar ģitāru, visu laiku uz skatuves līdzās Remix bundziniekam Vilnim Krieviņam ar dažādām perkusijām ritma sekciju bagātinās Ivars Kalniņš. Bijis paredzēts arī Maestro un Remix krusttēvs Raimonds Pauls, tomēr laika trūkuma dēļ viņš, visticamāk, tomēr netikšot. Tāpat neesot skaidrības, vai tiks Intars Busulis. Remix atceras, ka ir vairākas lietas, ko viņi savulaik izdarījuši pirmie — klipu izlase bija pirmais latviešu DVD, viņi pirmie strādāja Amerikā ar aizokeāna producentiem, tagad būs pirmais instrumentālās mūzikas DVD. Pašiem par lielu pārsteigumu gaidāmais koncerts izrādījies ļoti pieprasīts. Vakarā ap deviņiem parādījusies informācija portālos, un jau no rīta no Biļešu paradīzes saņemta ziņa, ka atlikušas tikai dažas biļetes. "Kas tie tādi ir, kas pirka, es nezinu. Paši sev pat nepaspējām rezervēt ielūgumus — domājām: gan jau vēlāk," pārsteigts, bet ne bez gandarījuma saka taustiņinstrumentālists Uldis Marhilēvičs. Kopš aktīvās darbības beigām grupa Remix nav daudz spēlējusi. 10 gadu jubilejas koncerts notika 1995.gadā Kongresu namā, 18 gadi svinēti ar trim koncertiem Četros baltos kreklos, bet 21 gada jubileja bija Dzintaru koncertzālē. Nu jau esot 24 gadi. Bet spēlējuši viņi ir kopā arī kā Laimas Vaikules pavadošais sastāvs, arī rokoperā Lāčplēsis vēl šogad. Tie gan ir citi projekti, un tos mūziķi nesaista tieši ar Remix, jo netiek spēlēta pašu radīta mūzika.Uldis Rudaks. Parasti jau ar grupām notiek tā, ka sastāvi pamainās. Gadu gaitā dažs labs sastrīdas un negrib vairs vispār cits citu redzēt. Jums tā nav — izņemot basista Žeņas Ščapova palikšanu Norvēģijā un Eduarda Glotova nākšanu vietā, citas izmaiņas nav notikušas. Aivars Hermanis. Mēs jau esam kā tāda profesionāla vienība. Kā darbs mums tas beidzās 1992.gadā. Kad atbraucām no Amerikas, kur bijām darbojušies kā grupa Rīga, uztaisījām sapulci, sadalījām mantu, un viss bija noticis. Pēc visa tā braukt spēlēt kaut kur uz Krieviju bija psiholoģiski grūti. Nereālais padomju mūziķa sapnis — tāda Amerika — bija jau noticis. U.R. Cik atceros, viņi gribēja, lai maināt mūzikas stilu un kļūstat par otro Gorky Park, kuri no Krievijas tobrīd bija izsitušies Amerikā. A.H. Problēma bija producenta maiņa — sākumā bija Džeks Daglass, kurš bija Aerosmith un Lenona pēdējās plates producents, bet pēc tam virziens bija tāds kā Bon Jovi — melodiskais roks. Uldis Marhilēvičs. Tu zini, tas jau viss ir dabīgs ceļš. Mums nav nepieciešamības kaut ko taisīt ķeksīša pēc. Mēs izdzīvojām savu noteiktu laika posmu, pateicām visu, ko vajadzēja pateikt, visu uzrakstījām, un kāpt otrreiz tai pašā upē man personīgi liekas nevajadzīgi. Cita lieta ir instrumentālā mūzika — tur var vākties kopā, kaut ko domāt, bet dziesmas — tā ir ideoloģija. Kaut kāds mesidžs ir jānes. A.H. Turklāt jo vecāks cilvēks paliek, jo viņš vairāk individualizējas — ar savu klikšķi, ar saviem mērķiem un skatu uz dzīvi. Un tad ir jāpiemērojas cits citam. Vienīgi, ja aiz muguras stāv liela nauda kā slavenajās rokgrupās, tad tas ir bizness un ir jēga kaut kā pārkāpt sev pāri. No mums visi, izņemot mani, visu laiku spēlē, bet es tur rēķinu kaut kādus biznesa plānus Arēnai. Bet tas man tiešām ir interesanti, un es nedaru to tikai naudas dēļ. Gandarījums tāpat ir. Bet elektroģitāru tagad patiešām prieks atkal spēlēt, jo pēdējā laikā galvenokārt esmu spēlējis neilona stīgu ģitāru.U.R. Tad jaunu gabalu jums nemaz nav? U.M. Vecīt, tas ir grūts process! Tas savā ziņā ir liels entuziasms, un darām to tikai prieka pēc. Pūtēji tur nāk no citurienes, un Vilnis noslogots piecdesmit projektos. Bet agrāk sešus gadus bijām grupa. Kā, ar Credo paspēlēt turneju? Kas par muļķībām! Euards Glotovs. Mēģinājumi katru dienu no rīta, un tad turneja. Tas bija mūsu darbs. Vilnis Krieviņš. Bet toreiz jau bija tikai sešas grupas. Līvi, Credo, Remix, filene visas trīs grupas... A.H. Tik intensīvi tu nevari nopietni ar to nodarboties, ja par to nemaksā naudu. U.M. Tā bija mūsu profesija. Nebija tā, ka pa dienu strādā un tad vakarā savācies un paspēlē. V.K. Un tad mums sanāca dubultprieks. A.H. Jā, tas nebija tā, kā ir deviņdesmit procentiem cilvēku, kas neieredz priekšniekus un iet uz darbu tikai tāpēc, lai sagaidītu brīvdienas un atvaļinājumu. Muzikantiem tomēr parasti neriebjas tas, ko viņi dara.U.R. Remix jau tāda grupa, kas varētu spēlēt līdz galam, vai ne? V.K. Ja dzīvi būsim, kāpēc gan ne? A.H.Varbūt notiek kāds pagrieziens un pat kaut ko jaunu uztaisām, pavisam ko citu. Ja pagadās kāds projekts ar mecenātu un var uztaisīt plati. U.R. Bet kur grupas Rīga ieraksts atrodams? Igo savulaik teica, ka tas ir viņa labākais veikums. A.H. Tā var būt. Tur jau tie producenti mūs jāja kā mazos ezīšus. Igo dziedāja astoņas desmit stundas no vietas. E.G. Atceros kā vēl grupas Corpus laikos spēlējām ar Ēriku Ķiģeli un viņam apnika dziedāt. Viņš saka: vajag dziedātāju. Kaut kas atveda Rodrigo — tādu viegli aizskaramu puisīti. Ēriks viņam iedod dziesmu, šis sāk dziedāt, un Ēriks šo aizzsūtīja mājās, lai pamācās, kā īsti veči dzied, nevis kā skolā māca. Vēl mums vajadzēja bundzinieku, atveda vienu puišeli Vilni, kurš spēlēja taustiņus, bet ļoti gribot spēlēt bungas. Pamēģinājām un.... ir! U.R. Nesen runāju ar Juri Kulakovu, kurš teica, ka viņam vienmēr, lai rastos dziesma, primārais bijis teksts, ja tā nav, sanāk instrumentāls gabals. Kā tas bija Remix? U.M. Pamatā sākumā radās meldiņi. Bet bija apmēram skaidra ideja, ko mēs gribam. A.H. Vienīgi Vilnim Meitenei kafejnīcā bija ar Austras Skujiņas vārdiem. Un Komunālais blūzs ir Māras Zālītes teksts. V.K. Tas ir Zālītes teksts? Nopietni? Vairākas reizes tādi jautājumi bijuši: kam tas teksts? Neviens iedomāties nevarēja. Lāčplēsis... Un Komunālais blūzs.