Iežogota milzu teritorija un sargi ar suņiem Vidumupītes krastos, kas ieskauj Reņķa dārzu Ventspilī. Daudz, daudz tonnu skatuves dzelžu un aparātu, ko ved furgoni ar turnejas simboliku. Tik grandioza skatuves būve patiešām populārās mūzikas koncertos Latvijā nav redzēta. Un kāpēc gan ne, ja Prāta vētra par šāda vēriena koncertu varēja atļauties sākotnēji no klausītāja prasīt summu, kas rakstāma ar viencipara skaitli?
Prāta vētras koncertus jau sen vairs nevar vērtēt pēc kritērijiem "cik laba bija skaņa", "vai nedziedāja un nespēlēja šķībi" un "vai bija daudz cilvēku", jo viņi šīs latviešu grupām raksturīgās mērvienību sistēmas sen pārslimojuši. Turklāt Prāta vētra Latvijā koncertē ne pārāk bieži, tāpēc viņu koncerta apmeklējums klausītājiem ir ne mazāk nozīmīgs kā Metallica, R.E.M. vai Bjorka, kas te ieklīst salīdzinoši reti. Viņi dzied latviski, kas nav mazsvarīgi laikā, kad angļu valodas nemitīgu lietošanu kā savas nacionālās identitātes pazudinātāju izjutuši daudzi. Jaunākā albuma Tur kaut kam ir jābūt producenta Gustavo mudināta, Prāta vētra to visu ierakstījusi latviski, tāpēc arī Ventspils koncertā angļu valoda ieskanas tikai kādā pantiņā, it kā Renāram pēkšņi aizmirstot, kādā valstī viņš atrodas. Bet tas uztverams gandrīz kā joks, jo visādi citādi koncerts ir latviskāks par latvisku — jaunā albuma pirmo dziesmu ievadam seko Četru krastu eksplozīvais sākums "Lai iesper zibens, gaudo suns", vecie un ne tik ļoti vecie Lapsa, Ziema, Lec, Kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas, trīs reizes uz skatuves uzskrien Gustavo, lai nodeklamētu savus "Ka ej tu nost" vai "Tur kaut kam ir jābūt", kas patiesībā ir Prāta vētras jaunā albuma vizītkartes. Nemaz jau nerunājot par izdziedāto "Tas tak nav zelts, tā nav pat bronza", kas akmenī iekaļama un noslēpjama nākamībai. Renāra Kaupera plastika un ģitārvīra Jāņa Jubalta akadēmiskā stāja ir lielākie Prāta vētras vizuālie trumpji, kas lieliski izspēlē savas lomas režisora, scenogrāfa un bundzinieka Kaspara Rogas uzbūvētajā telpā. Dziesmu viesulis divu stundu garumā aizrit nemanot, un pēc kolektīvās paklanīšanās ar visiem dalībniekiem (Gunāra Kalniņa gospeļu kori un Gustavo) Prāta vētra atgriežas, lai pateiktu, ka atlikušas vēl piecpadsmit minūtes, ko atļauts spēlēt. Tavas mājas manā azotē, Skoļzkije uļici un Tu izvēlējies palikt atvadām ir izraudzītas nekļūdīgi, jo pirmā ir vismīļākā hitu pazinējiem, kuri savulaik uzskatīja, ka labākas dziesmas Prāta vētrai nekad vairs nebūs, otrā — krievu un tam tuvināta roka faniem, bet trešā — skaistu melodiju cienītājām visās paaudzēs. Populārāko dziesmu vidū, kuru koncertā nebija, ir Maybe un Puse no sirds. Vai tās ir asaras? Visu nekad nevar gribēt. Gan jau citreiz, jo pagaidām viņi nekur prom vēl netaisās.