Jūs, visdažādākajos stāvos un līmeņos – kas vēl guļ un nemana, ka laiks atkal mainās, vai dzirdat, cik spēcīgs ziņojums šodien ir armēņu rakstnieka Viljama Sarojana lugas teksts ar izaicinošo vadmotīvu "ei, jūs tur", pēc kā veidots Vika librets un komponēta rokopera? Tas nav zaudējis aktualitāti. Mainījies vienīgi konteksts. Tikpat aktuāla un necerēti drosmīga ir Imanta Kalniņa tālajā 1971. gadā radītās rokoperas "Ei, jūs tur!" mūzika. Taču visdrīzāk vienkārši mīlestība pret viņa skaņu pasauli ir faktors, kādēļ atjaunotais iestudējums Spīķeru koncertzālē tik ļoti interesēja publiku, kura ātri izpirka visas, arī papildkoncerta biļetes.
Piekrītu Imantam Kalniņam, ka "ar mūziku ir tā: tikko tā palaista pasaulē, tā jau dzīvo savu dzīvi" (Intervijā Inesei Lūsiņai, 2011. gada 26. maija laikrakstā "Diena"). Viņa darbi dzīvo savu dzīvi, un to viņš vairs nevar ietekmēt. Un, paldies Dievam, ka muzikālās idejas var arī nesaistīt ar komponista personību. Viņa jubileja Latvijā notika krāšņi – ar puķēm, dziesmām, rakstiem un televīzijas raidījumiem, un tas ir lielisks iemesls, lai šobrīd padomātu par nacionālās kultūras izdzīvošanas iespējām. Kalniņa mūzika daudziem vēl ir būtiska. Tā spēj būt vajadzīga un apvienot daļu publikas visai saraustīti segmentētā kultūrvidē līdzīgi kā to vēl spēj Imanta Ziedoņa dzeja vai Jaunais Rīgas teātris. Vēl spēj, tomēr – cik ilgi? Vai jums nešķiet, ka temps, kādā jūt zūdam vajadzību pēc nacionālām kultūrvērtībām, ieguvis paātrinājumu?
"Latvijas Koncertu" rīkotā Imanta Kalniņa 70. jubilejas koncerta programma gan sastādīta visai īpatnēji. Lai arī 1960. gadā rakstītā kamersvīta "Rotāju, dancoju" kameransamblim pieteikta kā pirmatskaņojums, tā tomēr ir un paliek studiju gadu darbs, kurā spilgti domu graudi akadēmiski ierāmētā attīstībā nespēj līdz galam pārliecināt rūpīgu klausītāju. Mūzika animācijas filmai "Dillī Dallī Minku parkā" (1975) ir lieliska, ja skatās filmu, bet tās koncertatskaņojums publikai nozīmē mēģinājumu atcerēties filmiņas tēlus un epizodes. Vien piedevās fani piedzīvo pirmās daļas "uzliesmojumu" un skaistāko brīdi – valsi no "Ezera sonātes", kas dzīvā sniegumā kļūst par piedzīvojumu.
Mūziķu spēlē izceļas Inta Dāldera maigi jūtīgais klarnetes tonis, precīzi un dzīvi seko Ditas Krenbergas flauta un Marta Kristiāna Kalniņa oboja, tomēr koncerta pirmajā daļā neatstājas doma, ka šoreiz vajadzēja skanēt kaut kam pa īsteni svaigam un pārliecinošam. Nevajag aizmirst, ka Imanta Kalniņa radītā skaņu māksla, gan paužot latviešu izjūtu kodu, gan kļūstot par radoša gara un neatkarības audio simbolu, tomēr bieži paliek neizprotama citu kultūru pārstāvjiem – ja nu vienīgi definējam to kā naivisma estētikas atzaru mūsu mūzikā. Jaunieši ne vienmēr spēj saprast, par ko tik viennozīmīgi sajūsminās viņu vecāki. Tādēļ tieši "Ei, jūs tur!" iestudējums bija īstā reize, kur aizvest kādu, kurš mīl roku, bet Kalniņu vēl nepazīst.
Nelielā Spīķeru koncertzāle ar smagajām ozolkoka sijām, kas aizsedz skatuvi teju no visiem iespējamajiem rakursiem, nav īstā vieta, kur uzvest skaļas rokoperas ar izvērstu skatuvisko darbību. Arī apskaņojuma problēmu dēļ daļu teksta varam vien nojaust, ne īsti sadzirdēt. Tomēr režisors Roberts Rubīns tiek galā ar telpu: pateicoties askētiskām, melnbaltām videoprojekcijām, viņš to pārvērš minimālistiskā, kinematogrāfiskā vidē, abstrahējot no realitātes un jebkādām atsaucēm uz mūsdienām. Negaidīti spēcīgais lidojošas, gaisu šķeļošas lodes palēnināts tuvplāns, mentāli apjēgts, tik fiziski iegriežas sirds muskulī, ka rada sāpes (video – Dzintars Krūmiņš, Viktors Keino). Telpa ir tik vispārināta, ka konkrēta laika nogrieznim tajā nav nozīmes, tomēr tērpos skaidri iezīmēti 60.– 80. gadi – ar melnām ādas jakām, platām jostām un Keiti zilo lakatiņu kā kino dīvai Katrīnai Denēvai (tērpi – Kristīne Jurjāne).
Ditas Lūriņas Keiti un Marta Kristiāna Kalniņa Puisis emocionāli dziļi piepilda savas lomas, tomēr viņu aktieriskā darbošanās iestudējumā ir visai statiska un naiva, šķiet, tai trūkst attīstības. Marta Kristiāna tembrs, attieksme, organiskā iekļaušanās savas rokgrupas spēlē atraisa muzikālu brīvību, kurai tiecas sekot arī Dita. Tomēr viņas dziedājums ir bērnišķīgāks, stūraināks – viņas varones vienīgā bagātība šajā iestudējumā ir "vien 17 vasaras" (atšķirībā no 19 oriģinālā), kas varbūt ir iemesls vienkāršotai tēla interpretācijai, tomēr līdz ar to vokālais priekšnesums zaudē daļu personiskās individualitātes.
Agrākajos iestudējumos korim uzticētos uzdevumus pilda vokālā grupa Framest, kuras skanējums, lai arī drošs un pārliecināts, vietām ir tembrāli neviendabīgs.
Rokoperas jauno instrumentāciju veidojis Emīls Zilberts un grupa "Autobuss debesīs". Tās saknē saklausāms roķīgais 80. gadu sākuma iestudējums Latvijas Universitātes Lielajā aulā, kurā grupa "Pērkons" ar nepieradinātas enerģijas spēku, kas strāvo no tā laika audioieraksta, skan pārsteidzoši aktuāli un iedvesmojoši arī tagad. Ieva Akuratere toreiz radīja izteikti individuālu skaņu un niansētu interpretāciju, bet flautas un ģitāru improvizācijas atgādināja par Emerson, Lake & Palmer estētiku. Kora epizodes toreiz pilnskanīgi un tembrāli piepildīti iznesa koris "Daile" Gido Kokara vadībā.
Muzikālā ziņā "Pērkona" ieskaņojums (neskatoties uz skaņas slikto kvalitāti ierakstā) ir pārliecinošāks par Nika Matvejeva veidoto aranžējumu vēsturiskajā, vizuāli drosmīgajā režisores Laimdotas Kalniņas 1986. gada televīzijas iestudējumā ar Ievu Akurateri un aktieri Igoru Siliņu. Darba spēks bija tam laikam avangardiska kadra kultūra, režisores oriģinālais stils un inscenējumi, kā arī melnbaltā estētika, uz ko jaunajā iestudējumā atsaucas Roberts Rubīns. Ieraksts kļuvis par televīzijas astoņdesmito gadu "zelta fondu".
2011. pienākusi kārta jaunam, citādam, mūslaiku "Ei, jūs tur!", un tas ir uzrunājis! Jābūt lielam spēkam un enerģijai, lai šo rokoperu nospēlētu pa īstam – drosmīgais vēstījums un radošās grupas ieguldījums ir pelnījis vairāk atskaņojumu un plašākas telpas. Imants Kalniņš smaida un apgalvo, ka tieši šis iestudējums ir tuvākais viņa sākotnējai iecerei.