Kas tā par būtni panciski spurainu zēngalviņu, kura, kamerā tieši skatoties, ar Latvijā neierastu skarbumu un argumentētību kritizē jauno Oņeginu Dailes teātrī? Droši vien tā nodomāja ne viens vien 100 g kultūras skatītājs. Var just, ka šis cilvēks jau labu laiku dzīvojis citā vidē.
Pie Margo Zālītes (agrāk pazīstama kā Margita Zālīte) zināmākajiem darbiem Latvijā pieskaitāma kora Kamēr... 20 gadu jubilejas koncerta režija Nacionālajā operā. 2007. gadā pēc Margo Zālītes iniciatīvas 11 dzejnieku rakstīja vārdus latviešu komponistu motetēm Valsts akadēmiskajam korim Latvija, šo programmu ar nosaukumu Sākumā bija vārds varēja dzirdēt Pētera baznīcā. Vairākkārtēji viņa bijusi arī Starptautiskā garīgās mūzikas festivāla koncertu režisore. Savā portfolio Margo Zālīte ar sevi iepazīstina kā ar režisori, kura "specializējas multidisciplinārā, bieži nekonvencionālā un ambiciozā pieejā" un kura ir ieinteresēta iestudēt operas opernamos un festivālos Eiropā, Āzijā, Amerikā, Antarktīdā. Ar piebildi, ka īpaši viņa vēlētos interpretēt krievu un baroka mūzikas mantojumu. Margo drīz absolvēs Berlīnes Hansa Eislera Mūzikas akadēmijas maģistrantūras kursu, kurā, starp citu, ir vienīgā studente. Paralēli Margo Zālīte piedalās divu gadu stipendijas programmā Akademie Musiktheater heute, kurā 15 jauni profesionāļi divu gadu garumā ceļo pa Eiropas opernamiem un festivāliem, iepazīstas ar to vadītājiem un repertuāru, kā arī diskutē par jaunākajām mūzikas teātra tendencēm. Studijas Margo Zālīte pabeigs ar iestudējumiem Grācā un Berlīnes Deutsche Oper.
Šī saruna notika pirms diviem mēnešiem Berlīnē. Margo Zālīte tikko bija piedzīvojusi "savu pirmo Vāgneru", Vāgnera jubilejas pasākumu Wagner 2013. Künstlerpositionen (24.–27. janvāris) ietvaros Berlīnes Akademie der Künste kopā ar kursabiedriem iestudējot četras Nībelunga gredzena daļas.
Margo ierosina satikties pēc kādas pirmizrādes, kas Berlīnē ir viņas ikdiena. Ir jau gandrīz pusnakts, un no opernama izslīd kažokoti, dārgi smaržojoši stāvi. Te vairs nevēdī Schaubuhne demokrātisms un "barankas". Paliekam turpat foajē, kur sāk vīkšķīties pirmizrādes ballītei. Parāvusi kājas zem sevis, Margo iekārtojas uz foajē pufa. Slapinot lūpas ar Rīgas balzama suvenīrpudelītes malciņiem, Margo kā antenas sāk izstiept svaigi studējoša cilvēka uzlādētās domas. Margo Zālītei galīgi nešķiet svarīgi, vai viņai piekrīt vēsturiskais gods būt pirmajai no Latvijas, kas Berlīnē studē operrežiju, vai ne. "Atnāks Pēterītis un pateiks – bet es jau pirms divdesmit gadiem..." (Smejas.) Viņu neinteresē arī košais fakts, ka savā kursā Hansa Eislera Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā viņa ir vienīgā. "Par režisoru tik un tā jāpiedzimst beigu galā," Margo nopietni saka.
Tu jūties piedzimusi?
(Garšīgi smejas.) Ambiciozi, ambiciozi, bet, redz, kā pielīp tā ambiciozitāte. Tieši šajā profesijā [operrežijā] tev kā aizsargmehānisms izveidojas ambiciozitāte. Bez tās tev vispār nav nekādas triecienspējas. Tev nepārtraukti ir jātrenējas būt drosmīgam. Šajā profesijā tu esi kā cūka, kuru izdzen cauri ciemam. Nav tā, ka ar pirmo piegājienu tu spēsi izdomāt kaut kādus lielus gaismas objektus. Droši vien ir kāds, kurš piecu gadu vecumā jau zīmē skices Vāgneram. Pieļauju, ka tādi ir. Drosme ir treniņa jautājums.
Cik ilgā laikā drosmes treniņā var panākt būtiskus rezultātus? Tā Margita, kura atbrauca uz Berlīni, un tā, kura tagad…
Margo.
Esi pavisam pārgājusi uz skatuves vārdu?
Es tagad pāriešu pavisam. Latvijā mani jau piecpadsmit gadu sauc par Margo. Pamocījos, pamocījos Vācijā ar to Margitu, bet sapratu – viss, tagad beidzu. Beidzam māžoties, kā jūtos – tā jābūt. Es šeit esmu drusku vairāk par četriem gadiem. Apmēram pirms pusgada vai gada sāku saprast vācu kultūru un mentalitāti, arī teātra mentalitāti. Tās dabas ainavas, kas šeit izveidojas vācu teātra stratosfērā... Sāc lēnām saprast, kā veidojas mākoņi, kā veidojas lietus. Vienkārši jūti to cilvēku vitālo dzīves sulu tieši teātra pasaulē, sāc viņus saprast, jūti, kā tā [sula] plūst, sajūti gravitāciju un vari pieņemt lielākus lēmumus. Es sāku, piemēram, saprast, ka vāciešiem ļoti patīk, ja pret viņiem izturas ļoti agresīvi. Varbūt tas ir tieši režijas laukā, bet kopumā sajutu, ka, līdzko uz viņiem sāk kliegt, arī metaforiskā formā kliegt, viņi tiešām atveras. Tas nav pilnīgi nejauši, ka viņiem ir tā kliegšanas kultūra, sākot jau no Hitlera, beidzot ar pašreizējo kliegšanu uz vācu teātra skatuvēm. Tas nav nejauši. Vācieši grib, lai uz viņiem kliedz.
Savukārt sabiedriskā saziņa Berlīnē, ko paši vācieši dēvē par rupjāko vietu Vācijā, ir izteikti laipna ar neskaitāmiem paldies un lūdzu. Vai teātrī viņi "atpūšas" no savas sabiedriskās pieklājības? Īsā laikā esmu redzējusi kādas sešas vācu teātra izrādes, kurās esmu dzirdējusi gan tevis minēto kliegšanu, gan redzējusi aļņa seksu ar kalnu slēpotāju, gan – par nacistu pārģērbušos bērnudārznieku. Jebkura par provokatīvu Latvijā dēvēta izrāde pret to nobāl.
Ļoti daudz ir arī slēptās stratēģijas, kā kaut ko panākt. Tā pieklājība ir gara tirānija. Ja tu gribi kaut ko sasniegt, tev vispirms jābūt ļoti, ļoti pieklājīgam. Protams, es ļoti bieži vēl ietriecos sienā. Man ir jāatrod savi aizsargmehānismi. Viņiem ir kaut kādi atpazīšanas kodi, kā viņi cits citu atpazīst un visātrāk tiek pie rezultāta caur saviem pieklājības konstruktiem. Nekas, nekas – tik un tā viņi kaifo, kad atnāk kāds un izdara pilnīgi citādi.
Esi sastapusi arī vāciešus, kas negrib, ka uz viņiem kliedz nekādā formā?
Man tie vāciešu iedalījumi ir tādi. Iedomājies piramīdu – augšā ir foršie vācieši, tad ārzemnieki un tad – pārējie vācieši. Ja uztrāpās uz tolerantiem un pasaules redzīgiem vāciešiem, tad ir kaifs. Ļoti, ļoti atvērta domāšana, vieni no interesantākajiem cilvēkiem, kādus es jebkad esmu satikusi. Bet to jau es pamanīju pirms desmit gadiem, studējot Vācijā ģimnāzijā. Tie intelektuāli nesamocītie ir ārkārtīgi brīnišķīgi cilvēki, bet tādu nav daudz.
Kāpēc tu augstākajā profesionālajā līmenī studē operas režiju? Kas tā ir par kaislību?
Režija ir formāts, kurā nepārtraukti jāmīl dziedošs ķermenis un spēja vai vēlme ietekmēt citu likteņus. Tas ir tas benzīns, motors, kas nepārtraukti dzen. To saka arī daudzi jau režijas skolu beigušie – vienā mirklī tev ir jāsaprot, vai tev ir vēlme pārmainīt pasauli vai nav. Ja tev tā ir nepārtraukti, tad tā ir tava profesija.
Un kā tev par sevi šķiet?
Man šķiet, ka man tas [dzenulis] nebeidzas, nepārtraukti gribas ticēt teātrim, gribas ticēt mūzikai. Nepārtraukti gribas uzdāvināt cilvēkam pasauli lielāku par pasauli.
Pastāsti, lūdzu, par savu iestudējumu, kas tikko piedzīvojis pirmizrādi. Tā ir tava debija uz Berlīnes operrežijas skatuves?
Nav debija, bet mans pirmais Vāgners. Vāgneram šogad 200 gadu. Tāpat kā Verdi. 100 gadu Britenam un 100 – Ļutoslavskim. Bagāts gads. Lielā izstāžu zāle Akademie der Künste ir izveidojusi Vāgnera iestudējumiem Vācijā veltītu lielu retrospekciju. Jaunie režisori tika aicināti veidot Vāgnera iestudējumus kā jauno atbildi Vāgneram. Tā ir milzīga, milzīga galerija, plakana 60. gadu būve – aizsargājams piemineklis, brīnišķīga arhitektūra. Mēs izveidojām Vāgnera gredzenu, kurā iet pa dažādām telpām, – pusstundu Reinas zelts, pusstundu Valkīra, Zīgfrīds un Dievu mijkrēslis. Tā bija brīnišķīga iespēja. Dari, ko gribi, vienalga! Tikai tas, ka tev ir atbildība un ka tu piedalies brīnišķīgā pasākumā. Tu zini – augšā izstādē pulcējas visas mākslas prominences, uz atklāšanu bija atbraucis arī Bobs [Roberts] Vilsons. Vienā strīpā visi nāk. Nekādu lielu prasību nav, jo, protams, arī lielie profesionāļi skatās, kas vēl var būt teātris vai ko viņi ir aizmirsuši par teātri. Viņi meklē jauno drosmi un naivitāti. Vāgnerologi ir slaveni ar savu prasīgumu, arī snobismu. Kā jūs uzņēma? Nē, nē, nē. Vakar bija pirmizrāde (24. janvārī), tur bija nedaudz snobisma, bet tas vairāk nāca no žurnālistiem un kultūras kritiķiem. Šodien jau bija brīnišķīga publika.
Ar kādiem mūziķiem tu sadarbojies?
Es pati izvēlējos. Izveidoju konceptu – rādīju Valkīru caur vienu brīnišķīgu stāstu. Nevis to saīsināju, bet paskatījos pilnīgi citādi. Proti, pēc Otrā pasaules kara ļoti bieži Vācijā orķestros spēlēja bez klarnetēm, jo visas klarnetes bija izsūtītas. Ebreji. Bieži vien klarnešu krēsli stāvēja tukši. Bet tas nekas, jo Vāgneram instrumentu pietiek, un tas visu kopainu īpaši nepatraucēja. 50. gados arī nebija izvēles – nav tās nākamās paaudzes, un viss. Es izsekoju vienas basklarnetistes stāstam. Viņa bija koncentrācijas nometnē. Tur bija arī piespiedu orķestris, kurā ar ieroci pie galvas SS vadoņiem jāspēlē rīta un vakara mūzika. Pārsvarā Vāgners, arī Brāmss. Viņa izdzīvoja un devās tālāk uz Meksiku.
Izmantoji reālu, dokumentālu stāstu? Pētīji arhīvus?
Jā, es papētīju visādus stāstus par mūziķiem koncentrācijas nometnēs. Kā viņi dzīvoja. Paņēmu ierosmi. Man galvenais tēls bija basklarnete, un viņa spēlēja tikai basklarnetes partitūru. Viss pārējais, kas notiek, ir viņas atmiņas. Tā es to pusstundu piepildīju, ka viņa spēlē savu basklarnetes partitūru un fonā ir dzīvā elektronika. Man bija komponisti, kas rakstīja dzīvo elektroniku ar visādiem trokšņiem, kurā cilvēks ir iekļauts no visām pusēm. Tad vēl ir metāla plāksnes, kuras spēlē viens perkusionists, vēl kontrabass, trīs dziedātāji un kliegšanas koris. Skatītājs ir koridorā ar stikla sienām, klarnete pa vidu, cilvēki ir ļoti, ļoti saspiesti, uz abām pusēm notiek darbība kā 3D filmās. Galā pie durvīm vēl ir iespiesta viena Brunhilde. Kliegšanas koris dzīvo ārā saunā un ik pa laikam nāk un kliedz atsevišķas Vāgnera frāzes, un veido eksperimentālas skaņas. Man bija īsti ebreju mūziķi. Basklarnetiste arī bija ebrejiete, arī komponiste bija ebrejiete, un mēs ļoti forši sastrādājāmies. Mums absolūti nesakrita tas, kuras vietas mums Valkīrā patīk. Baigi forši – nekas nesakrīt! Bet cilvēciski vai profesionāli sakrīt, kvalitātes ziņā domas sakrīt. Viņa ir tāds milzīgs kontrolfrīks, kurai nepatīk Vāgners. Tas ir ļoti auglīgi. Viņa visu kontrolē kā komponiste, bet es atkal visiem cilvēkiem dodu brīvību, iedodot kaut kādas struktūras.
Kā tev pašai liekas – kādu ceļu ej vācu operrežijas kopainā? Lauz tradīciju, polemizē, iekļaujies?
Es esmu pret radikalitāti un inovitāti. Tas ir tas, kas cilvēkam šobrīd vispār nav vajadzīgs. Es vispār nesaprotu, kad opera ir bijusi radikāla. Tā ir iesaldēta mākslas forma, tāpat kā ir dzīvās mākslas formas. Piemēram, ja salīdzina ar Levī-Strosa (antropologs Klods Levī-Stross – red.) karstajām un aukstajām kultūrām… Piemēram, Eiropa ir karstā kultūra, kas noliedz visus senčus un visu laiku veido jauno un jauno. Līdz ar to vēsturiski var redzēt, ka visas karstās kultūras dzīvo daudz īsāk, bet visas aukstās kultūras, kā Ķīna, Ēģipte, dzīvo tūkstošiem gadu. Karstās kultūras dzīvo trīssimt četrsimt gadu. To mēs arī šobrīd Eiropā piedzīvojam, ka mums nav vērtību. Mēs nepārtraukti tās iznīcinām – ča, ča, ča! (Skalda ar plaukstu gaisu.) Veidojas nākamā kultūra, tas jau normāli. Gribēju salīdzināt – opera ir viena no retajām aukstajām formām mūsu karstajā kultūrā. Es uzskatu, ka uzstādījums būt inovatīvam ir absolūti pašiznīcinošs, nevajadzīgs un neproduktīvs. Mākslinieks ir tieši tikpat svarīga sabiedrības sastāvdaļa kā zobārsts vai sētnieks, vai vienkārši cilvēks, kurš labi domā.
No kāda uzstādījuma tu sāc pati, ja, tavuprāt, šis nav ceļš? Kas tevi stumj uz radīšanu, varbūt nemaz nevajag? Būsim labi domājoši cilvēki dzīvē?
Rituālisms. Urbānais rituāls. Teātris ir viens no nozīmīgākajiem un pašatjaunošākajiem urbānajiem rituāliem. Paldies dievam, ka tas ir, un tas nepazudīs. Pagaidām man neviens neiestāstīs, ka teātris varētu beigties. Nekas nespēj aizstāt to dzīvo pārdzīvojumu, degošo matēriju tavā priekšā.
Kādu saturu tu ieliec jēdzienā "urbānais rituāls"?
Mums visu laiku vajag rituālus. Visa ikdiena ir pilna rituāliem. Es pieceļos un vāru ūdeni, jo man vienmēr patīk dzert tēju. Un ļoti daudz. Latviešu zāļu tējas. Tas ir mans iekšējais rituāls no rīta, un to man neviens nevar atņemt. Man diena nesākas, ja neizdzeru puslitru kumelīšu tējas vai kaņepītes, vai pilnīgi vienalga kādas dabas tējas. Gribas smaržu, dabiskumu. Tagad esmu uzsēdusies uz griķu tējas, tie ir kā laksti, kā lapas. Ļoti, ļoti garšīgi. Tas ir rituāls, kas piepilda sajūtu par dzīves pulsāciju. Es daudz lasīju par koncentrācijas nometnēm Vācijā un Sibīrijā, un tur varēja novērot, kas vēl cilvēks ir bez darba un šausmām. Cilvēks principā sev izdomā kultūru, lai viņš neatrastos nepārtrauktās šausmās pats par sevi. To ļoti labi var redzēt arī koncentrācijas nometnēs – cilvēks ārkārtīgi ātri atrod sev rituālus, kas viņam dod sajūtu, ka viņš ir kā vairāk vērts.
Tas ir spilgts piemērs mākslas harmonizējošajai funkcijai. Ir arī pilnīgi pretēja pieeja – māksla kā spogulis Hamletā, kas cilvēku atmasko, dzen stūrī, urda. Kurš uzstādījums tev tuvāks?
Mani interesē laiks. Es vēlos paplašināt laika sajūtu. Tā sajūta, ka viena sekunde var būt trīssimt gadu vai simt tūkstošu gadu. Kad es pirmoreiz aizbraucu uz Grenlandi, izkāpu no lidmašīnas, man bija sajūta, ka esmu mājās un vismaz 5000 gadu esmu bijusi akmens Grenlandē. Teātrī es meklēju tādu pašu laika izplešanos. Īpaši labi to sasniegt mūzikas teātrī. Tas ir laika paplašinājums, ko vispār nevar aprakstīt. Var gadīties, ka tu tajā laikā piedzīvo kādas četrsimt dzīves. Šis fenomens mani visvairāk interesē. Dziedātājs ir caurumi. Caurumi, kuros vibrē skaņa, – deguna dobumi, mutes dobums, visi pārējie mazie dobumi viņa ķermenī, kas vibrina tevi kā skatītāju, jo tev arī ir šie paši dobumi. Principā tu esi otrs instruments pretī dziedātājam.
Cilvēki nereti savas attiecības ar operu raksturo gradācijā no "riebās" līdz atkarībai. Kā tu skaidrotu šādas naida un mīlas attiecības?
Tā [opera] ir ļoti sarežģīta svešvaloda. Dažiem ir spēja iemīlēties svešvalodās, dažiem nav. Ir jābūt pamatziņkārībai par svešvalodām. Opera ir ļoti, ļoti komplicēta simbolu un žestu valoda, valodu valoda. Metavaloda. Valodu metastāzes. Ja tev nav šīs ziņkāres to virpināt un nebeidzami virpināt, tā ir sevī iemežģījusies valoda un pati kaifo par to, ka ir sevī tā iekamolojusies.
Daudzi operas skatītāji iesācēji, man šķiet, operas žanrā paklūp pret teatralitāti. Anekdotiskais piemērs par nāvīgi sadurtajiem, kas dzied vēl vairākas ārijas. Kas, tavuprāt, ir operas ticamība, kas skatītāju izsit no šī sadzīviskā (vulgārā), racionāli vērtējošā skata?
Man atkal jāatgriežas pie tēmas par urbāno rituālismu. Ja tu esi jau iegājis pulsācijā starp skatuvi un skatītāju, tā abstrakcijas pakāpe tevi netraucē. Tas, ka miršanas mirklis ir izplests uz stundu, vairs netraucē. Netraucē arī tas, ka Traviatā starp pirmo un otro cēlienu ir pagājusi vasara, tevi tas netraucē veikt lēcienu. Līdzīgi kā Umberto Eko saka, kāpēc viņš lasa grāmatas – lai piedzīvotu tūkstošiem citu cilvēku dzīvi. Es uzskatu, ka opera ir kā šķirstīt senu, dārgu grāmatu. Vai nu tu pieņem šīs grāmatas noteikumus, vai nepieņem. Tu vari arī to vienaldzīgi aizvērt. Tā absolūti godīgi pasakot – šī grāmata konkrēti mani neinteresē. Tas ir kā ceļojums laikā, cilvēku sāpēs. Opera ir par sāpēm un grēku. Ja ir šī vēlme ceļot pašam savās dzīlēs, tad es novēlu labu ceļavēju.
Margo vēlas izsmēķēt cigareti. Stāvot pie Deutsche Oper ieejas, redzam, kā, veikdama dažādus balss un lūpu vingrinājumus, metro pazūd kāda jauna dziedātāja. "Dziedātāji ir jāmīl," saka Margo. "Kas mīlēs operas režisorus?" – atbildes vietā Margo skatās man acīs un mazliet skumji smaida.
Uzziņai
Hansa Eislera Mūzikas akadēmija: www.hfm-berlin.de
Intervija bija iespējama, pateicoties Gētes institūta žurnālistu apmaiņas programmai Tuvplāns