Par saviem galvenajiem skolotājiem mūzikā patiešām uzskatāt ģimeni?
Esmu jaunākais no pieciem brāļiem. Mans vecākais brālis Redžijs, kurš ieradies kopā ar mani Rīgā, arī bija tas, kurš man, vēl tikai divus gadus vecam puikam, ierādīja, kā spēlēt ģitāru. Vērojot vecākos brāļus, es ļoti agri sāku muzicēt pats. Kopā ar brāļiem spēlēju visu mūžu!
Ne tikai ar brāļiem. Arī ar daudzām pasaules slavenībām!
Jā, protams. Šā gada beigās es došos turnejā kopā ar savām lielākajām autoritātēm basistu vidē: Stenliju Klārku un Markusu Milleru. Mēs jau ierakstījām albumu un nu sekos turneja.
Jūs visbiežāk salīdzina ar leģendāro basistu Džako Pastoriusu, dēvē par viņa sekotāju. Pats arī tā uzskatāt?
Es gan nekad neesmu viņu sastapis, nekad neesmu dzirdējis viņa spēli «dzīvajā», taču esmu ļoti daudz iemācījies, klausoties viņa ierakstus. Ja mani ar viņu salīdzina, tas ir jauki un glaimojoši. Tomēr es saprotu, ka tās ir citu cilvēku domas. Ja cilvēkiem patīk mana mūzika un viņi mani salīdzina ar Džako, tas mani dara laimīgu. Tomēr es spēlēju citādi. Runāju savā mūzikā tāpat, kā jūs runājat savā dabiskajā balsī — mana ģitāra ir šī mana balss. Un kā cilvēkiem tīk to dzirdēt vai salīdzināt, tas jau ir atkarīgs no viņiem.
Kā nonācāt pie savas īpašās ģitārspēles arpēdžiju tehnikas — ar abu roku pirkstiem?
Jau bērnībā skatoties, kā mani brāļi spēlēja dažādus mūzikas instrumentus: arī klavieres, bungas un pat saksofonu. Ja tikai turēsit saksofonu citā slīpumā, tas būs kā spēlējot ģitāru. Agrā jaunībā es spēju to ievērot, taču vēl nezināju, kā tā varētu spēlēt uz ģitāras. Bet tikai līdz brīdim, kad pirmoreiz ieraudzīju, kā uz ģitāras muzicē Stenlijs Džordans! Kopš tās reizes mērķtiecīgi tiecos šajā virzienā.
Jums pašam tagad ir četri bērni. Arī viņi mājās muzicē kopā?
Jā gan. Man ir divas meitas un divi dēli. Visi ir ļoti muzikāli. Vecākajai meitai ir desmit gadi, viņa dzied, spēlē klavieres un spēlē teātri. Septiņgadīgais puika jau tīri labi sit bungas, piecgadīgā meita dzied un spēlē klavieres. Un vēl ir trīsgadīgs puika, kurš aktīvi dara visu!
Basģitāra jūsu rokās skan tik jūtīgi un melodiski kā solo ģitāra!
Man tā patīk. Mūzika nāk no cilvēka, no mūziķa, bet instruments ir tikai pašizpausmes līdzeklis. Brīnišķīgu mūziku var spēlēt uz jebkura instrumenta. Pats skaņurīks nav būtiskākais. Es izvēlējos basu, bet mūziku dzirdu pats sevī. Man tikai bija jāiemācās izteikties.
Vai tiesa, ka vienu no ritmiski vissarežģītākajiem skaņdarbiem (sinkopētu, izteikti asimetriskā struktūrā!), ar grupu ierakstījāt pēc īsa, simboliska mēģinājuma autobusā?
Tas ir līdzīgi, kā tagad ar jums sarunājamies, lai gan nekad agrāk neesam tikušies. Mēs saprotamies, jo runājam vienā valodā. Un nekādu mēģinājumu! Mūzikā ir tas pats. Vienā acumirklī var saspēlēties mūziķi, kuri nekad iepriekš nav tikušies. Ja vien izprotam paši sevi un pārvaldām savas balsis, mēs varam spēlēt kopā un iznāk saruna.
Cik nozīmīgs ir sacensības vai konkurences gars džeza apritē? Piemēram, muzicējot kopā ar citām džeza zvaigznēm?
Priekš manis tā nekad nav sacensība vai konkurence. Bet dažiem mūziķiem tā tomēr tāda ir. Ir mūziķi, kuri mani piespieduši strādāt ļoti smagi, taču manā izpratnē tā nekad nav konkurence, jo es nevēlos gūt panākumus kāda cita vietā. Es vēlos, lai mums labi izdotos kopā!
Klasiskās mūzikas mantojumā ir 32 Bēthovena klaviersonātes, simtiem Šūberta dziesmu, 9 Dvoržāka simfonijas un tā tālāk. Vai pierakstāt savu veikumu notīs?
Ne vienmēr. Lielākoties vienkārši ierakstu albumos vai citādi un tā saglabāju vēsturei.
Kāpēc savu ikgadējo vasaras skolu saucat: Bass un daba, Mūzika un daba, pat Meža skola?
Tāpēc, ka manuprāt daba ir atslēga gandrīz visam! Runājot, ejot, muzicējot, braucot ar mašīnu mēs esam dabiski. Runājot vai ejot, mēs taču nekoncentrējamies, nefokusējamies uz pašu darbību. Tā plūst dabiski. Neviens nevar noteikt dabai, kādai tai būt. Neviens nemāca kokam kā augt vai putnam kā dziedāt. Viņi ir dabiski.
Arī cilvēks ir dabas daļa. Taču mūziķi sevi iesloga telpās un vientulībā vingrinās… lai būtu dabiski. Bet koks negrib augt istabā, tam nepieciešama āra telpa. Arī lai kļūtu par labu mūziķi, ir nepieciešams plašums, brīvība. Un labākais veids kā kļūt dabiskam, ir būt dabā un sekot dabas likumiem. Esmu mācījies ieklausīties dabā. Visi mūsu senči dzīvoja saskaņā ar dabu bet tagad, pirmoreiz cilvēces vēsturē, cilvēki šo saikni ir pazaudējuši un tas mani biedē. Viņi pat vairs nezina, no kurienes nāk pārtika, ko viņi ēd. Es nerunāju par botāniku vai profesoriem universitātē. Es runāju par to, kā saprast dabas veselīgo būtību — par dzīvesziņu. Es to mācījos pie veciem, gudriem ļaudīm. Kuru augu ņemt, ja sāp galva? Daba piedāvā visu. Bet ja mūsdienu cilvēkam iesāpas galva, viss ko viņš spēj, ir aiziet uz aptieku un nopirkt tabletes.
Es sev atklāju, ka izprotot dabu un mācoties tās likumus, mēs kļūstam labāki cilvēki un labāki mūziķi. Un mūzika noteikti ir saruna. Ej ārā no istabām, priecājies par dzīvi un spēlē cilvēkiem! Runā ar cilvēkiem. Bet lai viņi tevī klausītos, tev jābūt, ko viņiem pastāstīt, jādalās interesantā dzīves pieredzē. To nevar uzkrāt noslēgtā istabā. Ir mūziķi, kurus neapnīk klausīties kaut četrdesmit gadus — manā skatījumā tādi ir Džeimss Brauns, The Beatles, Stīvijs Vonders, B.B.Kings. Viņi ir tik saistoši tāpēc, ka savā mūzikā mums vēsta patiesus savas dzīves stāstus.
Lasiet vēl: Dabas skolots ar basģitāru