Šis ir jau trešais tāds gadījums pēc agrāk viņas izpildījumā (koncertos un ierakstos) dzirdētajiem R.Kalsona un D.Šostakoviča vijoļkoncertu lasījumiem. Līdzīgi kā daudziem pārpildītajā koncertzālē, motivētai klausīties Baibu Skridi, man negaidīts atklājums bija diriģents Andris Poga pie Latvijas Ncionālā simfoniskā orķestra pults. Gan tāpēc, ka viņam izdevās savākt G.Mālera 10.simfonijas Adagio arhitektūru, kas ir viens no simfoniskā repertuāra cietākajiem riekstiem, jo krāšņus, aizraujošus specefektus nepiedāvā. J.Brāmsa 4.simfonijas saviļņojošais, grodais lasījums, manuprāt, bija jaunā diriģenta zelta stunda. Ne velti publika vēlējās piedevu! Tas, kas koncertā neizdevās, bija skanējuma līdzsvars, kad pārlieku skaļais orķestris nomāca B.Skrides spēli. Guntars Pupa Pārpildītajā Lielajā ģildē valdīja īpaša atmosfēra. Ij neatceros, kad tajā būtu pulcējusies tik pretimnākoša publika. Ko dzirdēt jau arī bija: divi, nebaidīšos vārda ģeniāli, XX gs. opusi, kuri katrs noslēdz autoru — Mālera un Berga — šīszemes gaitas un paceļ viņus mūžības dimensijā, plus viens no muzikālā romantisma stūrakmeņiem — Brāmsa 4.simfonija. Gribu akcentēt Andra Pogas diriģenta personību Mālera nepabeigtās 10.simfonijas pirmās un vienīgās daļas Adagio atklāsmē. Pastāvīga un dzīva iekšējā ritma piesātinātajā skaņu celtnē netrūka nedz kontrastējošu sadursmju, nedz niansētu izlīdzinājumu. Atskaņojums raisījās rezignēti, tak intensīvi, ik brīdi atgādinot iznīcības un tapšanas dialektiku. Savukārt bez Baibas Skrides personības mēs diezin vai piedzīvotu tik adekvātu Berga Vijoļkoncerta interpretāciju. Brīnumbērns, māsiņa Baibiņa — tās ir vairs tikai atmiņas. Šeit un tagad rekviēmu "eņģeļa" (Mālera atraitnes Almas meitas no otrās laulības — Marionas Gropiusas) piemiņai, uzņemoties arī orķestra 1.vijoļu grupas koncertmeistares funkcijas, visā izjūtu komplicētajā patiesīgumā pilnasinīgi izdziedāja jauna sieviete. Kā mierinātājas rokas silts pieskāriens saviļņotai dvēselei piedevā izskanēja Baha 2.vijoļsonātes lēnā daļa. Lielisks koncerts ar ilgstošu, eksistenciālu pārdomu pilnu pēcgaršu.Maruta Rubeze Vakars bez mazākās vilšanās, jo līdz ar vēlmi dzirdēt B.Skridi (jebkurā partitūrā) un redzēt, kā attīstās A.Pogas un simfoniskā orķestra attiecības (jo nopietnākā repertuārā, jo labāk), kā īpašu pievienoto vērtību uztvēru pašu programmu — trīs ģeniālu Vīnes vīru drāmas. Dzīvot tevis dēļ! Mirt tevis dēļ! Almshi! Tā Mālers raksta uz pēdējās nepabeigtās 10.simfonijas manuskripta sāpēs par zudušo Almas mīlestību, atdāvātu viņas talanta apbrīnotājam Gropiusam. Šī jaunā mīlētāju pāra atvasi, 18 gados mirušo eņģeli apraud māleriskais romantiķis, skaitļu maģijas apburtais Bergs. Laulības saišu nevaņģotā Brāmsa cīņa starp dvēseles dzīvi un prāta apsvērumiem atspēlējas rakstura dzelkšņos, taču liegto mīlestību dāvā nošu rakstiem. Šo zemes dzīves stāstu un aizsaules atspulgu tvērums pārliecināja arī diriģentam raksturīgajā līdzsvarotākajā lasījumā; līdzās solistes nobriedušajam, iespaidīgajam sniegumam atdevīgs jaunā skanējuma kvalitātē savu profesionālismu apliecināja orķestris.
Latvijas mūzikas Ābolu ķocis
Baiba Skride un LNSO, diriģents Andris Poga. Lielajā ģildē 9.janvārī Kritiķi vērtē Inese Lūsiņa Gāju klausīties Baibu Skridi, kuru kā Albāna Berga vijoļkoncerta solisti un brīžiem arī visas LNSO vijoļu grupas virsvadītāju sev atklāju kā lielisku, dziļi redzošu un smalkjūtīgu XX gadsimta mūzikas interpreti, kas sarežģītajā Jaunās Vīnes skolas dodekafoniķa mūzikura valodā pārliecinoši atklāja gan aiziešanas drāmu, gan lirismu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.