Kolektīvu Soulfly Arizonā 1997.gadā nodibināja Makss (pilnā vārdā — Masimiliano) Kavalera, aizejot no Brazīlijas grupas Sepultura, kas ar savu Dienvidamerikas mūžamežu noskaņu un metāla sakausējumu tikusi dēvēta par world metal un ir viena no visu laiku populārākajām metāla komandām pasaulē. Soulfly Rīgā uzstāsies sava jaunā Ēģiptes ceļojumu iedvesmotā albuma Conquer Eiropas turnejas ietvaros. Aptuveni mēnesi pirms Rīgas koncerta TVIzklaidei izdevās sazvanīt Maksu Kavaleru (39) Vācijā.
Vai atceries, ka esi Latvijā jau bijis deviņdesmito gadu sākumā ar
grupu Sepultura? Toreiz jūs līdzās Ianam Gilanam bijāt vieni no
pirmajiem slavenajiem ārvalstu māksliniekiem, kuri šeit uzstājās pēc
Latvijas neatkarības atgūšanas.
Protams, atceros. Jebkuras valsts apmeklējums man vienmēr ir
piedzīvojums, vēl jo lielāku gandarījumu izjūtu, spēlējot cilvēkiem,
kuri savā zemē nav īpaši izlutināti ar koncertiem, — no publikas uzreiz
nāk pavisam cita enerģija. Es labprāt dodos pastaigās pa pilsētu
apskatīt arhitektūru un parunāties ar cilvēkiem par to, kā viņi jūtas
savā zemē, un gūstu jaunus iespaidus, ko daudzas rokzvaigznes palaiž
garām, ieslēdzoties pieczvaigžņu hoteļu numuros un nebāžot degunu ārā
bailēs no fanu uzbrukumiem. Iespējams, tās ir brazīliešu asinis, kas
manu iepazīšanos ar cilvēkiem padara tik vieglu, tā tas ar mani ir.
Daudzi mani pēc skata nemaz nepazīst, un es kā parasts tūrists varu
brīvi staigāt gan Dienvidāfrikā, gan Indonēzijā. Reiz Serbijā aizgāju
pie zobārsta, un narkozes vietā viņš man iedeva ieraut vodku. Pirms
ķērās pie maniem zobiem, iedzēra arī pats. Tas bija neparasti, bet
interesanti. Neviens Amerikā vēlāk kaut kam tādam neticēja, jo
amerikāņi jau pēc dabas ir tādi bailīgi, daudzi vispār nekad nav
izbraukuši no Amerikas un nezina neko, kas notiek citur pasaulē. Man ir
liels prieks, ka deviņdesmito gadu sākumā uz Latviju esmu atbraucis kā
viens no pirmajiem un varbūt atstājis kaut kādas pēdas cilvēku dvēselē
un viņu muzikālajā gaumē. Vai kaut kas tāds ir jūtams?
Iespējams. Šeit ir visai noturīga metāla skatuve, kuras veterāni ir bijuši tajā Sepultura koncertā, un daļai no viņiem tas ir mainījis dzīvi. Arī šopavasar tepat netālu no Latvijas uzstājas grupa Sepultura. Ko domā par tās tagadējo daiļradi un mūziku?
Sepultura bija mana grupa, un tas bija arī mans nosaukums, ko tā tagad lieto. To, ko viņi pašlaik dara bez manis, es neuzskatu par vērā ņemamu un īstu. Bez manis un brāļa Igora tā nav Sepultura, bet, ja cilvēki uzķeras un iet uz viņu koncertiem kā uz Sepultura, viņi gluži vienkārši ļauj sevi piemānīt. Sanāk, ka viņiem būtībā ir vienalga, uz ko iet. Mēs ar Soulfly koncertos spēlējam arī dažas Sepultura dziesmas, bet es nekad neesmu noliedzis iespēju, ka reiz atkal varētu būt Sepultura ar brāļiem Kavalerām. Nezinu, kad, bet ticu, ka reiz tas notiks.
Cilvēki neizbēgami mēdz salīdzināt Soulfly ar Sepultura. Savulaik, kad Sepultura kļuva populāra, tā tika dēvēta par nākamo Metallica, bet tu pats savas reliģijas caurvītās mūzikas un arī frizūras dēļ — par metāla Bobu Mārliju. Ko tu domā par to visu?
No vienas puses, man laikam jābūt pagodinātam, bet es vēl neesmu miris.
Kas saistās ar mūzikas reliģisko raksturu — dziesma vienmēr ir rituāls,
un Dievs ir viens, visās reliģijās kopīgs, tāpēc es negribētu atzīt
kādu vienu reliģiju. Ja man būtu tāda tendence, es arī mūzikā domātu
gaužām šauri, garlaicīgs, un neviens manī sen vairs neklausītos. Ja
cilvēki, klausoties manā mūzikā, kaut ko sajūt un kļūst laimīgāki, nav
nepieciešamības to izskaidrot, un to nemaz nav iespējams izdarīt.
Redzēju Soulfly koncertā lielā festivālā uz galvenās skatuves. Vai
zini, ka Rīgā koncerts būs mazā, jaukā vietā, ko sauc par Sapņu fabriku?
Tas skan labi. Ir daudz labāks kontakts ar publiku, ja atrodies tuvāk
cilvēkiem. Lielos koncertos mūziķus publika var saskatīt tikai ekrānos,
bet mēs paši vispār neredzam cilvēkus, tikai sajūtam, ka tur lejā kāds
ir. Turklāt vējš aizpūš skaņu prom, un tā skan kaut kā dīvaini — arī
tas ir maģiski, bet ne vienmēr šo maģiju pūlī var noķert.
Somu čellistu grupa Apocalyptica, kas arī drīz gaidāma Latvijā, ir spēlējusi gan Sepultura skaņdarbus instrumentālā versijā, gan uzaicinājusi tevi kā vokālistu piedalīties ierakstā. Vai nešķiet, ka ar vokālu un nu jau arī ar bungu izmantošanu grupa ir pazaudējusi savu unikālo skanējumu, kurā visa mūzika tiek spēlēta tikai ar čelliem?
Tas parasti ir visai strīdīgs jautājums — palikt pie savas iestaigātās taciņas un gadiem ilgi nemainīties vai tomēr izmēģināt ko jaunu. Domāju, ka manis piesaistīšana bija tāds kā goda jautājums, tāpat kā tev droši vien ir milzīga vēlme parunāties ar kādu mūziķi, kurš tavā dzīvē kaut ko ļoti ir nozīmējis. Apocalyptica notikums bija sadarbība ar mani. Runā, ka Ziemeļeiropā cilvēki esot vēsāki un to ietekmē klimats, — pilnīgas muļķības. Kāpēc tad Skandināvijā ir tik daudz metāla grupu? Tas klimats ir katrā cilvēkā iekšā. Brazīlijā ir karsti, bet ziemeļos šis karstums ir cilvēkos — reizēm to no malas neredz, bet, kad pienāk īstais brīdis, viņi var ar skatienu leduskalnus gāzt.