Mārtiņš Brauns. Kod, kurā pirkstā gribi

Viņš atkal ir savācis kopā Sīpolus — grupu, kuru 1986.gadā pameta par spīti publikas mīlestībai un nemitīgi saņemtajām galvenajām balvām Liepājas dzintaros. "Man likās, ka es rokmūzikā visu esmu pateicis un ļoti būtiski ir laikā tīties," stāsta Brauns pa ceļam uz grupas koncertu Jelgavā — kā pats saka: vienu no trim mēģinājumiem publikas klātbūtnē pirms lielā koncerta Dailes teātrī. Viņam svarīgi, lai viss ir perfekti — gatavojoties Sīpolu reanimēšanas koncertiem, atlikti visi pārējie darbi, lai nav jādara vairākas lietas vienlaikus. Šajā laikā — nekādu haltūru, nekādu ķinīšu vai teātru. Laiku pa laikam šis tas no Sīpolu repertuāra skanējis, Mārtiņam uzstājoties divatā ar grupas varenās balss īpašnieku Niku Matvejevu. "Tie gan ir neoficiāli slēgtie koncerti — Ventspilī rakstnieku klubiņā, Mazsalacā skolotājiem spēlējām. Tur absolūti viss īsts — bez jebkādiem pastiprinājumiem. Nosacījums, lai ir labas klavieres un balss Nikam ir laba. Tad mēs divi pliki, kādi esam, stundu varam noturēt," stāsta Mārtiņš, kurš neatzīst koncertus lielām auditorijām: "Kad brauc tiešām izcili ārzemju mūziķi, piemēram, Chick Corea, man nav interesanti Arēnā klausīties, jo viņš nespēlē man, bet kaut kādai gaļas masai, un es viņu redzu tikai monitorā. Tu nevari piemiegt aci televizoram — tas ir tāpat, kā runājot par prezervatīviem: sūkāt ledu caur stiklu. Ir jābūt tā, lai redz, ka tavs pirksts pa taustiņiem uzsit un skatītāja sejā atplaukst smaids." Draugi, paziņas un Sīpolu mūzikas cienītāji par atjaunošanos bakstījuši vienā laidā, norādot uz to, ka, lūk, Eolika un Credo atjaunojas. "Nu tagad visi aligatori celsies augšā, izgudrojuši kaut kādus jubilejas ciparus — es negribēju tai tendencei sekot. Otrkārt, visi Sīpoli ir aktīvi savās apritēs — izkrist no aprites ir ekonomiski nepamatoti, bet, neizkrītot no aprites… es kategoriski esmu pret to, ka savācas ansamblis atspēlēt savus vecos hitus, pāris mēģinājumos to apgrābstījis. Tā nav kvalitāte un tā nav rokmūzika, bet kaut kāda nostalģijas kultivēšana. Es pieļauju tikai tādu variantu, ka es gadu pie tā strādāju pats. Klavieres, kā rokmūzikā jāspēlē, es neesmu spēlējis visus šos gadus — ļoti bija jātrenē tehnika." Koncertos spēlēs ģitārists Aivars Gudrais un abi kādreizējie Sīpolu bundzinieki — Tālis Gžibovskis un Juris Helvigs. Nebūs kādreizējās Sīpolu dziedātājas Aivas Braunas — viņa divdesmit gadus nav dziedājusi. Ir trīs jaunas meitenes. "Kāpēc trīs? Lai publika neteiktu: jā, kas tā te tagad uznākusi? Aiva bija tik brīnišķīga! Meitenes ir ļoti dažādas. Ievai Sutugovai ir izteikta roka tendence, precīza dinamiska balss, viņa ir ārkārtīgi jauna un muzikāli spēcīga. Indra Klimoviča ir ļoti enerģētiska, un viņas trumpis ir seksīgums. Zane Gudrā ir ļoti skolota, tīra savā būtībā un varētu būt latviskākā no visām. Visbūtiskākais ir dabūt nost to cenšanos dziedāt ļoti skaisti — domāt tikai un vienīgi dziesmas saturu. Nerūpējies, vai tava balss skanēs tīri, un tā automātiski skanēs tīri!" Brauns neliedz šo arī citiem latviešu dziedātājiem tik noderīgo ieteikumu. Viņš uzsver, ka koncertā Sīpoli nespēlēs ne dziesmiņas, ne dejiņas. Viss būs sakārtots dramaturģiski nobeigtos ciklos un publikai nebūs jāaplaudē ik pēc dziesmas. "Maugli mēs, protams, nespēlēsim stundu — būs izvilkumi, būs Alberts, būs Mēness poēma — trīsdesmit minūtes bez pārtraukuma." Ja koncertā būs piecas piedevas, kā pēdējā skanēs Saule, pērkons, Daugava, jo tas nav Sīpolu, bet Brauna darbs. "Lētie gabali, kā Mammu, es gribu, programmā nav iekļauti. Ja nu beigās visi klapēs, tad būs. Ir viens noteikums — to gabalu iepriekš nemēģināsim ne dziedāt, ne spēlēt. Ja izsitīs, tad nu pēc atmiņas — kā varēs, tā nomauks. Protams, ka nomauks!" Arī visiem tik mīļā Daugaviņa oficiālajā daļā nav iekļauta, lai nesanāktu par daudz lēno gabalu. "Visu ko gribējās, bet — kod, kurā pirkstā gribi — ciklu ir tik daudz!"