Operas Parsifāls jauniestudējuma koncepcijas autori – režisore Suzanne Kenedija un mākslinieks Markuss Selgs – ir Eiropas teātra zvaigznes. Viņiem ir savs rokraksts un stils – vācu duets veido vizuāli maksimālistiskas, multimediāli kaleidoskopiskas, digitāli apdullinošas izrādes, kuras ir attālinātas no psiholoģiskā teātra un kurās psihodēliski vizuālie efekti biedē ar šķietamu toksiskumu. Suzanne Kenedija un Markuss Selgs ir partneri darbā un dzīvē. Flāmu operā iestudētais Parsifāls ir pirmā lielā klasiskā opera viņu biogrāfijā. No 23. septembra līdz 1. oktobrim notika četras Parsifāla izrādes Gentē, savukārt no 11. līdz 22. oktobrim Vāgnera opera piecas reizes skanēs Antverpenē. Flāmu operai un baletam ir divas mājvietas (nākamā gada sākumā operteātris Gentē tiks slēgts rekonstrukcijai).
Pēc Latvijas Nacionālajā operā šogad piedzīvotā fiasko ar Parsifāla jauniestudējumu Vāgnera mūzikas trūkums asinīs operas mīļotājiem ir jākompensē citur. Kāpēc ne Flāmu operā? Jāatgādina skumjais konteksts: cienījamā vācu maestro Mareka Janovska diriģētajai Parsifāla pirmizrādei Rīgā būtu bijis jānotiek 10. oktobrī, taču jūlija sākumā tika publiski paziņots, ka jauniestudējums LNO tiek atcelts, jo ir atkāpies viens no režisores Katarīnas Vāgneres – komponista mazmazmeitas – radošās komandas locekļiem. Parsifāla vietu LNO afišā veikli aizpildīja Jautrā atraitne, Jenūfa un daži baleti. Vāgnera pilsētā Rīgā iztiekam bez Vāgnera.
Garīgs pieslēgums
Flāmu operā Parsifāls jūtas kā mājās. Antverpenes operteātris lepojas ar senu Parsifāla iestudēšanas tradīciju. 1914. gada martā Antverpene kļuva par vienu no pirmajām vietām ārpus Baireitas, kur tika uzvests Vāgnera pēdējais darbs. Tagad ir pienācis laiks jaunai interpretācijai, kas ir uzticēta Suzannei Kenedijai un Markusam Selgam. Viņi akcentē Parsifāla rituālo būtību un atgādina par operas saknēm senajās mistērijās, ezoterikā un budismā – titulvaronis dodas iekšējā ceļojumā, lai sasniegtu augstāko apzinātības un līdzjūtības pakāpi. Dziedināšana, iekšējās pārvērtības un jēgas meklējumi ir elementi, kas ir atrodami daudzās leģendās, kurās ir sastopams Parsifāls.
Režisore Suzanne Kenedija uzskata, ka mēs visi esam Parsifāls un mums visiem ir brūce kā Amfortasam. Nevainīgajam muļķim Parsifālam ir jādziedina Svētā Grāla karalis Amfortass, savukārt mums kā kopienai ir jāstājas pretim savām ēnām – mēs neesam tikai vērotāji, mums, sēžot zālē, Vāgnera piedzīvojumā ir jāiesaistās garīgi.
Galvenās lomas izrādē atveido tenors Kristofers Sokolovskis (Parsifāls; priekšplanā), mecosoprāns Dšamilja Kaizere (Kundri) un basbaritons Alberts Domens (Gurnemancs). Foto – Annemī Augusteinsa
Progresīvo mākslinieku radītā kibermistērija Parsifāls Gentē un Antverpenē ir īpaša arī tāpēc, ka šī ir Flāmu operas līdzšinējā muzikālā vadītāja – smalkjūtīgā un enerģiskā argentīniešu diriģenta Aleho Peresa – atvadu izrāde. Titullomā iespaidīgi debitē amerikāņu tenors Kristofers Sokolovskis (partija viņam bija jāapgūst trijās nedēļās, jo dziedātājam bija steidzami jāaizstāj Benjamins Brunss, kurš izkrita no projekta).
Kundri tēlā iejūtas vācu mecosoprāns Dšamilja Kaizere. Klingzoru dzied beļģu basbaritons Verners Van Mehelens, Amfortasu – turku baritons Kartals Karagediks. Gurnemanca lomā mirdz vācu basbaritons Alberts Domens. Viņš ir pazīstams kā viens no vislabākajiem Votāna atveidotājiem un šo partiju Nībelunga gredzenā ir dziedājis daudzviet pasaulē, ieskaitot Baireitas festivālu.
Izrāde Parsifāls tapusi kopražojumā ar Vīsbādenes Valsts teātri un Vīnes festivālu Wiener Festwochen.
Tandēma ezoterika
Lai labāk izprastu Parsifāla jauniestudējuma autoru idejas, ir jāsniedz neliels ieskats viņu daiļradē. Suzanne Kenedija (1977) studējusi režiju Amsterdamas Mākslas augstskolā. "Sākotnēji mani ļoti ietekmēja holandiešu un flāmu teātra vide – tajā laikā teātris Nīderlandē bija intīms un galvenā uzmanība tika pievērsta skatītāju tuvumam. Tā bija liela atšķirība no teātra, kas tika spēlēts vācu valodā, – tajā bija izplatīti plaši žesti un skaļa runāšana," atceras Suzanne Kenedija. Savus pirmos iestudējumus viņa veidoja Nīderlandē – Hāgas Nacionālajā teātrī un Toneelgroep Amsterdam (pašlaik zināms kā Internationaal Theater Amsterdam jeb ITA). Vēlāk viņa sāka strādāt Vācijā – Minhenes Kammerspiele, kura mākslinieciskais vadītājs tolaik bija režisors Johans Simonss, un pēc tam Berlīnes Volksbühne, ar kuru režisore joprojām ir saistīta. Viņas svarīgākie darbi, kas īstenoti sadarbībā ar scenogrāfu un videomākslinieku Markusu Selgu, tika radīti Volksbühne.
Suzanne Kenedija un Markuss Selgs strādā tandēmā kopš 2016. gada, kad Rūras triennālē iestudēja izrādi Medea. Matrix. "Fakts, ka Markuss un es kļuvām par dzīvesbiedriem, palielināja nepieciešamību atrast kopīgu māksliniecisko valodu un kopīgi attīstīt savu pasauli. Sākumā tas bija diezgan sarežģīti, jo mums katram bija savs stils, taču šie meklējumi ievērojami paplašināja mūsu redzesloku. Lai gan iepriekš galvenokārt biju režisore, es pamanīju, ka arvien vairāk attīstos kā vizuālā māksliniece," stāsta Suzanne Kenedija.
"Mēs izpētām, kurā interpretācijas aspektā mums ir brīvība, un runājam savā teātra valodā. Mēs esam romantiķi, tāpēc Parsifāls mums ļoti patīk," apgalvo režisore Suzanne Kenedija, kura strādā tandēmā ar mākslinieku un scenogrāfu Markusu Selgu. Foto – Bea Borgersa
Markuss Selgs (1974) ir multimediju mākslinieks, kurš pēta seno mītu un datortehnoloģiju dinamiku digitālās glezniecības, tēlniecības, imersīvo instalāciju, teātra un virtuālās realitātes formā. Viņa scenogrāfiskās instalācijas apvieno video, skulptūru, arhitektūru un performanci. 2022. gada Suzanne Kenedija un Markuss Selgs iestudēja Filipa Glāsa un Roberta Vilsona eksperimentālo operu Einšteins pludmalē – tā tika spēlēta Bāzelē, Vīnē un Parīzē. Apmeklētāji varēja izvēlēties, vai vērot notiekošo no savas vietas, vai kāpt uz skatuves, lai nonāktu blakus izpildītājiem. Vēl pirms tam – 2015. gada Rūras triennālē – režisore radīja izrādi Orfejs. Nāves vingrinājums, kurā tika izmantoti Klaudio Monteverdi operas Orfejs fragmenti.
"Tā ir tiesa, ka mēs ar Markusu pēdējos gados baudām lielu brīvību. Mēs rakstām savus tekstus un radām savu kontekstu. Savukārt Vāgners sniedz konkrētas režijas norādes, bet tas netraucē teātra veidotājam paust savu viedokli. Mēs izpētām, kurā interpretācijas aspektā mums ir brīvība, un runājam savā teātra valodā. Mēs esam romantiķi, tāpēc Parsifāls mums ļoti patīk. Lai pievērstos Vāgnera mūzikas drāmai, ir jāsasniedz zināms vecums: operas sižeta aizsegā slēpjas dziļš iekšējais ceļojums, ko nevar apjēgt, kamēr neesi vismaz četrdesmit gadu vecs. Ir jāuzkrāj dzīves un darba pieredze. Ir jāiziet ceļš no jauna muļķa līdz cilvēkam, kas ir guvis izpratni par dzīvi," ir pārliecināta Suzanne Kenedija.
Režisore turpina: "Tagad esam tādā vecumā, kad saskaramies ar tiem pašiem jautājumiem, kas nodarbināja Vāgneru un viņa priekštečus. Mēs dzīvojam laikā, kad atkal ir atļauts to visu izpētīt. Vārds "ezoterisks" bieži tiek lietots kā nievājošs apzīmējums. Šis vārds attiecas uz kaut ko iekšēju, uz slēptu nozīmi. Mums nav tūlītējas piekļuves šai slēptajai nozīmei. Varbūt kādreiz arī bija tāda piekļuve, bet, jo vairāk mēs nobriestam un integrējamies sabiedrībā, jo vairāk mēs to aizmirstam. Mēs esam zaudējuši daudzus rituālus un bez tiem esam nabadzīgi. Man nav intereses par mākslu sociālā vai politiskā aspektā, mani neinteresē māksla kā kritiska attieksme pret pasauli. Mākslas uzdevums ir atklāt no jauna to, ko esam aizmirsuši. Es vēlos iedziļināties šajā procesā un piedzīvot to kopā ar citiem. Tāda ir operas būtība – tas ir rituāls, ko svinam kopā."
Matricas aizmugure
Rituālam ir svarīga loma Suzannes Kenedijas un Markusa Selga radošajā darbībā. Režisore atgādina, ka Parsifāla mīts ir senāks par kristietību un tā saknes nav pilnībā izsekojamas. "Mīts vēsta par to, kā iekšējās pārvērtības ved pie apziņas, kas padara mūs par neatkarīgiem cilvēkiem, par tādiem, kuri spēj mācīties, pilnveidoties un pakāpeniski nonāk pie līdzjūtības," skaidro režisore.
"Vāgners operā ir apvienojis kristīgās, ezoteriskās un mitoloģiskās tradīcijas, radot mūsdienīgu mistēriju. Izrādē mēs radām kibermistēriju. Mēs allaž cenšamies uzburt uz skatuves pasauli, kas ievelk sevī skatītājus kā brīnumzeme. Man patīk, ja cilvēki skatās mūsu izrādes ar plaši atvērtām acīm. Tas ir tas, pēc kā es pati ilgojos: vēlos tikt aizrauta kaut kādā pasaulē, ko es nekad pati nevarētu iedomāties. Lai radītu šo hipnotisko vidi, mums ir nopietni jāuztver katra scenogrāfiskās realitātes detaļa. Opera ir žanrs, kas skaidri parāda, ka mēs neesam psiholoģiskā universā. Operdziedātājs neiekāpj šajā telpā, lai attēlotu varoņa psiholoģisko stāvokli. Ir jāpanāk, lai mūzika izraisītu šīs sakāpinātās emocijas. Mēs cenšamies savu darbu izdarīt tā, lai emocijas būtu skaņā un telpā, nevis žestos, kas ir saistīti ar varoņa personisko situāciju. Opera ir tālu no psiholoģijas," uzskata Suzanne Kenedija.
Skats no Parsifāla jauniestudējuma Flāmu operā. Foto – Annemī Augusteinsa
Parsifāla multimediālajā ainavā apvienojas arhaiski, mūsdienīgi un futūristiski elementi. Scenogrāfiju veido ekrānu un objektu instalācija. Videoprojekcijas pārplūdina skatuvi Vāgnera mūzikas ritmā. Parsifāls mīt nelielā alā skatuves centrā – viņa tēlā ir jaušami Jēzus un Budas vaibsti. Skatuvi pārņem mākslīgā intelekta radītas ilūzijas. Izrāde uzdod jautājumu – kas ir reāls? Kā var atpazīt to, kas ir reāls?
Parsifāla iestudējuma dramaturgs Tobiass Štābs atgādina – kopš pirmsākumiem Rietumu filosofija ir bijusi skeptiska pret parādībām, kas tiek uztvertas ar mūsu maņām. Arī indiešu filosofijā tiek uzsvērta redzamās, materiālās pasaules iluzorā daba. Parsifāla programmā Tobiass Štābs raksta: "Šodien mēs zinām, ka vismaz kopš mākslīgā intelekta tehnoloģiju vizuālās revolūcijas attēli, kas ik dienas mirgo mūsu digitālajās ierīcēs, nav uzticami. Bet kā mēs varam zināt, kura ir tā patiesā realitāte, kas, kā mēs uzskatām, slēpjas aiz mirāžām, simulācijām un deepfake attēliem? Kāds noslēpums mūs gaida, ja izkāpsim no savas alas un paskatīsimies matricas otrā pusē? Kādas fiziskās vai garīgās prakses varētu mums sniegt piekļuvi šai realitātei?"
Dramaturgs piebilst, ka Suzannes Kenedijas un Markusa Selga teātris pieder postdigitālajai tagadnei, kurā robežas starp virtuālo un analogo realitāti ir izplūdušas. Tā ir tagadne, kas ir atteikusies no simulācijas un realitātes nošķiršanas, un tajā pastāv vairāki realitātes līmeņi. Rihards Vāgners, Suzanne Kenedija un Markuss Selgs rada telpu, kurā var pazaudēt sevi, bet var arī mēģināt atrast sevi. Ja Parsifālam ir izdevies, izdosies arī mums.
***
"Iestudējot Parsifālu, ir jāiet kopsolī ar Vāgneru. Nedrīkst iet pret viņu, tādā gadījumā nekas neizdosies," ir pārliecināts Flāmu operas un baleta mākslinieciskais vadītājs Jans Vandenhauve. Foto – Vauters Van Vorens
Pagājušajā nedēļā, 1. oktobrī, Gentē notikušās izrādes Parsifāls otrajā starpbrīdī Flāmu operas un baleta mākslinieciskais vadītājs Jans Vandenhauve atbildēja uz dažiem KDi jautājumiem.
Kādas ir Flāmu operas un baleta 2025./2026. gada sezonas tematiskās vadlīnijas?
Sezona ir veltīta rituāla idejai. Ik dienu ziņas, ko dzirdam, kļūst arvien briesmīgākas, un tāda opera kā Parsifāls, kas runā par empātiju un gaismu, iegūst īpašu nozīmi. Tās uztverei ir nepieciešams laiks. Izrāde ir vairāk nekā piecas stundas ilgs kolektīvs rituāls. Parsifāls sniedz iespēju izjust, kas ir empātija un kopība.
Šajā sezonā mums būs arī Pīnas Baušas balets Svētpavasaris, kurā skan Igora Stravinska mūzika, – tas ir iekļauts baleta vakarā Rituāli. Sezonas pirmais baleta iestudējums – mūsdienu horeogrāfa Hofeša Šehtera Grand Finale – arī ir rituāls laika galam. Horeogrāfes, režisores un performances mākslinieces Florentīnas Holcingeres darbā Sancta, kas būs redzams nākamā gada pavasarī, par pamatu tiek izmantota Svētā mise kā rituāls, un izrādē autore pauž savu feministisko skatījumu uz to.
Rituālā cilvēku grupa sanāk kopā, lai veltītu laiku pārdomām, sajūtām un jautājumiem par to, kas notiek. Šie jautājumi rotā mūsu jaunās sezonas iestudējumu plakātus. Parsifālā šis jautājums ir: "Vai tu zini, ko tu redzēji?"/"Weisst du, was du sah'st?" Tas ir visas sezonas vadmotīvs. Lasot un skatoties ziņas, ir grūti saprast, kas ir patiesība un kas ir izdomāts. Parsifāla jauniestudējuma noskaņa ir saistīta ar šo mūsdienām raksturīgo neizpratni – viss, ko redzat uz skatuves, ir radīts ar mākslīgā intelekta palīdzību. Pat ja domājat, ka tā ir patiesība, īstenībā tas ir viltojums. Pēc katra slāņa ir nākamais slānis – jums šķiet, ka jūs kaut kam ticat, un tad pēkšņi rodas šaubas. Kāpēc gulbim, ko redzat videoprojekcijā, ir trīs kājas un divi kakli?
Kāds bija jūsu pamatojums, kad aicinājāt režisori Suzanni Kenediju iestudēt Parsifālu?
Es jau sen sekoju līdzi Suzannes Kenedijas darbam. Viņa ir viena no svarīgākajām personībām mūsdienu teātrī, taču līdz šim nekad nebija iestudējusi klasisko operu. Man šķita, ka Parsifāls Suzannei Kenedijai ir labi piemērots. Tajā ir tēmas, kurām viņa pievēršas savās izrādēs, – rituālie aspekti, iekšējais ceļojums, simboli un arhetipi, dažādu reliģiju, leģendu un tradīciju sajaukums. Suzanne Kenedija uzreiz pateica: es šo darbu uztveršu nopietni. Iestudējumā izpaužas Vāgnera un Šopenhauera paustā doma – aiz realitātes slēpjas patiesība.
Pirmais cēliens ir vizuāli pārsātināts, un skatītāji jūtas tikpat apmulsuši kā pats Parsifāls operas sākumā. Jūs esat izbrīnīti: kas te notiek?! Visa ir pārāk daudz. Otrajā cēlienā darbība un vizuālais noformējums jau kļūst vairāk koncentrēts. Trešajā cēlienā ir jūtama Parsifāla virzība uz jaunu pasaules redzējumu. Man patīk piesaistīt izrāžu iestudēšanai režisorus un māksliniekus, kuriem opera ir jauns lauks. Rezultātā iegūstam darbu, kas ir atšķirīgs no iepriekš redzētā. Es domāju, ka šī ir pirmā reize, kad viss uz skatuves redzamais ir izveidots ar mākslīgā intelekta palīdzību. Arī tēlu interpretācijā šis iestudējums piedāvā kaut ko jaunu, tas attiecas gan uz ziedu meitenēm, gan uz Klingzoru.
Parsifālā ir jāļaujas plūdumam, tam nevajadzētu pieiet pārāk analītiski. Iestudējot šo operu, ir jāiet kopsolī ar Vāgneru. Nedrīkst iet pret viņu, tādā gadījumā nekas neizdosies.
Kāda ir moderna operas un baleta teātra loma sabiedrībā?
Mums ir jāuztur operas un baleta māksla dzīva, aicinot jaunus māksliniekus konfrontēt sevi ar šiem darbiem un apvienojot dažādas mākslas formas, kas cita citu papildina. Visas dižās operas, piemēram, Parsifāls un Dons Žuans, uzdod svarīgus jautājumus.
Pie mums tagad top Dona Žuana jauniestudējums, ko veido diriģents Frančesko Korti un režisors Toms Gosenss. Tā ir tik aktuāla opera! Mums katru reizi ir jāaizdomājas, ko tieši šodien mums nozīmē gan Dons Žuans, gan Parsifāls.
Pēc Otrā pasaules kara bija nepieciešams būt ārkārtīgi kritiskiem pret Vāgneru un savā ziņā gandrīz neticēt Parsifālam, īpaši Vācijā. Tagad ir vajadzīga jau atkal cita pieeja. Man šķiet, ka rituāls to palīdz atslēgt. Mani iedvesmo mūsdienu filosofu domas, piemēram, Vācijā dzīvojošā korejiešu filosofa Bjungčula Hana idejas. Viņš raksta par rituālu nozīmi, naratīviem, laika izjūtu. Mūsu laikabiedru filosofu domas palīdz apjēgt to, kas notiek pasaulē. Operai ar to ir jābūt saistītai, opera ne tikai uzdod jautājumus, bet arī sniedz cerību.
Parsifāls
Diriģents Aleho Peress, režisore Suzanne Kenedija
Flāmu operā Antverpenē 14., 16., 19. un 22. oktobrī