Ir izrādes, kuras trāpa tieši un nepastarpināti, un to uzreiz var just. Pie galdiņiem starpbrīdī ir dzirdamas sarunas par izrādes tēmām, ne tikai raizes, vai visiem pietiks gaļas salātiņu, bet pēc izrādes tīklos gandrīz uzreiz iebirst ļoti personīgas, kvalitatīvi uzrakstītas atsauksmes. Ar šo tiešo saslēgumu ir uzņemts arī režisores Lindas Zaharovas otrais iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) – Docentes (debija – Karaļu spēle). Šī ir retā JRT izrāde, kur uz skatuves var redzēt mūsdienu, XXI gadsimta, vidi un cilvēkus. Faktūrās precīzs scenogrāfes Paulīnes Kalniņas un kostīmu mākslinieces Janas Čivželes darbs. Man maza iebilde gan ir pret Sandras Kļaviņas – universitātes vadītājas – 100 dalmāciešu ļaundares frizūru, kas sašaurina lomas jēgu.
Var teikt, ka Māra Bērziņa romāns Aizliegtais pianīns lugā Docentes ir pārcēlies uz augstskolu vidi. Kas latviešu bērnudārzam var būt kopīgs ar Somijas Universitāti un augstākās izglītības sistēmu? Izrādās – ļoti daudz. Birokrātijas šļūdonis, cilvēka pašcieņu pazemojošas atskaites un pašvērtējumu ailītes, pašcenzūras risks, konjunktūra un arvien pieaugoša orveliska sajūta, ka tava darba iestāde, kur tu tērē savu vienīgo dzīvi un talanta resursus, ir veidota pēc ideālā cietuma – panoptikona – parauga un ka tevi redz no jebkura punkta.
Juha Jokela (1970) ir viens no spēcīgākajiem somu dramaturgiem, Latvijā pazīstams ar lugu Fundamentālists un Finlandizācija iestudējumiem. 2020. gadā uzrakstītā luga Docentes 2023. gadā apbalvota ar Somijas Akadēmijas padomes Cilvēktiesību komitejas balvu. Luga dzimusi no autora sajūtas, ka aizvien vairāk cilvēku jūtas apmaldījušies darba kolektīvā, laikā, pat visā pasaulē, un šī parādība iegūst absurda iezīmes. «Man šķita, ka mūsdienu universitātes stāvoklis un pētnieka dzīve ir stāsts, kas nav izstāstīts, vai vismaz tas nav risināts daiļliteratūrā,» saka Jokela. Taču viņa asprātīgās sarkasma un parodijas bultas lido daudz tālāk un skar laika garu kopumā – falšumu, kur darīšana ir aizstāta ar atskaitīšanos par darīšanu, ierēdnieciski daudzzilbīgu vārdu piņķēšanu, smalku miglas pūšanu acīs, reizēm to saucot par mārketingu, reizēm – publicitāti. Jokela atļaujas runāt arī par to, ka tvitera intelektuālās diskusijas ir izgāzušās, apmētājoties ar verbāliem fekāliju maisiņiem un pārvēršoties par agresīvu trollingu.
Izrādes centrs ir Gunas Zariņas zinātniece Johanna Virtanena ar savu universitātes paštēlam neērto pētījumu par darbinieku aizvainojumu. Virtanena (pieaugusi Arkādijas Tomasīna) kaismīgi iestājas par savu pārliecību: «zinātne nav instruments kāda mērķa sasniegšanai, tā ir vērtība pati par sevi». Bet hierarhijas lomu spēlēs arī viņa nav nekāds eņģelis vai upuris. Vismaz ne attiecībā uz ideālismu un taisnības izjūtu nezaudējošo jauno zinātnieci Fionu Eskolu Sabīnes Tīkmanes precīzā tēlojumā, kurai tā arī nesanāca samaksāt – nu, nesanāca.
«Dīvaini baisa izrāde. Ierēdņi (vara un nauda) pret domājošiem cilvēkiem (idejas un radošums). Varbūt ar laiku kāds labāks pretstatu pāris izteiksmē radīsies. Baisa, jo abās pusēs ir simpātiski un gudri cilvēki, kuri ir absolūti pārliecināti par savas rīcības pareizumu. Taču sajūta, ka lavīna jau neapturami veļas, arī dienā pēc izrādes ir nepatīkama…» – gribas parakstīties zem FB uzietās Zanes Šmites reakcijas.
Šādu iespaidu panāk visa komanda: vēl bez minētajiem – zelta vidusceļu meklējošā, visus jau nu pārāk saprotošā administrācijas dāma Elita Kļaviņa, ne pārāk akadēmisko godīgumu atbalstošais Virtanenas vīrs Ēro un Ričarda Murāna dikti jau tipiskais mūsdienu jaunietis – uz lielo zinātni nepretendējošs, netīrus ābolus grauzoša kapučjaka, bet ar sirdi īstajā vietā.
IESAKA UNDĪNE ADAMAITE
VĒL PA VIENAM. REŽISORS GATIS ŠMITS. DAILES TEĀTRIS ★★★
Var pat piekrist teātrim, ka šī ir «neparasta komēdija par vīriešu dzīvi», un vienas paaudzes aktieriem – Laurim Dzelzītim un Gintam Andžānam kopā ar nedaudz vecāko Daini Gaideli jauki izdodas uzburt pusmūža vīru brālību, mēģinot citam citā atdabūt uguni un pieskatot krīzes periodos (par metodēm – paklusēsim). Tomēr... izrādei piemīt arī zināma neobligātuma sajūta. Piedodiet, lai cik atvērta biju jaunajai interpretācijai, tik un tā beigās gaidīju Madsa Mikelsena lēcienu.
KRITIENS AUGŠUP. REŽISORS ALVIS HERMANIS. JAUNAIS RĪGAS TEĀTRIS ★★★★★
Rakstot recenziju, droši vien atrastos arī kādas piebildes, bet šajā minivērtējumā tomēr gribas palikt pie nedalīta prieka par JRT aktieru meistarību un virtuozajām raksturotājspējām. Jāredz, ja gribat piedzīvot, kā vīrietis džinsos un kapučjakā uz līdzenas vietas (tikai priekškars un divi krēsli) ar nelielu kustību var likt noticēt, ka ir dzīves eliksīra pārpildīta mamma, sieviete 80+. Silti, skaisti, asprātīgi un smeldzīgi. Pēc izrādes ļoti gribēsies dzīvot.
HA. HOREOGRĀFE UN DEJOTĀJA JANA JACUKA. ĢERTRŪDES IELAS TEĀTRIS ★★★★★
Lieliska iespēja nodibināt tuvākas un personīgas attiecības ar laikmetīgo deju tiem, kam citkārt traucē pārliekais konceptuālisms un palikšana idejas / apraksta līmenī. Janas Jacukas filigrānais darbs pārliecina un tiešām «palien zem ādas» – konceptuālais kļūst emocionāls, pat fizioloģisks. Rūcot, čukstot, sēcot, kliedzot horeogrāfe upurē savu ķermeni un balsi, lai vēstītu stāstu par mūsu cietumiem, kur esam iesprostojuši gan paši sevi, gan sociālās normas. Ha.