Militārais disko

Otrdien, 17.februārī, Tallinas Rock Cafe uzstāsies viena no kontroversiālākajām mūsdienu grupām, kas savulaik gan apvainota fašisma ideju kultivēšanā, gan lamāta par nespēju veidot oriģinālmūziku, vien apstrādāt gatavas idejas. Taču, par spīti visiem apvainojumiem, slovēņu industriālās mūzikas apvienība Laibach turpina savu aroganti uzņemto kursu jau gandrīz trīsdesmit gadu un pašlaik devušies pasaules turnejā ar jaunāko veikumu — albumu LAIBACHKUNSTDERFUGE, Johana Sebastiāna Baha darba Fūgas māksla savdabīgu interpretāciju. Absurda Manifests Laibach nav tikai muzikāli dauzoņas, lai arī šādu priekšstatu rada ar savdabīgajām kaverversijām, par kuru upuri savulaik krita gan 80.gadu glemroka himna Final Countdown, gan pat bītlu dziesmas, un ar izaicinošo tēlu — lielākoties mūziķi uzstājas, tērpušies totalitārā stila estētikas inspirētās uniformās, un viens no viņu izpildītās mūzikas raksturīgākajiem elementiem ir militāru maršu izmantošana. Pat grupas nosaukums reiz piedzīvojis aizliegumu — Laibach ir mūsdienu Slovēnijas galvaspilsētas Ļubļanas nosaukums, un šādi lielpilsēta dēvēta neilgā fašisma režīma valdīšanas laikā Otrā pasaules kara laikā. Ir, par ko satraukties, vai ne? Taču Laibach performances ir savdabīgs mākslas žanrs — 1980.gadā kolektīvs tika dibināts kā Jaunās Slovēnijas mākslas (Neue Slowenische Kunst) apvienības muzikālais spārns un joprojām pieder šai mākslinieku grupai. Par visiem apvainojumiem fašisma popularizēšanā paši mūziķi vien pasmīn, reiz mūzikas kanālam VH1 pat paziņojot: "Mēs esam fašisti tikpat lielā mērā, cik Hitlers bija gleznotājs." Laibach ir unikāli ar to, ka nekad neizkāpj no sava izveidotā tēla ietvara. Mūzika ir vienkārša, taču efektīga un pat manifestējoša. Bieži vien, runājot par Laibach mūziku, tiek piesaukta Vāgnera ietekme, tāpat viņi nevairās no stereotipiem, bieži vien izmantojot laika gaitā pārbaudītus varas demonstrēšanas simbolus, nemanāmi tos novedot līdz absurdam. Tēmas, ja vien netiek pārveidots kārtējais populārais cita mākslinieka sacerētais skaņdarbs, ir ar sociālu un politisku ievirzi — tiek meklētas analoģijas starp Rietumos valdošo demokrātiju un totalitārā režīma pazīmēm, uzsvērtas bailes no Austrumeiropas emigrantiem, kā arī ironizēts par Eiropas Savienības valdošo varas spēlītēm. Tajā pašā laikā, pat ja nav vēlēšanās meklēt politiskus zemtekstus, mūziku var novērtēt kā dinamisku un viegli saprotamu. Baha elektronika Laibach nekautrējas no pazīstamu dziesmu kaverversiju veidošanas. Savulaik viņi ķērušies klāt gan The Beatles albumam Let It Be, gan The Rolling Stones dziesmai Sympathy for the Devil. Slovēņu mūziķu albumā Opus Dei iekļauta Queen dziesmas One Vision versija vācu maršu labākajās tradīcijās (ar nosaukumu Geburt einer Nation). Kaverversijām veltīts arī albums Jesus Christ Superstars. Tāpat Laibach izveidojuši Rammstein slavenās dziesmas Ohne Dich versiju — Ohne Mich. Savā ziņā ironiski, jo savulaik Rammstein atzinuši, ka ietekmējoties no Laibach, un pat dzirdēti pārmetumi, ka vācieši šo to esot nozaguši... Taču slovēņu mūziķi to uztvēruši pavisam mierīgi, paziņojot, ka "Laibach netic oriģinalitātei. Līdz ar to Rammstein nevar mums neko nozagt. Viņi vienkārši ietekmējas no mūsu darba, kas ir absolūti leģitīms process. Un mums par to prieks. Viņi kārtējo reizi pierādījuši, ka laba kopija var iekasēt daudz vairāk naudas tirgū nekā oriģināls." Protams, nav zināms, ko gan teiktu meistars J.S.Bahs, izdzirdot jaunāko albumu LAIBACHKUNSTDERFUGE, taču gan jau iebildumus neceltu. Pirmo reizi tas atskaņojumu piedzīvoja 2006.gadā Leipcigā Baha festivālā, taču CD formātā tika izdots pēc pāris gadiem. Kā norādījuši paši mūziķi, XVIII gadsimtā radītais Baha darbu kopums, ko vēlāk nodēvēja par Baha Fūgas mākslu, ir fūgu un kanonu kolekcija, kas demonstrē visu iespējamo spēles tehniku, tajā pašā laikā kļūstot par intelektuālu, matemātisku uzdevumu. Laibach izvēlējušies to atskaņot ar datorprogrammas palīdzību, pierādot, ka Bahu tikpat labi var uztvert kā elektroniskās un tehno mūzikas pionieri. Var noticēt.