Mūzikas Ābolu ķocis. LNSO sezonas noslēgums. Dž.Verdi. Rekviēms.

Kritiķi vērtē

Gunda Vaivode

"Kaut gan Verdi Rekviēms nepalīdz mirušajiem, tas tomēr dod daudz labuma dzīvajiem." Šāds uzraksts 1879.gadā parādījās zem Milānā publicētās karikatūras (Verdi ar lauru vainagu galvā airē laivu, kurā sēž solistu kvartets un orķestra koncertmeistars), kas savdabīgā veidā fiksēja plūdu upuriem veltīto triumfālo mesas atskaņojumu autora vadībā. La Scala orķestra mūziķi tonakt zem Verdi viesnīcas logiem esot spēlējuši viņam serenādi. Nebrīnīšos, ja LNSO mūziķi pēc kāda koncerta pulcēsies Europa Royale Hotel pagalmā, lai līdzīgi suminātu Karelu Marku Šišonu. Beidzot tas ir noticis — orķestris un diriģents dzīvo kopīgā emocionālajā telpā. Muzicējot tā dabiski paplašinās publikas virzienā, un jēgpilnais priekšnesums ne tikai notur uzmanību visa skaņdarba garumā, bet vairākkārt ķermeni pārklāj īpatnām trīsām. Kāda metālu spozme un stīgu maigums, kādas cilvēciskas kaislības un Dieva miers! Tik daudz nedzirdētu artikulācijas nianšu pazīstamajā darbā, ko dēvē par vienu no skaistākajām Verdi operām. Izcilas kora Latvija balsis, tik patiess Egīla Siliņa bass... Vai tādu Libera me, kā to lūdza Mišela Kraidere, vēl maz piedzīvosim? Nudien šķiet, ka šis notikums ir rekviēms orķestra līdzšinējām ķibelēm. Veiksmīgu jauno koncertsezonu!

Olga Pētersone

Tas bija izcils notikums. Vispirms jau, pateicoties solistiem. Solistu izvēle ir brīnišķīga. Pirmo reizi dzirdēju tādas dāmu balsis. Mišelu Kraideri esmu reiz dzirdējusi Aīdas lomā Dženovā. Viņa ir īsta Verdi balss un koncertā vienīgā dziedāja no galvas. Tad var pilnīgi atdoties mūzikai. Tāda līmeņa dziedātājas pie mums uzstājas reti. Visi solisti ir visaugstākā mēroga Mākslinieki ar lielo burtu. Man palikusi prātā viņu interpretācija. Tiesa, tenors šajā kontekstā zaudēja, jo viņa tembrs nav tik interesants un balss arī nav izlīdzināta. Toties viņš ir ļoti muzikāls un ar dziļu pārliecību, par ko šajā skaņdarbā dzied. Egīls Siliņš, kurš agrāk bija spoži mefistofelisks, tagad ir arī cēls! Manuprāt, visi četri mākslinieki atbilst tam, ko gribējis pats Verdi. K.M.Šišona temperaments mani aizrauj, tempi pārliecināja, lai gan skanējums brīžiem likās pārāk ciets, metrisks. Viņš prot veidot formu, kulminācijas. Orķestris ļoti centās: kad pie pults ir labs diriģents, kas zina, ko grib, tad arī orķestris atsaucas un no idejas rodas atbilde. Vairs nebija ārišķības, kas man agrāk nepatika Šišona manierē. Bet visvairāk mani fascinē pats Verdi skaņdarbs, ko iemīļoju jau bērnībā, kad to Rīgas Domā diriģēja G.Roždestvenskis.

Inese Lūsiņa

Apbrīnojami, cik spēcīgu jaunatklāsmi piedāvāja tik pazīstamā Verdi Rekviēma neparasti saviļņojošais skanējums. Patiesas, elektrizējošas emocijas un dievišķas matērijas klātbūtne mūzikā, kur pasaulīgās sāpes, bailes, ciešanas, ilgas un cerības satiekas ar dievišķo. Ar mūžības ilgām, lūgšanu, ticību. Šķiet, visi kā pirmoreiz klausījāmies šo izcilo, operisko piemiņas mesu. Pārsteidza gan diriģenta Karela Marka Šišona atrastās jaunās, jūtīgās nianses, gan neparastais, saviļņojošais spēks solistu, kora un orķestra balsīs. Izcilajā solistu ansamblī īpašs atklājums ir krāšņais dramatiskais soprāns Mišela Kraidere. Kā gribētos viņu un krievu mecosoprānu Jeļenu Batukovu dzirdēt kādā no Verdi lielajām operām! Izcils Egīls Siliņš plašā un sulīgā basa spektrā. Vēl ilgi neaizmirsīsies skaņdarba noslēgumā sasniegtā katarse, kas pēc pusotru stundu ilgā, intensīvā vēstījuma ļāva diriģentam ieturēt simfonisko koncertu vēsturē nepiedzīvotu, neparasti ilgu piepildīta klusuma pauzi pirms aplausiem. Patiesais, emocionāli satricinošais lasījums neatpaliek no spilgtās interpretācijas, kādu 2007.gadā Sv.Pētera baznīcā piedzīvojām itāļu maestro Pjēra Džordžo Morandi vadībā ar solistiem I.Kaizerfeldi, N.Krastevu, A.Antoņenko un E.Siliņu.