Liekas, nekas nav mainījies — viņi visi četri ir tādi, kā ierasts jau gadiem ilgi. Dažs runā vairāk, dažs mazāk, sarunā papildinot cits citu un nepārprotami parādot, ka Prāta vētra joprojām ir vienots organisms. Renārs Kaupers runā sev raksturīgi piesardzīgi, kautrīgi smaidot, un sarunas laikā ir apsēdies iepretī pārējiem — tādējādi, uzklausot viņu, man citiem gandrīz vai jāuzgriež mugura. Kaspars Roga — otrs aktīvākais runātājs — vismazāk savu sakāmo laiž caur filtru un kā tāda Renāra labā roka tieši labajā pusē no viņa arī sēž. Māris Mihelsons no aizmugures nosvērtā balsī brīžiem iestarpina nozīmīgas detaļas, kas abiem iepriekšminētajiem neienāk prātā, Jānis Jubalts mūsu sarunas laikā ar zīmuli uzzīmē putniņu.
Pēdējos gados mūsu populārākā grupa dzimtenes fanus ar koncertiem nelutina, kaut pieprasījuma netrūktu. Tas tiek darīts ar nolūku — lai koncerti nekļūtu pārāk ikdienišķi un, tos apmeklējot, saglabātos svētku sajūta. Visbiežāk Prāta vētra tagad uzstājas Krievijā — šogad iznācis arī albuma Tur kaut kam ir jābūt variants Krievijas tirgum Šag, kur tās pašas dziesmas skan krievu un angļu valodā.
Kā parasti, parunājamies par mūziku, par pēdējā laika koncertu iespaidiem. Šogad grupas menedžmenta vadītāja Aija Grimze-Auškāpa esot uzņēmusies grupas vietā pienākumu izbraukāt visus koncertus ārzemēs un atklājusi, ka U2 ir... parādā Prāta vētrai autortiesības par skatuvi. Jubalts tūliņ iesaka, ka tāds varētu būt šī raksta virsraksts — U2 parādā Prāta vētrai. Kaspars atver datorā bildi ar pagājušā gada Prāta vētras Mežaparka koncerta skatuvi un U2 šāgada variantu, kurā arī publika var skatīties no visām pusēm. Savukārt savējam līdzīgu apaļo ekrānu ar aci prātvētrieši pamanījuši Depeche Mode šāgada koncertu scenogrāfijā un priecājas, ka ar savu mazo demo variantu ir nosoļojuši tādiem grandiem pa priekšu.
Mums ar Renāru nesakrīt viedokļi par grupu The Killers. Tas nekas. Vienojamies, ka šāda pretrunīgu domu apmaiņa drīzāk liecina par vēlmi pakomunicēt, nevis ātri piekrist otram, lai izbeigtu sarunu.
Tas ir tāpat, kā tev pienāk kāds klāt un jautā, kā iet? Vari atbildēt — labi, ja gribi tūliņ izbeigt sarunu, bet vari teikt — slikti — un sākt par to stāstīt, lai noturētu uzmanību.
Renārs Kaupers. Bet ja nu tas otrs grib ātrāk beigt? Pateikt — nu turies, būs jau labi. Kam tagad viegli? Ir kaut kādas desmit topa frāzes, ko teikt tādos gadījumos.
Māris Mihelsons. Tādi laiki. Nāks jauni sūdi, šitie aizmirsīsies.
Kaspars Roga. Krīze, vecīt, krīze. Latviešiem, visa valoda no tā sastāv, tā ka pilnīgi bezjēdzīgi vienkārši uzturēt sarunu, izmantojot tikai šādas frāzes.
Tas jau nav tikai latviešiem — tiem pašiem angļiem vēl izteiktāk.
R.K. Es jau arī tā domāju.
K.R. Jā. Un ar tādu enerģiju viņi vervelē to savu neko!
Citreiz tā tas ir arī ārzemju zvaigžņu intervijās, kas radio formātā izklausītos tīri nekas, jo pietiekami atraktīvi, bet saturiski valda tukšums.
K.R. Jāatzīstas, mēs arī citreiz esam tā darījuši — telefoniski Krievijai. Viens vienkārši bliež: "Pasaules līmeņa šovs!!!" Krievijā to arī normāli uztver. Bet arī mūsu pašu televīzijā joprojām ir reklāmas, kas mani mazliet mulsina. Arī šovasar visi ir "spilgtākie, krāšņākie un neaizmirstamākie" muzikālie notikumi. Neviens nav pelēks un garlaicīgs.
M.M. It īpaši ar tādiem izceļas Ogres estrāde...
Skatoties, kā tagad parakstāt savus krievu/angļu albumus Šag, atcerējos, ka, pirmoreiz radio izdzirdot dziesmu Ja tikai uz mani tu paskatītos krievu valodā ar Sergeja Timofejeva vārdiem, bija tāda dīvaina sajūta. Es pat nevaru tagad atcerēties to pareizo vārdu secību krievu valodā... Jesļi bi ti na meņa posmotrela?
R.K. Toļko bi ti na meņa posmotrela — tas ir ļoti izsmalcināts variants. Tā glauni un inteliģenti. Romantisks piegājiens.
K.R. Jesļi b toļko na meņa ti! Tas jau tādā ielas valodā būtu.
Cik ilgi spēlēsiet Positivus un ko?
R.K. Ar piedevām kādu pusotru stundu. Tikai nevaram izdomāt, ar ko vislabāk sākt.
K.R. Kā beigt, to mēs zinām. Tas ir skaidrs. Dikti jau gribas izpļāpāties. Igauņi zvanīja. Nu, redzēs. Ja saņemsies, varbūt atbrauks. Es nezinu, vai viņi būs skaidrā un varēs. Bet par to sākumu. To mēs nevaram izdomāt jau pusotru nedēļu. Visideālākais būtu, ja mēs varētu sākt uzreiz ar otro dziesmu. Jākāpj augšā un jāpasaka mutiski, ka mēs nomocījāmies divas nedēļas un nevarējām izdomāt, ar ko sākt.
Jānis Jubalts Klubā tas varētu būt baigi labais triks, bet festā...
R.K. Tāds arī varētu būt šī raksta virsraksts. Prāta vētra sāks uzreiz ar otro dziesmu.
M.M. Mēs arī varētu sākt nevis vienpadsmitos, bet drusku vēlāk.
K.R. Vienpadsmitos nulle trijās, jo pirmā būtu trīs minūtes gara dziesma. Vai uziet uz skatuves un vienkārši nostāvēt tās trīs minūtes, kaut ko tur knibinoties.
R.K. Ir viens avangarda pianists (Džons Keidžs — U.R.), kuram ir skaņdarbs 4.33. Viņš atnāk, apsēžas pie klavierēm, atver vāciņu, dziļi ieelpo, četras minūtes trīsdesmit trīs sekundes nosēž, pieceļas, paklanās.
Latvijā deviņdesmitajos bija tāda grupa Yaputhma Sound System, kas pirms koncerta apsēdās uz skatuves un lika cilvēkiem pagaidīt minūtes desmit.
J.J. Viņiem bija kaut kāda tāda īpaša filozofija.
R.K. Superīga grupa tā bija.
R.K. Deivids Bovijs Zviedrijā festivālā izdarīja tā: viņam bija pilna skatuve ar skatuvniekiem, nemanāmi uznāk vispār neizgaismots vīrs ar akustisko ģitāru, pieiet pie mikrofona un sāk dziedāt. Pēc brīža viņam uzlaiž "pistoli", izrādās, Bovijs, un tad parādās arī pārējā grupa.
K.R. Bet ar ko tad īsti sāksim?
R.K. Mums ir dilemma. Sākt ar spēku vai ar sirdi.
K.R. Ar sirdi mēs ļoti reti kad mūžā esam sākuši.
J.J. Esam. Starp divām saulēm tūrē.
Es atceros, ka Ūdris spēlēja akustiski Puse no sirds, tad nokrita priekškars, un pievienojāties jūs. Ar to pašu dziesmu?
J.J. Ar Prom uz siltajām salām (Jubalts nodungo savu sākuma ģitārpartiju —U.R.).
K.R. Es atceros, ka "devu četrus kokus" un tas bija signāls tam, kurš met priekškaru.
M.M. Baigi labs savienojums tas bija!
Cilvēki ir tik dažādi, un daļai patiktu kaut kādas novirzes no ierastā, bet daļa nesaprastu un domātu, ka ieviesusies kļūda.
R.K. Tā ir, kā tu saki. Katrs cilvēks jau gaida kaut ko savu. Ja U2 uznāks un sāks ķimerēties, būs tā jocīgi. Ir pierasts, ka viņi vienmēr tā monstrozi nāk ar baigo spēku, un to arī gaidi. Tikko gladiators, iznākot arēnā, nepavelk to spēku, visi ir vīlušies. Rezumējot par to pirmo dziesmu un vispār par to, kā spēlēt un uzvesties, faktiski visu nosaka tā gigatelpa un publikas daudzums — tādā lielā pasākumā ar programmētu gaismošanu un projekcijām uz ekrāniem tev nedēļu iepriekš ir jāpasaka dziesmu secība, bet tu aizbrauc un saproti, ka tas nestrādās un vajag mainīt. Šad tad to var izdarīt, pārbīdot pāris dziesmu.
M.M. Sākumā jau mums bija tā, ka tas (Renārs — U.R.) tik griežas uz dziesmas beigām un bļauj, kas būs nākamais.
J.J. Ģeniāls man likās tas gadījums, ka uz skatuves stāv lielā ripa un, to griežot, var izlozēt dziesmas.
Tas bija Suede Roskildē kaut kad deviņdesmito gadu beigās. Bet ir jau bijis arī variants, ka interneta lapā klausītāji balso, ko grib dzirdēt.
R.K. R.E.M. arī. Cilvēki balso, ko grib dzirdēt tajā konkrētajā koncertā. Pamatprogramma paliek, bet pārējo var mazliet variēt.
Jums jau arī šajā pusotrā stundā jānospēlē tas, ko gribas un ko vajag. Tas taču ne vienmēr sakrīt, vai ne? Un kaut kas jāmet ārā.
J.J. Parasti jau visgrūtāk ir ar izmešanu, jo tik daudz ko gribas uzspēlēt.
R.K. No vienas puses, ja tas ir vienīgais koncerts, tam jābūt ar svaigumu. No otras puses, jābūt kaut kādiem hitiem, ko var dziedāt līdzi, — riktīgi palaist vaļā un pabaudīt. Ej tu tagad tā sabalansē.
K.R. Festivālos jau grupas parasti spēlē savus labākos hitus un vienu jaunumiņu.
Jums ir kaut kas pavisam jauns?
R.K. Zini, mums ir jauns, bet krieviski. Pāris gabalu kopā ar Žeņu Griškovecu — krievu rakstnieku, dramaturgu un aktieri.
Tu pats savulaik jau piedalījies viņa ierakstā.
R.K. Jā. Un tagad mums ir divi gabali kopā. Viens ir Pesņa, un otrs Na zare ir vecas grupas Alianse dziesmas rimeiks — astoņdesmito gadu beigās Krievijā tā bija tāda atmodas dziesma. Žeņa stāsta to pantu, un es dziedu piedziedājumu. Tas ir uboinijs hits! Mēs to domājam arī Positivus nospēlēt.
Griškovecs arī atbrauks? (Iestājas klusums.)
K.R. Kad viņa nav, Renis pats visu izpilda — gan vīriešu, gan sieviešu ārijas. Un nav nemaz mazāk stipri.
R.K. Nu ko, Bronza jānospēlē.
K.R. Renārs pašlaik studijā ieraksta vienu dziesmu albumam ar šīm pašām dziesmām angļu valodā.
R.K. Latviski bija Es jau nāku, krieviski Šag, un angliski būs Count My Fingers
J.J. Gustiņš smēja, ka tā ir galdnieku dziesma (smiekli).
M.M. Vai gaternieku.
Kā? Cut My Fingers? (Vēl vētraināki smiekli.)
K.R. Tautā jau varētu aiziet Cut My Fingers.
R.K. Vārdu autors ir Frens no Travis. Dziedātājs. Tieši pagājušajā pozitivusā iepazināmies. Es braucu uz Jūrmalu, man zvana telefons. Skatos, baigi jocīgais kods.
Paceļu. Te Frens no Travis, man Antons (fotogrāfs, režisors Antons Korbijns — U.R.) iedeva tavu telefonu. Ko tu dari? Man brīvs vakars, rīt mēs spēlējam. Es saku: super, laižam uz Jūrmalu. Tā arī izdarījām. Ugunskuru uztaisījām — brīnišķīgs vakars bija.
K.R. Lielākoties visus hitus viņi kaut kur pa kaktiem Jūrmalā arī sacer.
R.K. Tās labākās sadarbības notiek tā pilnīgi spontāni. Ar Bi2 mums sākumā bija konflikts. Spēlējām kopā Ķīpsalā — viņi pēc mums. Pabeidzām savu daļu, cilvēki sauc atpakaļ, mēs ejam, un pa tām divām minūtēm viņu tehniķi jau paspējuši visu mūsu aparatūru nonest nost. Bijām baigi uzvilkušies! Pēc tam Coja piemiņas pasākumā Jūrmalā pienāk klāt Šura (grupas Bi2 dalībnieks — U.R.) svārkos, un tā viss sākās.
M.M. Galvenais, lai Positivus laiks noturas.
J.J. Pirmajā pozitivusā lija, man liekas, baigi!
Jā. Badly Drawn Boy koncertā gāza pamatīgi, bet tai mūzikai ļoti piestāvēja.
K.R. Reizēm tas pastiprina saikni ar skatītāju. Bet laika apstākļi pamatīgi iespaido skaņu. Gaisa spiediens un arī vējš, kad uzpūš, to skaņu izmētā.
Jā, to es tikko pamanīju Polijā festivālā Opener, ka vējš skaņu brīžiem aizpūš projām, jo tās modernās šaurās tumbas, ar kādām pirms gadiem pirmie savos koncertos dižojās Kraftwerk, it kā darbojas ar pietiekamu jaudu, tomēr vējā tā skaņa ir baigi nenoturīga, ja atrodies patālāk no skatuves.
M.M. Mēs reiz bijām uz U2 Dublinā — tur bija kaut kāda veco laiku tumbu sistēma. Nevis tādā šaurā strēmelē kā mūsdienās, bet megasiena vienā pusē un megasiena otrā pusē. Tur tā skaņa tik spēcīgi nāk, ka to vispār neaizpūš.
K.R. Bet ārkārtīgi sarežģītās pārvietošanas un milzīgā aizņemtā laukuma dēļ kaut ko tādu var atļauties tikai atsevišķi A klases mākslinieki. Protams, tas ir nenormāli stilīgi un iespaidīgi.
***
Nepalaid garām!
Sestdien, 18.jūlijā, uz Cēsu alus skatuves plkst.22.30 — Šineida O"Konora, uz
Festivāla programma —
***
Izmazgāt zeķītes un uzlādēt telefonu
17. un 18.jūlijā festivāla Positivus apmeklētāji par savām mājām sauks tā norises vietu Salacgrīvā.
Telšu pilsētiņa varēs uzņemt ap 5000 viesu, tajā darbosies duša, uzkodu tirdzniecība, kā arī tualetes. Drošības dēļ auto novietošana telšu pilsētiņā aizliegta — tiem paredzēta vieta netālu no galvenās ieejas festivāla teritorijā (Dzeņu ielā), maksa par vienreizēju iebraukšanu Ls 2. Citviet festivāla apkaimē auto novietot aizliegts!
Lai apmeklētāji nezaudētu saikni ar ārpasauli, darbosies īpašs bezmaksas Tele2 mobilo tālruņu uzlādēšanas punkts. Tos, kuri festivāla priekos būs pārāk sašmulējušies, gaidīs Zanussi veļas mazgātava — tur izmazgāt netīro apģērbu videi draudzīgi varēs bez maksas.
Kārtību festivālā nodrošinās vairāk nekā 100 apsardzes darbinieku un Valsts policijas pārstāvji. Darbosies medicīniskās palīdzības sniegšanas punkts.