gadā, tādējādi kļūstot par Lielā Sprādziena teorijas radītājiem (Lielā Sprādziena ģenēze, Oxford University Press 2001 ). Mikroviļņu fona radiācija ir Lielā Sprādziena teorijas — zinātniskā pierādījuma, ka mūsu Visums no nekā aizsākās kā kvantu svārstības — fundamentāls pīlārs. Līdzko cilvēks sāka aizdomāties par sevi un savu izcelsmi, viņš pašsaprotami domāja arī par sevi attiecībā pret pasauli kopumā. Viņš domāja par kosmosa dziļāko būtību un par savu stāvokli Visumā. Šo pārdomu rezultātā dažādās kultūrās radušies trīs pasaules uztveres modeļi. Tikai pēc vairākiem gadu tūkstošiem šīm pārdomām sekoja dabaszinātniskā izpēte. Līdz ar karsto Lielā Sprādziena teoriju, kas balstās uz veselu rindu pierādījumu, šī izpēte ir uz laiku beigusies. Savukārt agrīnie mistiskie pasaules uzbūves modeļi iekļaujas trijos galvenajos pasaules izcelšanās mītu variantos: 1) Visums ir pastāvējis un pastāvēs vienmēr (šis agrīnais, primitīvais variants tika propagandēts vēl XX gadsimtā); 2) Visums radās kādā noteiktā laiktelpas brīdī, taču pastāvēs mūžīgi (Eiropas apgaismības laikmeta variants, kas radās XVIII gadsimtā); 3) Visums radās noteiktā laiktelpas brīdī un vienā brīdī beigs pastāvēt. Trešajā variantā bez grūtībām atpazīstami jūdaistu — kristiešu kultūrvēsturiskie priekšstati. Pasaules radīšana — Pasaules attīstība — Pasaules bojāeja, citiem vārdiem: creatio ex nihilo (Pasaules rašanās no nekā), evolūcija un pasaules gals.
Gals un sākums
Kādā vēstulē savam draugam Augustam Rēkelim Rihards Vāgners formulē tieši šo pasaules skatījumu: "Beigas nav tikai tam, kam nav sākuma." Savukārt Gēte šo tēmu apspēlē Faustā: "jo viss, kas radies, ir tā vērts, lai ietu zūdībā." Runājot par evolūciju, izskatās, ka Darvina mācība varēja rasties vienīgi mūsu kultūras ietvaros. Pārsteidz tikai tas, ka šim kultūras lokam piederošajiem cilvēkiem bija vajadzīgi gadu tūkstoši, līdz Darvins beidzot atdūrās pret šo teoriju, kā arī tas, ka liela daļa civilizētās pasaules vēl šobaltdien šo teoriju noliedz.
Gredzens visai tieši pieturas pie trešā, jūdaiski — kristīgā pasaules radīšanas mītu varianta. Daudzās vietās notikumu dramatiskā attīstība tieši atsaucas uz Veco Derību. Pēc Freijas, kuras zelta āboli dieviem garantēja mūžīgo jaunību, zaudējuma Votāns iesaistās Reinas zelta laupīšanas plānā, tādējādi ievadot katastrofu virkni. Vecajā Derībā Ieva pavedināja Ādamu nogaršot ābolu no labā un ļaunā atzīšanas koka, kam sekoja katastrofa — izdzīšana no Paradīzes. Šo analoģiju nevar nepamanīt. Tāpat Fafnera paveiktā brāļa Fazolta slepkavība Nībelunga gredzenam uzliktā lāsta dēļ ir skaidra atsauce uz pirmo ar lāstu aplikto netaisnību Vecajā Derībā — Kaina pastrādāto Ābela slepkavību. Votāns acumirklī apjēdz šo saistību, kad "pēc ilgas, svinīgas klusēšanas" satricināts izsaucas: "Šausmās nu apjaušu lāsta spēku!" Visbeidzot varavīksnes metafora, kas jau Vecajā Derībā simbolizē cilvēka saikni ar Dievu, Reinas zelta noslēgumā Vāgnera interpretācijā redzama kā varavīksnes tilts. Vecajā Derībā Ābrahāms teju upurēja Īzāku, un Valkīras otrajā cēlienā Votāns patiesi nonāvē savu dēlu: "Zīgmunda zobens sašķīst gabalos pret [Votāna] izstiepto šķēpu: nu Hundings iedzen neaizsargātā krūtīs savu šķēpu. Zīgmunds beigts atduras pret zemi."
Ļaunuma iemiesošanās Hāgenā piešķir Nībelunga gredzenam luciferisku piesitienu: viņš ir Alberiha, ļauno mošķu valdnieka, dēls. Dievu mijkrēšļa trešajā cēlienā Zīgfrīda mocekļa nāve tiek ievadīta ar citātu no Bībeles, ko Jēzus teica pie krusta: "Man slāpst!" Stāsta ievads vienmēr ir arī stāstījums par ievadu, aizsākumu.
Alkas pēc atbildes
Šķiet, domas par pasaules aizsākumu ir vienīgais, kur cilvēku rase ir vienota. Sers Karls Popers, viens no nozīmīgākajiem XX gadsimta zinātnes teorētiķiem, savā fundamentālajā darbā The Logic of Scientific Discovery raksta: "Es ticu, ka pastāv vismaz viena filozofiska problēma, kas interesē visus domājošos cilvēkus. Tā ir kosmoloģijas problēma, centieni izprast pasauli — tajā skaitā mūs pašus un mūsu zināšanas kā daļu no pasaules. Visa zinātne ir kosmoloģija, manā skatījumā interese par filozofiju, tāpat kā par zinātni, balstās vienīgi kosmoloģijas devumā. Manuprāt, gan filozofija, gan zinātne zaudētu savu šarmu, ja nāktos no tās atteikties." Man šķiet, ka Popers bez filozofijas un zinātnes ir aizmirsis vēl kādu nozīmīgu sastāvdaļu, ko nodrošina māksla. Arī māksla, vismaz tās dižākajās izpausmēs, runā par cilvēku un viņa zināšanām par pasauli kā kopumu. No kurienes mēs nākam un kurp ejam?
Viens no nozīmīgākajiem cilvēces mākslas darbiem Riharda Vāgnera tetraloģija Nībelunga gredzens uzdod un atbild tieši uz šiem jautājumiem. Vāgners mākslinieciski muzikālo pasauli parāda tādu, kādu XX gadsimta dabaszinātniekiem vajadzētu atbalstīt. Muzikāli dramatiskā formā Nībelunga gredzens stāsta aizkustinošo pasaules stāstu — no sākuma līdz galam. Un, lūk, tur Reinas zelta priekšspēles sākuma akords pārsteidzošā kārtā sakrīt ar vēlākajām modernās kosmoloģijas atklāsmēm. Reinas zelta priekšspēles sākums muzikāli iemieso radīšanas no nekā — creatio ex nihilo — mītu. Tā ir pasaules piedzimšana no mūzikas gara. Frīdrihs Nīče savu pirmo nozīmīgo literāro darbu veltīja Rihardam Vāgneram. Tā nosaukums: Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara. Arī šajā nozīmē Reinas zelta priekšspēles mibemol sākuma akords ir pasaules traģēdijas dzimšana no mūzikas gara.
Jau kopš agrīno civilizāciju laikiem cilvēki sevi nodarbinājuši ar domām par pasaules rašanos. Viņu izvirzītie pieņēmumi koncentrētā formā atrodami mītos. Savā vispārējā dabaszinātnē un debesu teorijā Imanuels Kants 1755.gadā secina, ka, "izpētot jebkuras dabiskās lietas pirmiemeslu, atklājas pasaules sistēmas sākotne". Radīšanas mīti strukturē un sakārto laika neapturamo ritumu, ieliek katru lietu savā vietā un izstāsta stāstu par cilvēces un pasaules aizsākumu. Arī māksla un dabaszinātne strukturē un sakārto notikušo, tiesa, izmantojot atšķirīgus līdzekļus. Mūzika savieno iespaidu haosu ar kārtību, pievieno īstenību pasaulei. Tā strukturē laika ritumu, lai iegūtu kārtību. Mūzika ir laika pārmaiņu māksla. Dažādos antīkās pasaules un jūdaisma — kristīgās kultūras pasaules rašanās mītos pasaule aizsākas no nekā: creatio ex nihilo. Tieši šis pasaules no nekā rašanās mehānisms ir Lielā Sprādziena teorijā balstītās modernās kosmoloģijas galvenais pieņēmums.
Vāgnera muzikālā pasaules radīšana sākas ar mibemol (Es), kas kalpo par pirmelementu ne tikai mūzikā vien. Pirm (Ur) sākumi Nībelunga gredzenā spēlē atgriezenisku lomu arī harmoniski nepārtrauktajā "pirm — mibemolā (Ur — Es), ko Reinas zelta priekšspēlē izpilda kontrabasi. Šī simetriskā mūzikas "pirmlīnija" sasaucas ar edisko VĻluspa, kas sākas ar vārdiem "tie bija aizlaiki" (Urzeit war es). Arī pie Voglindes Weia! Waga! (Viļņi! Atkāpieties!) vadmotīvs paliek mibemol (Es) — tā labemol trijskanis pavadījuma kvartsekstakordā tiek uztverts kā ievads vēlāk sekojošajam mibemolam. Tā ir "mūžsenā pasaule, Pirm — Vala, Erda", kas Reinas zelta beigās, pavisam drīz pēc pirmsākuma, nepiekāpīgi sludina beigas, sakot: "Viss, kas ir, beidzas./ Drūma diena./ Aptumšo dievus." (Vāgnera vēstulē Rēkelim: "Beigas nav tikai tam, kam nav sākuma.")
Ievērojamais Lielā Sprādziena domātājs britu kosmologs Stīvens Hokins intervijā BBC stāstīja: "1985.gada vasarā es biju Genfā CERN prakstiskās fizikas laboratorijā. No turienes vēlējos doties uz Baireitu, lai noklausītos Vāgnera Nībelunga gredzena ciklu." Kas varētu būt kopīgs astrofizikālajai Lielā Sprādziena teorijai ar Vāgnera Nībelunga gredzenu? Pasaules radīšana Vāgnera muzikāli dramatiskajā kompozīcijā tik uzkrītoši sakrīt ar modernās dabaszinātnes atklājumiem par Visuma izcelšanos, ka jājautā — kā šī sakarība tik ilgi varēja palikt nepamanīta?
Harmonijas lūzums
Vadoties pēc astrofizikas Lielā Sprādziena teorijas — pasaule pirms precīzi (!) 13,7 miljardiem gadu radās no nekā (jau iepriekš minētais creatio ex nihilo), kad sākotnējā singularitāte kaut kādu kvantu fizikas likumos sakņotu cēloņu dēļ pēkšņi palielināja savus apjomus. Principā pasaules rašanās sākumā būtu vajadzējis rasties vienādam daļiņu un antidaļinu skaitam, kas, nepārtraukti saduroties, anihilētos, pārvērsdamies elektromagnētiskā starojuma fotonos. Tādā gadījumā Visums sastāvētu no spēcīga elektromagnētisma, taču tajā nebūtu galaktiku, sauļu un planētu. Tomēr starp daļiņām un antidaļinām, pastāvēja neizskaidrojama asimetrija, kā rezultātā izveidojās daļiņu pārpalikums, dodot materiālu vieliskās pasaules izveidošanai. Šim simetrijas jeb (muzikālāk) harmonijas "lūzumam" mēs varam pateikties par to, ka Visums izveidojās tāds, kādu redzam šobrīd. Visuma asimetrija un "lūzuma" simetrija (harmonija) pirmsākumā dialektiski sader kopā: harmonijas lūzums kā pasaules radīšana.
Simetrija un harmonija Reinas zelta orķestra priekšspēles sākumā un šķietamie lūzumi mūzikas ritumā, par ko Vāgners runā savā autobiogrāfijā, ir agrīnās mākslinieciskās nojautas par vēlākajiem kosmoloģiskajiem atklājumiem: "Es iegrimu savdabīgā stāvoklī starp sapņiem un nomodu, kurā pēkšņi ļoti spēcīgi sajutu, it kā es slīktu spēcīga ūdens straumē. Šībrīža pieplūdums muzikāli izpaudās mibemol mažora akorda skaņās, kas šajā šķietamajā lūzumā nenovēršami noveda pie tā, ka šie lūzumi parādījās kā melodiskas variācijas ar aizvien pieaugošu sparu, taču tīrais mibemol mažora trijskanis ne brīdi neizmainījās. Es biju iegrimis šī skanējuma elementu ilgumā, kas šķita piešķiram nebeidzamu nozīmi. Sajūtot, kā šie viļņi man brāžas pāri, es vieglā izbīlī pamodos no sava pusmiega. Vienlaikus es apjēdzu, ka Reinas zelta orķestra priekšspēle, kuru nēsāju sevī, taču līdz šim nevarēju precīzi izteikt, ir pavisam skaidra." (Raksta R.Vāgners savā autobiogrāfijā Mana Dzīve.)
Jēdziens "plūdums" (Rauschen) šajā muzikālajā pasaules radīšanas aprakstā atgādina no radioastronomijas pazīstamo kosmoloģisko radiāciju (vāc.val. Hintergrundrauschen) — viendabīgu kosmiskā elektromagnētiskā starojuma fona pastāvēšanu). Šis "plūdums" kopš pirmajiem pasaules radīšanas acumirkļiem piepilda visu zināmo pasaules telpu. Šie radioviļņi ir Lielā Sprādziena teorijas fundamentāls balsts. Kad es pirmo reizi aptvēru saistību starp Lielo Sprādzienu un Vāgnera Reinas zeltu un postulēju to savā grāmatā Laiks — telpa — Riharda Vāgnera mīts un modernās dabaszinātnes, radioastronomiskā izpēte vēl nebija spējīga veikt mikroviļņu fona radiācijas anizotropu detaļanalīzi. Laika gaitā tomēr ir izdevies šīs smalkās struktūras izšķīdināt līdz Kelvina grādu miljonajai daļai. Šīs analīzes iznākums bija pierādījums akustisko viļņu pastāvēšanai agrīnajā kosmosā: "Pavisam nesenie kosmisko mikroviļņu fona novērojumi tiek interpretēti kā apliecinājums tam, ka akustiskie viļņi pārpludināja agrīno Visumu." Frīdriha Nīčes pirmais veltījums Rihardam Vāgneram nosaukts, kā jau augstākminēts, par Traģēdijas dzimšanu no mūzikas gara. Šajā laikā maestro jau bija pabeidzis Reinas zelta priekšspēles kompozīciju, ko pamatoti var attiecināt uz mūsdienu atklājumiem par kosmoloģiju: Kosmosa dzimšanu no mūzikas gara. Turklāt kosmoloģiskās radiācijas analīze ļāva noteikt precīzu Lielā Sprādziena laiku — pirms 13,7 miljardiem gadu.
Tetraloģijas sākumā Vāgners tātad parāda analoģiju ar Lielo Sprādzienu kosmoloģijā. Mūzika parādās kā laiktelpas izpausmē radusies skaņa, kā teju fiksēts laiktelpas punkts starp pagājību un nākotni skanējuma turpinātībā. Tikko izskanējušais jau ir pagātne brīdī, kad tas izskan. Tas pārtop par turpinātu kustību, laika progresiju un "nebeidzamas melodijas" straumi. Laika muzikālais plūdums, ko kosmoloģijā dēvē par laika bultu, šādā veidā pārtop suģestīvā metaforā: pasaules, laika un telpas sākums — kā Reinas straumes plūdums. Pirmajā mirklī šķiet, ka kosmoss "mūžīgi" atrodas kontrabasu un fagotas ieturētajā "tonikas ērģeļpunktā". Muzikāli izskanējušais acumirklis kā darbības moments muzikāli dramatiskajā notikumu virknē ir vienmēr pastāvošs, pagātnes un nākotnes vienlaicībā, no sākuma līdz beigām. Tikai Reinas zelta priekšspēles pirmakords ir atbrīvots no pastāvīga atkārtojuma, no noraidījuma un no pieņemšanas. Pasaules sākotnes muzikālais skanējums ne uz ko nenorāda, un nekas nenorāda uz šī skanējuma rakstu. Kosmoloģijā runā par singularitāti. Šis pirmās takts mibemol (Kontra — Es) ērģeļtonis vēlreiz neparādās pat tad, kad Dievu mijkrēslī Reina un Reinas meitas muzikāli un scenogrāfiski atkal parādās uz skatuves. Dievu mijkrēšļa trešā cēliena priekšspēles divdesmitā takts sākas ar pirmo no astoņiem ragiem, nevis basa mibemol.
Tātad Vāgners sacerēja tetraloģijas sākumu analoģiski Lielā Sprādziena creatio ex nihilo. Pats par sevi saprotams, ka katra orķestra priekšspēle sākas no nekā, bez sākuma un nosacījumiem. Taču ir atšķirība, vai priekšspēle ir sākums sekojošai viendabībai, vai apraksta pasaules rašanos no nekā. Protams, arī Mocarta uvertīra Donžuānā vai īsā priekšspēle Toskā sākas no nekā. Taču tās nav creatio ex nihilo metaforas, jo šeit nav mēģināts izteikt visa rašanos no nekā. Šajos gadījumos tas ir vienkārši sākums laikā, kas nepieciešams, lai izstāstītu stāstu. Traģisko iznākumu Mocarta un Verdi darbos mēs apjaušam jau pēc pirmajām taktīm. Taču no Reinas zelta priekšspēles pirmā mibemol mažora akorda mēs nesaprotam neko, tas rodas no beznosacījumu nekā un parāda vienīgi mītisko pirmsākumu. Rodas sajūta, ka laiks pirms šī akorda nekad nav pastāvējis: pasaules rašanās kā mūzikas rašanās. Ņūtons un Kants uzskatīja, ka telpa un laiks pastāv neatkarīgi no lietām. No relativitātes teorijas mēs zinām, ka laiks un telpa radās tikai vienlaikus ar kosmosu. Arī Reinas zelta priekšspēles laikā neienāk prātā vaicāt, kas bijis pirms, jo viss tikai rodas. Laiks un telpa rodas līdz ar pirmā trijskaņa skanējumu. Visa būtība, visa pasaule attīstĀs, viendabīgi plūstot no viena punkta. Harija Kupfera Nībelunga gredzena uzveduma (1988—1992) scenogrāfija, kas sākās ar no tumsas, no parlaicīga nekā nākošu punktu bija pat ļoti piemērota. No pirmtoņa mibemol, kā ilgums sākotnēji atgādina nediferencētu esamību, pakāpeniskas harmoniski ielauztas notikumu secības rezultātā rodas pasaule. Kosmoloģijā īsi pēc Lielā Sprādziena izraisītā lūzuma simetrijā rodas fiziskā galaktiku, sauļu un planētu pasaule. Nībelunga gredzena laiks un telpa, tātad pasaule, arī pēc dažām taktīm rada lūzumu harmonijā jeb simetrijā. Muzikālās harmonijas plūsma tiek pārtraukta un ievada noteiktu lietu un formu konglomerāta rašanos: upe un klinšu kalni, dievi, milži un cilvēki.
Kas paliek pēc fermātas?
Vāgnera Nībelunga gredzenam ir sākums laikā, tas evolucionē un nepieciešamības dzīts nonāk līdz savam apogejam. Precīzajam tetraloģijas sākumam ir visai atvērts nobeigums. Dievu mijkrēšļa beigas paliek atvērtas. Reinas zelta punktveidīgajam blīvumam un precizitātei pretIm stāv Dievu mijkrēšļa šķīstošais nobeigums ar Brunhildes beigu dziedājumu Dievu mijkrēšļa trešajā cēlienā: "Spēcīgas pagales es tur nesīšu, sakraušu pie Reinas krastiem" — un sākas tetraloģijas epilogs. Šeit tiek noskaidrots pasaules radīšanas darbību iznākums un noslēgta ļoti daudzpusīgo muzikālo motīvu reprīze. Uzdevuma diženumam atbilst arī cīņa par muzikālo aranžējumu. Pastāv pieci simfoniskā nobeiguma frāzes salikumi. Kad tieši beidzas šī pasaule? Kas paliek pāri pēc fermātas, un uz ko tā ved? Kad šis muzikālais kosmoss beidz pastāvēt skatītājiem un kad — galveno varoņu lomu tēlotājiem? Kad Dievu mijkrēšļa nobeiguma taktī beidzas fermāta? Vai tās ir beigas vēl tikko saskatāmajam sprādziena fenomenam? Vai tā ir atbalss mūsos, šī saklausāmā pauze, iekšējais miers, pēc visiem dramatiskajiem notikumiem no pasaules sākuma līdz tās galam? Šis nobeiguma fermātas mainīgais starpstāvoklis, iespējams, saistīts ar to, ka mēs neesam tikai ārēji uz skatuves notiekošā novērotāji, bet gan iekšēji dalībnieki, kaislīgi klausītāji.
Nībelunga gredzena beigās mēs esam izvēles priekšā: mūžīgs gals vai atkal sākums — kā nebeidzama jaunrade. Dažādas pēdējo gadu uzvedumu versijas, lai arī cik diametrāli pretējas tās arī šķistu, konsekventi attēlo abas iespējamās izvēles.
Patrisa Šero 1980.gada Dievu mijkrēšļa uzvedums beidzas ar Valhallas — visu pasaules notikumu simbola — nodegšanu. Savukārt Harija Kupfera 1992.gada uzvedums Baireitā ļāva nojaust, ka visi pasaules notikumi citā "mūžības ielas" galā atkal sāksies no jauna. Bet Jirgens Flimms 2000.gadā Dievu mijkrēšļa noslēgumā sniedz norādes uz Parsifālu — kā piekto Nībelunga gredzena "pentaloģijas" daļu. Bet Rīgā mēģina pasaules notikumiem piešķirt pavisam novatorisku nozīmi, ļaujot katru tetraloģijas daļu uzvest citam režisoram.
Ja Vāgnera, pēc ilgāka laika atkal izskanējušo maģisko pāreju vijoļu unisonā ilgu un mīlestības pilnajā Sīglindes izpildījumā Valkīras trešā cēliena beigās: "Ak, trauslais brīnums..." uztver kā uzticamu apgalvojumu, tad tas var nozīmēt arī jaunu sākumu. Nevis mīlestības trūkumu, naidu, nodevību un politisku varaskāri. Atrisinājuma motīvs pasludina zelta laikmeta atgriešanos. Pat ja pieņem, ka arī tas mītiskā cikliskuma ietvaros ies bojā. Taču, ja majestātiskās Valhallas motīvu uzskata par apgaismības, atrisinājuma un mūžīgā gala simbolu, kā to jau Valkīras otrajā cēlienā vēlas dievu tēvs Votāns, sakot: "Tikai vienu vēlos es, beigas, beigas!", tad tas arī būtu galīgais mītiskā atkalatgriešanās cikla atrisinājums.
Kamēr pasaules mītiskais sākums Nībelunga gredzena pirmajā, Reinas zelta daļā kalpo par uzkrītošu kosmoloģijas astrofizikālā Visuma analoģiju, Dievu mijkrēšļa dubultais nobeigums iztiek bez astrofizikālām atsaucēm. Mikroviļņu detaļanalīze ir pierādījusi ne tikai to, ka akustiskie viļņi pārpludina Visumu, bet arī to, ka Visums turpina bezgalīgi izplesties. Pasaules nakts tumsā, temperatūras absolūtās nulles punktā tas tumšas liesmas formā aizies nekādībā — no kurienes arī nācis. Visums tā vienreizējā radīšanā ir līdzīgs indivīdam. Nebūs nekāda otra Visuma "mazuļa". Tādēļ mums vajadzētu uzmanīgi apieties ar radīšanu. Bioloģijā dzīvās radības caur dzemdēšanu un dzimšanu atradušas mūžīgā jaunā sākuma iespēju. Arī mākslā mēs varam cerēt uz jaunu sākumu pēc mītiskās pasaules sabrukuma: atklātā Visuma noslēgtais "gredzens".
***
Hanss Melderis ir ārsts, zinātnieks un Vāgnera speciālists. Viņa zinātniskais darbs saistās ar cilvēka genoma pētniecību, bet 2001.gadā iznāca viņa grāmata Raum — Zeit — Mythos: Richard Wagner und die modernen Naturwissenschaften (Telpa—Laiks—Mīts: Rihards Vāgners un modernā dabas zinātne.