Vērtējums * * *
Ar ambiciozu paziņojumu – gribam būt pirmie Latvijā, kas pēta baroka laika kora dziedāšanas un interpretācijas principus, pielietojot tos praksē, – aprīļa vidū kultūrtelpā sevi pieteica un uz pirmo koncertu 28. aprīlī aicināja Rīgas Baha koris – ar Johana Sebastiāna personīgo zīmogu kolektīva emblēmā un vārdu nosaukumā. Baha koru pasaulē nav mazums – sens un slavens Londonā, citur Eiropā, arī ASV, pat Honkongā tāds ir. Bijusi jau doma jaunradījumu saukt Rīgas baroka meistaru Mēdera vai Mītela vārdā (un tas būtu daudzkārt labāk!), tomēr publicitātes un mārketinga apsvērumu dēļ mūziķi palikuši pie visā pasaulē zināmā komponista uzvārda. Rīgas baroka autoru darbus koris gan sola turpmāk iepazīt un iestudēt.
Kas tad īsti ir Rīgas Baha koris? Sešpadsmit Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studentu ar diviem līderiem no pašu vidus – Kristiānu Greitāni un Pēteri Vaickovski, kuri februārī apņēmīgi pulcējās kopā un, senās mūzikas katedras docenta, kaismīga senās mūzikas pētnieka Māra Kupča iedrošināti, izveidoja kori – vienību kā solistu ansambli, kurā diriģents ir dziedoņu vidū, neizmanto roku kustības, bet ar skatieniem, elpām u. tml. koordinē atskaņojumu. Katrs dalībnieks tiesīgs dziedāt arī solo un ansambļus, atbildot par interpretāciju, ornamentāciju un citiem "smalkumiem". Tā ir bijis Baha laikā, vēl pirms un pēc viņa; daudzi uzskata, ka šāds neliela skaita dziedoņu kopums esot bijis arī paša meistara sapņu sastāvs.
Atzīšos, ka pirmā reakcija, uzzinot par šī kora dibināšanu bija divējāda: prieks par mūziķu interesi iedziļināties senajā un barokā mūzikā, jo atklājumu iespējas tur vēl bezgalīgas, no otras puses, neizpratne – ko īsti nozīmē "Latvijā pirmie baroka laika kordziedāšanas pētnieki"? Vai Andra Veismaņa un kora Sacrum 90. gados paveiktais (arī kopā ar igauņu mūziķiem ieskaņotais izcilais Rīgas renesanses un baroka meistaru darbu albums Musica Rigaensis) neskaitās? Vai vienkārši nav iepazīts? Arī tolaik jau tika sperti pirmie soļi pasaulē šodien ievērojami izplatītajā manierē, kad Baha mūziku, arī lielos darbus, piemēram, Mesu si minorā, atskaņo tik dziedoņu, cik balsīgi šis darbs radīts (diriģentiem Džošua Rifkinam kā virziena pionierim, Endrū Perotam, Polam Makrīšam), vai pa divi dziedoņi uz vienu balsi (Marks Minkovskis u. c.). Šo mazskaitlīguma principu (koristu kopskaitu paplašinot līdz 16) gatavs pielietot arī Rīgas Baha koris.
Ugunskristībām izraudzīta Rīgas Sv. Pētera baznīca, sarūpētas koncertkleitas un labi sabiedrotie – senās mūzikas laukā jau pasen rosīgais ansamblis Collegium Musicum Rīga Māra Kupča virsvadībā pie pozitīva. Programmā – Baha gaišā, apliecinošā kantāte Wachet auf, ruft uns die Stimme BWV 140 un agrīnā vācu baroka komponista Heinriha Šica sēru mesa (katoliskā rekviēma luterāņu analogs vācu valodā) Musikalische exequien, kas, iespējams, Latvijā skanēja pirmoreiz.
Dievnama akustika izrādījās pirmais pretinieks: jau vairākkārt pierādījies, ka kora izvietojums baznīcas centrā pirms altārdaļas ir problemātisks – skaņa netiek klausītāju rindās. Turklāt pagaidām Rīgas Baha kora spēks, balstīts uz topošo kordiriģentu pleciem, nav liels, un vienīgais korists, kura dziedājumu varēja skaidri sadzirdēt līdz pat pēdējai rindai, bija skolots vokālists un tenors ar operskatuves pieredzi Jānis Kurševs. Saspringti aizritēja Baha kantātes lasījums, kurā skaistie dueti un solonumuri, nepietiekami aktīvi artikulēti un bikli, netika pāri pieredzējušo instrumentālistu mugurām un spēlei. Daudz veiksmīgāk izvērtās Heinriha Šica darba atskaņojums, kurā koris beidzot ieskanējās kā koris – dziedātāji ļāvās brīvākai muzicēšanai, un balsis lējās daudzkārt saliedētāk, arī spēcīgāk. Māris Kupčs tomēr vadīja atskaņojumu, ar vienu roku spēlējot pozitīvu, ar otru ierādot dziedoņiem, taču arī tas nepalīdzēja savaldīt brīžam nevienmērīgo ritma pulsu. Ideja katru darbu interpretēt savā skaņojumā ir saprotama, tomēr kora darbības pirmajam posmam, iespējams, papildus grūtības radoša.. Pašlaik uzmanība būtu jāvērš gan balsu izkopšanai, gan kora skanējuma saliedēšanai, repertuāra apguvei, pieredzes un zināšanu uzkrāšanai, smalkās baroka interpretācijas fineses apgūstot pamazām.
Ceru, ka pēc debijas koncerta Rīgas Baha koris nemetīs plinti krūmos, bet, atrotījis piedurknes, metīsies mūzikas pētniecības un atskaņojumu druvā iekšā, vaicājot padomus pieredzējušajiem un muzicēšanai ļaujoties ar lielu prieku un degsmi. Jaunība un vēlme sevi apliecināt ir, skaistas balsis, dotības un interese arī, vēl neatlaidīgs, ilgstošs darbs un veselīgās devās paškritika.
Uzrunājot klausītājus koncertā, Māris Kupčs jau brīdināja, ka būtu utopija gaidīt, lai pirmajā koncertā mūziķi paveiktu visu, kā vajadzīgs, un ielūdza uz nākošo koncertu rudens pusē, lai salīdzinātu un izvērtētu, kā Rīgas Baha koris audzis un ko iemācījies. Tā arī aicinu darīt.