Sava vieta mūzikā

Telefonintervijā no Lisabonas Lura stāsta, ka uz Latviju pošoties pirmoreiz, taču ar sajūsmu atminoties kaimiņos, Igaunijā pieredzēto. "Uzreiz sajutu, ka tur ir ļoti interesanta kultūra. Visi ļoti uzmanīgi klausījās manu dziedāšanu, un es jutu dziļu interesi par manu mūziku. Ievēroju, ka cilvēki bija ļoti simpātiski un skaisti. Īpaši sievietes — slaidas un daiļas. Šis daiļums ļoti atšķiras no Eiropā pierastā."

Vai visas dziesmas sacerat pati? Kādā valodā un par ko tās ir?

Dziedu gan savas, gan Kaboverdes komponistu sacerētās dziesmas kreolu valodā. Tas ir portugāļu valodas un dažādu afrikāņu dialektu apvienojums. Bet žanri ir: tabanka, mazurka, kola, Sjao Joao, sambinja. Mana mūzika stāsta par Kaboverdi, tās vēsturi, cilvēku ikdienu — par kaboverdiešu dzīvi un kultūru.

Kā nācās, ka, dzimusi un izaugusi Lisabonā Portugālē, tik ļoti iemīlējāt Kaboverdi, ka saucat par savu zemi?

Pirmoreiz uz Kaboverdi aizbraucu 21 gada vecumā. Tā ir mana tēvzeme, kur joprojām dzīvo mana vecmāmiņa. Taču mani vecāki jau agri atstāja savu dzimteni, kļūdami par imigrantiem Portugālē, kur abi arī iepazinās. Dziedāt kreolu valodā man nozīmē dzīvot. Izdzīvot to, ko bērnībā tikai nojautu un sajutu. Jūs saprotat? Kaboverdē dzīvo lielākā daļa mūsu senču.

Bieži mēdzat viņus apciemot?

Cenšos to darīt pēc iespējas biežāk, lai gan arvien vairāk laika aizņem pasaules koncertceļojumi. Bet kad vien man izdodas atlicināt laiku, braucu uz Kaboverdi, jo man tas ir ļoti svarīgi. Pēdējo reizi tur pabiju februārī.

Jūsu skatuves vārds Lura nozīmē ko īpašu?

Neko īpašu! Tā ir abreviatūra no maniem vārdiem: Lurdes Assuncao. Pilns vārds skanētu pārāk smagnēji un oficiāli un piestāvētu ārstam. Bet es esmu dziedātāja un gribēju atrast ko vienkāršāku un foršāku: cool!

Kādas bērnības atmiņas jums sagādā vislielāko prieku?

Kā Lisabonas ielās spēlējos ar citiem bērniem, kā mūsu mājās klausījos Kaboverdes mūziku, kā dejoju dažādos svētkos un palīdzēju mammai, pieskatot jaunākās māsas un brāli. Ģimenē augām četri bērni, un es biju visvecākā. Tāpēc ikdienas rūpes par mazākajiem bija ļoti būtiska manas dzīves daļa.

Visi kļuvāt par mūziķiem?

Nē, tikai es vienīgā. Kad 17 gadu vecumā noteikti paziņoju, ka vēlos dejot vai dziedāt, tas bija liels pārsteigums visai ģimenei. Tāpēc, ka pirms tam, agrāk, par to netiku runājusi.

Noteicošais bija jūsu pašas mērķtiecība jeb laimīgs gadījums?

Laimīgs gadījums, jo par dziedāšanu sākumā nemaz nedomāju. Mans sapnis bija kļūt par dejotāju, un es apmeklēju deju skolu, kas atradās netālu no mūsu mājām. Reiz mani uzaicināja nedaudz piedziedāt skaņu ierakstā, studijā. Visiem ļoti patika, mani slavēja: Lura, tu tik labi dziedi!

Ko mums derētu zināt par Kaboverdi?

Kaboverde ir desmit salu arhipelāgs vulkāniskā reģionā. Fogo salā ir vislielākais vulkāns, un tas ir aktīvs: pēdējais izvirdums bija 1995.gadā, taču cietušo nebija, jo iedzīvotāji paspēja laikus atstāt apdraudēto rajonu. Kaboverdes kultūra veidojusies plašā afrikāņu, eiropiešu, brazīliešu kultūru mijiedarbībā. Izsenis tā bijusi osta, kur piestāja liellaivas no visām pasaules malām. No tām izkāpa angļi, francūži, poļi, brazīlieši, portugāļi, afrikāņi. Kaboverdē notika vergu tirdzniecība, un iebraucēji laika gaitā etniski sajaucās ar vergiem. Tagad tur var sastapt visdažādākās kultūras ietekmes un sejas: cilvēkus gan ar tumšu, gan gaišu ādas krāsu, pat tumšādainus ļaudis ar zaļām vai zilām acīm! Cilvēki tur ir ļoti jauki, bet pasaules kultūru mijiedarbība spilgti izpaužas mūzikā. Tā ir milzīga un aizraujoša skanējumu daudzveidība!

Kur atrodat savu ideālo publiku?

Uzstājoties dažādās zemēs, esmu jutusi, ka daudzi cilvēki identificējas ar mūsu mūziku. Laikam gan tāpēc, ka kādreiz pirms ļoti daudziem gadiem kāds no jūsu zemes ir dzīvojis Kaboverdē un kaut ko tur no sevis atstājis.

Varbūt pat kāds laivinieks no Latvijas?

Un kāpēc gan ne? Varbūt uz manu koncertu Latvijā atnāks kāds kaboverdietis? Kad biju Igaunijā, krodziņā sastapām puisi, kas runāja kreolu valodā un, izrādījās, ir students no Kaboverdes. Līdzīgi gadījās arī Ķīnā. Tas bija apbrīnojami: ķīnietis brīvi runāja kreolu valodā! Kultūras daudzveidība ir tā, kas visdažādākajiem cilvēkiem ļauj Kaboverdē justies kā mājās! Tagad arī dzīve tur kļuvusi vieglāka. Agrāk milzīgas problēmas sagādāja lietus trūkums, bet tagad tiek ievesta pārtika un plaukst tūrisms. Es paliku dzīvot Portugālē tikai tāpēc, ka Kaboverde atrodas pārāk tālu un lidojumi ir pārāk dārgi — būtu grūtāk doties koncertceļojumos.

Kāpēc savu 2006.gada CD nosaucāt MBem di Fora (Es nāku no laukiem)?

Lai vēstītu, ka, lai arī piedzimu un izaugu Lisabonā Eiropā, tomēr esmu afrikāniete un manas saknes ir Kaboverdes laukos, no kurienes nākuši mani vecāki.

Kā pavadāt brīvbrīžus?

Man ļoti patīk būt mājās kopā ar ģimeni: mammu, māsām un viņu bērniem — man pašai vēl nav bērnu. Patīk sapucēties un aiziet uz klubu izdejoties. Aiziet uz kino. Normāla dzīve.

Jums patīk iesaistīt priekšnesumā publiku?

Patīk! Man publika ir daļa no mana koncerta, un mūsu attiecības man ir ļoti svarīgas. Es dziedu cilvēkiem. Ja zālē nav klausītāju, tas nozīmē, ka tur nav arī manis! Vislabāk jūtos nelielā koncertzālē, kur varu sarunāties ar publiku un redzēt savu klausītāju sejas. Nav problēmu, ja zālē ir krēsli. Var taču piecelties kājās un kaut mazliet padejot.

Kādām dejām dodat priekšroku?

Dejas veids nav noteicošais. Man patīk kustēties — izpausties kustībā, vienalga, afrikāņu, spāņu, Kaboverdes vai citas mūzikas pavadījumā. Es nekļuvu par profesionālu dejotāju, taču man būtu grūti dziedāt vai klausīties mūziku un nedejot!

Kaboverde mums vispirms saistās ar baskājainās dziedātājas Sezārijas Evoras vārdu. Vai gadījies satikties?

Jau 14 gadu vecumā iemīlēju viņas mūziku un balsi, mājās klausoties ierakstus. Vēlāk, kad jau pati sāku dziedāt un kopā ar māti pirmoreiz aizbraucu uz Kaboverdi, viņa mūs uzaicināja pusdienās savās mājās. Evora man un ikvienam mūsu mazajā zemē nozīmē ļoti daudz, jo, pateicoties viņai, tagad par Kaboverdi ir dzirdējis gandrīz ikviens!

Vai jūsu koncertā skanēs arī kādi īpašie Kaboverdes skaņurīki?

Sitaminstrumenti tčabeta un ferinjo. Verdzenes sākumā sitot pa savām kājām atskaņoja batuku mūziku, bet, kad tas kļuva par grūtu, izgudroja tčabetu. Savukārt ferinjo ir metāla skrāpis, un to izmanto, atskaņojot funana — ļoti ritmiskas, dejiskas, dzīvespriecīgas dziesmas, kuru nosaukums cēlies no diviem vārdiem funa un nana. Parasti to izpilda divi — vīrietis un sieviete.

Un ko pati klausāties?

Visdažādāko mūziku. Latino, soul, portugāļu fado, ķīniešu tradicionālo mūziku, rokenrolu, popmūziku. Man patīk atklāt un apgūt dažādas skaņu pasaules. Tā vēl skaidrāk sajūtu, kur ir mana vieta mūzikā!

Ko visvairāk ilgojaties sastapt cilvēkos, pasaulē?

Visu labāko, kas viņos ir. Muzicēdama es pati katru dienu cenšos darīt labu un vēlos saņemt pretī smaidu, prieku, sirsnību, sapratni. Vissvarīgākais ir mīlestība. Ja cilvēki ikdienā censtos darīt labu, visa pasaule kļūtu labāka. Ikvienā ir gan labais, gan sliktais, taču ir svarīgi censties kļūt labākam.