Lielāka ažiotāža nekā ap īslandiešu grupas Sigur Ros koncertu šovasar laikam bijusi tikai ap Metallica, tomēr tie ir nesalīdzināmi lielumi, un ne tikai mērogu dēļ. Ja Metallica uzrunā tieši un ar spēku, tad Sigur Ros ir kā gara acīm skatāms trausls akmeņainā augsnē plaucis zieds, un neizprotami ir pagājušonedēļ Beļģijā notikušā festivāla Pukkelpop rīkotāju motīvi, abas grupas izsludinot kā festivāla galvenos māksliniekus. Tas sabojāja iespaidus abu faniem, jo ikdienā viņu ceļi krustojas reti, bet tas ir cits stāsts.
Latviešu mīlestība pret Sigur Ros augusi jau gadiem un lēni — iesākumā par viņiem interesējās tikai eksperimentālās avangarda mūzikas cienītāji, saskatot iespēju, ka šī grupa labi iederētos nepieradinātās mūzikas festivālā Skaņu mežs. Vēlāk jau ar Sigur Ros koncerta fotogrāfijām tika izrotāts populārais Vecrīgas bārs I Love You. Izskanēja arī pirmās baumas par iespējamo grupas viesošanos Rīgā, bet ne jau vairs salīdzinoši šauram lokam paredzētajā Skaņu mežā, jo tolaik jau desmitiem fanu pa debesu ceļiem traucās uz Sigur Ros koncertiem Londonā un citur. Pagājušogad, kad iznāca Sigur Ros koncertfilma Heima, uz diviem seansiem pie kinoteātra K.Suns jau izveidojās milzu rinda. Tātad skaidrs — koncertam Latvijā būt!
Grupa Sigur Ros, kuras nosaukums tulkojumā no īslandiešu valodas ir Uzvaras roze, iezīmē pasaules skaņu kartē Īslandes gleznainās ainavas un salas iedzīvotāju dīvaino mentalitāti. Pamatā skan ģitāras, bet atšķirtībā no daudziem citiem pie postroka viļņa pieskaitītiem māksliniekiem, viņu izmantoto instrumentu arsenāls ir visai plašs. Tāpat kā daudz populārākajai Bjorkai vai absolūtajiem dabas bērniem Mum, Sigur Ros patīk spēlēties ar visdažādākajām skaņām. Pats solists Jonsi Birgisons, kurš dzied falsetā īslandiešu vai pašizdomātā hauplandiešu valodā un pēc sejas atgādina kaut ko starp Frediju Merkūriju un Billiju Korganu, koncertos gandrīz no labās rokas neizlaiž vijoles lociņu, ar ko čīgā ģitāru, kā to sešdesmito gadu beigās pasaulei ierādīja Džimijs Peidžs. Savukārt basģitārists Georgs Holms sit pa stīgām ar bungu vālīti, nevis nodauza savus pirkstus. Neiztrūkstošs Sigur Ros mūzikā ir ksilofons — tikuši lietoti arī tādi milzīgi no akmens plāksnēm izgatavoti šī sitamā instrumenta paveidi, kuru visi četri dalībnieki spēlē kopā. Uz skatuves papildus pamatsastāvam ir arī neliels pūtēju orķestris, bet stīgu kvarteta funkcijas Sigur Ros koncertos pilda meiteņu kolektīvs Amina, kas darbojas arī atsevišķi un spēlējušas kā Sigur Ros iesildītājas, izmantojot savā krietni nepieradinātākajā mūzikā papildus stīgām arī ksilofonus, kokles, bērnu sintezatoru, zvaniņus un vēl visādas neizdibināmas skaņas, kas tiek atskaņotas no datora.
Nav svarīgi, kuras no savu piecu iznākušo albumu kompozīcijām Sigur Ros atskaņos Rīgas koncertā — tās visas ir uz viena viļņa un plūstoši savijas, veidojot neaizmirstamu muzikālu ceļojumu, kurā sapņaini ambientas lidojošas vietas pakāpeniski mijas ar lavīnveidīgiem skaņu nogruvumiem, beigās maigi nosēdinot atpakaļ uz zemes. Ar sajūtu kā pēc labas grāmatas vai filmas izbaudīšanas.