Diriģentei Initai Kamarūtei jau atkārtoti uzticēta Riharda Dubras oratorijas Omnes sitientes venite ad aquas (Visi izslāpušie, nāciet pēc ūdens) interpretācija starptautiskā festivālā. Viņa vadīja šī opusa pirmatskaņojumu saksofonmūzikas festivāla Saxophonia atklāšanas koncertā Rīgas Sv.Jāņa baznīcā 2007.gada ziemā, aizstājot pie diriģenta pults Valsts akadēmiskā kora Latvija māksliniecisko vadītāju Māri Sirmo, kurš tobrīd atradās slimnīcā. Skaņdarbs, kura spilgtumu izcēla arī tā lasījums, izpelnījās laikraksta Diena gada balvu kultūrā. Tagad I.Kamarūte gatavojas jaunam izaicinājumam šo apjomīgo, telpisko oratoriju diviem koriem, diviem saksofonu kvartetiem, ērģelēm un solistiem atskaņot Rīgas Domā 2.septemrī. Tagad tā krāšņos 11 Starptautisko Garīgās mūzikas festivālu VAK Latvija, Rīgas un Jeruzālemes saksofonu kvartetu, Guntas Davidčukas (soprāns), Maki Kasai (alta saksofons, Japāna) un ērģelnieces Kristīnes Adamaites sniegumā.
Godalgotā glābšana
"Līdz tādam godam nonācu pārpratuma pēc. Kad Māris Sirmais saslima un pats nevarēja diriģēt pirmatskaņojumu, viņš to uzticēja man. Es dikti spirinājos, bet man nebija kur sprukt," — atminas Inita Kamarūte. Viņa bijusi "pa rokai", jo ir viena no četriem diriģentiem, kuri Māra Sirmā mākslinieciskajā virsvadībā strādā ar kori Latvija. Viņa ar to strādā jau kopš 1992.gada, kad kori vēl vadīja Imants Cepītis. Protams, diriģējusi daudzus koncertus, sākot ar toreiz obligātajiem skolu koncertiem un beidzot ar A.Dvoržāka mesas ierakstīšanu. Tāpēc nevarot gluži teikt, ka būtu pirmoreiz iemesta ūdenī un bez aprīkojuma. "Taču toreiz vajadzēja ļoti straujā laika posmā sagremot pilnīgi jaunu, lielu skaņdarbu. Ja tā būtu jau zināma mūzika, varētu uzlikt ierakstu un pasmelties, ko lielie meistari sastrādājuši. Bet šeit bija tikai partitūra un pat nebija klavierizvilkuma, kas mani sākumā padarīja teju traku. Skatos notīs un dzirdu, ka saksofoni spēlē citā augstumā, nekā rakstīts. Pirmajā brīdī domāju: mīļā stundiņ, vai man citas notis iedotas?" — diriģente atceras radošo stresu.
Līdz pēdējam brīdim cerējusi, ka Māris Sirmais būs atpakaļ un viņa paliks uz rezervistu soliņa. "Bet, kad pienāca pēdējā nedēļa un bija pilnīgi skaidrs, ka nekur neizmuksšu, man, protams, iestājās panika. Taču tā lika koncentrēties.
Kad koncerts bija izskanējis, gandarījumā peldēties neiznāca, jo man vienmēr liekas, ka varu labāk. Pirmās dienas nodarbojos ar paškritiku: tur varēja tā, varbūt tik labi neparādīju un mani ne tā saprata? Un tad pēkšņi oratoriju nominēja Dienas kultūras balvai, ko vēlāk arī piešķīra!" Tas bijis ļoti negaidīts, patīkams pārsteigums.
Protams, viņa piedāvājusi Sirmajam šovasar diriģēt pašam, taču viņš par
to negribējis pat dzirdēt. Nu I.Kamarūte ir jauna izaicinājuma priekšā,
jo oratorija šoreiz skanēs Rīgas Domā, krietni plašākā telpā.
"Mainīsies daudz, jo Doms jau akustiski ir ļoti šalcošs. Turklāt mazais
koris un vairāki izpildītāji ērģeļu luktā mani vēros tikai monitorā.
Man ir traucējoši, ja nav tiešā kontakta, šoreiz viņi redzēs tikai
manas acis," diriģente varēs tieši saskatīties vien ar lielo kori,
saksofonistiem un sitaminstrumentu virtuozu Rihardu Zaļupi. Toties esot
bauda diriģēt no lielās, tikko izdevniecībā Musica Baltica nodrukātās
lielās partitūras — vairs nav mazu lapiņu ar sīkām notiņām
datorsalikumā: katrā lappusē piecas taktis, tikai šķir!
Mulsums klanīties
"Ja es varētu kā vējš iznākt un uzreiz sākt skaņdarbu, mani tas apmierinātu!" I.Kamarūte atzīstas, ka viņu mulsinot pats iznāciens, jo ļoti nepatīk klanīties. "Vienmēr mulstu arī beigās: kā sieviete lai izved uz skatuves sievieti — solisti, un vīriešu kārtas mūziķiem spiež roku? Tādos neveiklos brīžos es domāju: tā tomēr ir vīriešu profesija. Es par to vispār nebiju domājusi. Līdz brīdim, kad vajadzēja izvest paklanīties japāņu saksofonisti. Sajutos neveikli, ka jāņem aiz rokas un kā Gatves dejā jāved uz priekšu. Bet kad sāc diriģēt, tad jau pārņem mūzika un nav vietas uztraukumam.
Jau 16 gadu strādājot ar kori Latvija, I.Kamarūte zina savas iespējas un vēlmes. "Man ļoti patīk strādāt ar kori, pats radošais process. Bet ne pārāk patīk pasniegt gala rezultātu, jo tas bieži nav tāds, kā esmu iecerējusi. Tāpēc, ka publisks atskaņojums ir uztraukumiem vīts, bet esmu mierīgas dzīves piekritēja. Tomēr der arī sapurināties, lai tikai viegli "dūdojot" un gatavojot programmas citiem diriģentiem, neieslīgtu rutīnā," tā I.Kamrūte, kura, starp citu, vēl studentes gados izcīnījusi laurus (3.vietu) Vissavienības kordiriģentu konkursā Viļņā, bet vidusskolas laikā Latvijas konkursā bija otrā labākā. Bet atminoties, ka toreiz M.Sirmais tikai atsijāts jau skolas sacensībā, viņa secina: "Manuprāt, konkursi neparāda neko!"
Nav žēl palikt neredzamai, darot ikdienas darbiņu korī un mācot jaunos diriģentus Rīgas Doma kora skolā? "Ja es gribētu izpausties, man ļautu. Taču man ne vienmēr vajag gandarījumu, kas izpaužas aplausos vai uzvārda nosaukšanā. Laikam esmu pieticīga. Tik ļoti man slavas nevajag. Ir tikai kādreiz dusmas, ja kādam meistaram manas izstrādātās nianses nav svarīgas. Bet tad sev saku, ka man nav iemesla apvainoties, varbūt esmu sadarījusi par daudz?" I.Kamarūte negribētu diriģēt citu iestudētas programmas un par paraugu nosauc Māri Sirmo, kurš savas programmas gatavo pats. Savukārt amatierkori viņa nevadot vienkārši tāpēc, ka vēlas vairāk laika veltīt ģimenei, četrgadīgajam dēlam un astoņus gadus vecajai meitiņai. "Man patīk darīt pa īstam, nevis skraidīt uz visām pusēm. Pienāks laiks, kad bērni vairs negribēs sēdēt klēpī un tikai pajautās: mamma, kad jūs ar tēti brauksiet prom, vai: cikos būsiet?"