Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -2 °C
Apmācies
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Viņam patika sēdēt balkona pirmajā rindā nedaudz pa labi no centra. Operas bruņinieks Pīters Džonass (1946–2020)

Visa pasaule piemin leģendāro operas administratoru un intendantu seru Pīteru Džonasu (14.10.1946.–22.04.2020.), kurš ir radikāli modernizējis muzikālo teātri, veicinājis laikmetīgās režijas attīstību un interesi par baroka repertuāru

Opera nav mākslas forma, kas viegli apmierina politkorektas vajadzības, ir apgalvojis Pīters Džonass, kurš 22. aprīlī Minhenē aizgāja mūžībā 73 gadu vecumā, zaudējis 45 gadus ilgušo cīņu ar vēzi. Viņš bija viens no XX gadsimta beigu un XXI gadsimta sākuma ietekmīgākajiem opermākslas reformatoriem. Viņa lomu muzikālā teātra attīstībā var salīdzināt ar citu ģeniālu intendantu – Žerāru Mortjē (1943–2014), kaut gan viņu darbības principi bija ļoti atšķirīgi.

Pīters Džonass par augstākās klases teātri padarīja Anglijas Nacionālo operu Londonā un palīdzēja Bavārijas Valsts operai Minhenē kļūt par interesantāko opernamu pasaulē.

Draudi kā Dikensa romānos

Pīters Džonass ir dzimis Londonā, izglītojies Lielbritānijā un ASV. Saseksas Universitātē studējis angļu literatūru, savukārt mūzikas vēsturi, opermākslu un vokālu apguvis Mančestras Karaliskajā mūzikas koledžā, Londonas Karaliskajā mūzikas koledžā un Īstmena mūzikas skolā Ročesterā Ņujorkas štatā. Jaunībā atveidojis titullomu operā Dons Žuans, kā arī dziedājis nelielas partijas Donā Karlosā, Traviatā un Vestsaidas stāstā.

Pēc tam kad 2000. gadā karaliene Elizabete II piešķīra Pīteram Džonasam bruņinieka titulu, pat Vācijā, kur tajā laikā viņš vadīja Bavārijas Valsts operu Minhenē, intendantu sāka dēvēt par "seru Pīteru". Uz jautājumu, kā viņš pats izjūt savu identitāti, Pīters Džonass 2006. gadā sniegtajā intervijā žurnālam Opera atbildēja: "Nejūtos kā anglis. Minhenē cilvēki var domāt, ka esmu anglis, bet Anglijā visi domā, ka esmu ļoti vācisks. Mans tēvs ir dzimis Hamburgā, viņš ir ebrejs agnostiķis no ievērojamas advokātu ģimenes. Viņš pameta Vāciju 1933. gadā un nokļuva Anglijā. Mana māte ir dzimusi Jamaikā, viņa ir libāniešu un skotu izcelsmes un ir augusi Latīņamerikā. Man nav skaidras idejas, kas es esmu. Skolā mani ķircināja, ka esmu vācietis vai ebrejs. Es dievinu angļu mūziku – Elgara Gerontija sapni pirmo reizi dzirdēju piecu gadu vecumā! –, bet citādi nekad neesmu juties kā anglis. Londonā ir sarežģīti sasniegt to līmeni, kurā varētu profesionāli izpausties. Tur var nogrimt cilvēku un talantu purvā. Anglija nav zaudējusi dažus no draudiem, kas ir aprakstīti Dikensa romānos. Man bija jāaizbrauc uz Čikāgu, lai atrastu sevi."

Esmu vecmodīgs tips

Divdesmit septiņu gadu vecumā Pīters Džonass sāka strādāt Čikāgas simfoniskajā orķestrī. "Esmu strādājis vienpadsmit gadu Čikāgā, deviņus gadus Anglijas Nacionālajā operā un trīspadsmit gadu Bavārijas Valsts operā – tā ir liela mūža daļa. Esmu vecmodīgs tips, kuram nepatīk bieži mainīt darbavietu," atskatoties uz savu karjeru, teicis Pīters Džonass.

Čikāgā viņš nonāca 1974. gadā, kad maestro Džordžs Šolti meklēja sev asistentu. 1976. gadā Pīters Džonass kļuva par Čikāgas simfoniskā orķestra māksliniecisko administratoru. Tas bija simfoniskās mūzikas zelta laikmets – slaveno orķestri regulāri diriģēja ne tikai Šolti, bet arī Klaudio Abado, Daniels Barenboims, Rafaels Kubeliks, Karloss Kleibers un Ērihs Leinsdorfs. 

No 1985. līdz 1993. gadam Pīters Džonass bija Anglijas Nacionālās operas ģenerāldirektors. Tas ir otrais lielākais muzikālais teātris Lielbritānijas galvaspilsētā pēc Londonas Karaliskās jeb Koventgārdena operas. Pīters Džonass bija pārliecināts, ka teātrim ir jābūt uzlādētam ar enerģiju, lai kļūtu par laboratoriju, kas eksperimentē ar operas žanru. Viņš aktīvi cīnījās par valsts dotācijas palielināšanu kultūras un mākslas institūcijām.

Anglijas Nacionālo operu Pīters Džonass vadīja kopā ar diriģentu Marku Elderu un režisoru Deividu Pauntniju. Viņi radikāli modernizēja izrāžu estētiku un uzlaboja muzikālo kvalitāti. Iestudējumu veidotāji iedziļinājās operas dramaturģijā, akcentēja iepriekš bieži apslēptās sociālās, politiskās un psiholoģiskās zemstrāvas un piedāvāja teatralizēti nospriegotu savu ideju vizualizāciju uz skatuves. Pīters Džonass īstenoja iespaidīgas mārketinga stratēģijas – 90. gadu sākumā cilvēki bija pārsteigti, ieraugot seksīgas operas izrāžu reklāmas Londonas metro. Strādājot Anglijas Nacionālajā operā, Pīters Džonass sadarbojās ar daudziem režisoriem, kurus pēc tam aicināja iestudēt izrādes Minhenē. Viņu vidū ir Ričards Džonss, Deivids Pauntnijs un Deivids Oldens.

Tagad Anglijas Nacionālā opera diemžēl piedzīvo gan finanšu, gan radošo krīzi, taču laiku pa laikam šeit joprojām top drosmīgi, novatoriski iestudējumi (visas operas skan angļu valodā). 

Personiskā kaislība

Ar īpašu mīlestību, siltumu, cieņu un sajūsmu Pīteru Džonasu atceras Minhenē un visā Vācijā. No 1993. līdz 2006. gadam sers Pīters bija Bavārijas Valsts operas intendants. Minhenē viņš pārņēma institūciju ar 340 gadu operteātra tradīcijām. Opera vienmēr ir spēlējusi centrālo lomu pilsētas kultūras dzīvē. Šeit ir strādājis Rihards Vāgners un Rihards Štrauss. Teātra pamatrepertuāru veidojušas Mocarta, Vāgnera un Štrausa operas. "Mūsdienās cilvēki vēlas dzirdēt vairāk, to es arī centos nodrošināt," sacījis Pīters Džonass. Pirms viņa teātra intendants Minhenē bija diriģents Volfgangs Zavallišs. 

"Es ienācu ar skaidru ideju, kas man ir jāizdara. Katru gadu mums ir jāpiedāvā pasaules pirmizrāde. Trīspadsmit gados mums bija trīspadsmit pasaules pirmizrāžu. Tāpat mums no jauna ir jāatklāj baroka repertuārs, tā ir mana personiskā kaislība. Mums bija četrpadsmit baroka operu jauniestudējumu – no Monteverdi un Kavalli līdz Hendelim," noslēdzot darba gaitas Minhenē, 2006. gadā uzsvēra Pīters Džonass. Par vienu no skaļākajām, ambiciozākajām Pītera Džonasa laikmeta pirmizrādēm kļuva režisora Ričarda Džonsa veidotais Hendeļa Jūlija Cēzara iestudējums 1994. gadā. Daudzus skatītājus toreiz šokēja gigantisks dinozaurs uz skatuves.      

"Mana ambīcija bija radīt īpašu Minhenes veidu, kā mēs interpretējam baroku. Man bija svarīgi, ka mēs to vispār varam atļauties, tāpēc aicināju diriģēt šo repertuāru nevis Renē Jakobsu, bet Aivoru Boltonu un Hariju Biketu, kuri var attīstīt savu baroka stilu kopā ar mūsu teātra orķestri," apgalvoja Pīters Džonass. 

Viņa uzdevums bija sabalansēt teātra repertuāru un atsvaidzināt Vāgnera kanonu: "Vāgners šeit ir tradīcijas daļa. Nirnbergas meistardziedoņi tika komponēti Minhenes Galma operai, savukārt Tristana un Izoldes beigās pie mums joprojām skan tā pati koka trompete, ko izmantojis Vāgners." 

Katoļu gaumes robežās

Bavārijas Valsts opera ir repertuāra teātris ar ļoti plašu repertuāru – Pītera Džonasa pēdējā sezonā šeit notika 350 izrāžu, afišā bija 51 opera un 22 baleti. Intendants rūpīgi izvēlējās režisorus un uzskatīja, ka vienas un tās pašas lietas nevar atkārtot dažādos kontekstos: "Esmu pret kopražojuma izrādēm. Piemēram, viena no manām kļūdām ir bijusi tā, ka esmu redzējis daudz labu režisores Frančeskas Zambello izrāžu Londonā un, uztraucoties, ka mums Minhenē nu jau ir par daudz traku iestudējumu, uzaicināju viņu iestudēt Otello. Taču es pārāk viegli devu zaļo gaismu viņas koncepcijai. Minhenē – un vēl vairāk tādā pilsētā kā Štutgarte – operas apmeklētājiem piemīt tik augsta izsmalcinātība un inteliģence, ka režisora koncepcijai ir jābūt absolūti pārliecinošai ikvienā dramaturģijas niansē. Nepietiek ar to, ka režisors izdomā, kur un kad notiks izrādes darbība, tad ar viņu ir cauri. Publika ir prasīga un uzticīga gan šim teātrim, gan šai mākslas formai. Cilvēkiem ir arī daudz aizspriedumu, un intendantam nekad neizdosies apmierināt visu vēlmes. Protams, kritiķiem gribas, lai visas izrādes būtu tikpat novatoriskas un drosmīgas kā Štutgartē un Hannoverē, bet mēs nevaram to atļauties. Varam būt diezgan radikāli, taču mums ir jāpaliek katoļu gaumes robežās. Šim teātrim ir milzīgs repertuārs, un vēsturisku apsvērumu dēļ šis ir arī vienīgais operteātris Vācijā, kuram pašam ir jānodrošina 40–50 procentu savu ieņēmumu. Mums ir jāpelna nauda un jāpārdod biļetes. Kases ieņēmumiem sezonā ir jābūt 28 miljoniem eiro (šie ir 2006. gada rādītāji – J. J.), savukārt Štutgartē – septiņiem miljoniem. Intendantam tas ir jāpatur prātā, par spīti tam, ko domā kritiķi. Šaubos, ka man var pārmest radošu piesardzīgumu un meklējumu trūkumu, bet man var pārmest, ka esmu repertuāra tradīciju sardzē. Es nevaru atļauties, ka vidējais zāles aizpildījums ir mazāks par 93 procentiem."

Intendantam Minhenē nav tiesību paaugstināt biļešu cenas. "Manas vadīšanas trīspadsmit gados cenas tika palielinātas tikai divas reizes. Mēs to pieprasījām piecas reizes, taču federālā valdība to atļāva tikai divreiz. Tā ir viena no vislabākajām lietām Bavārijā – māksla ir pieejama visiem sabiedrības slāņiem," atgādināja Pīters Džonass.

Viņa ieviestais jauninājums ir izrāžu tiešraide uz lielā ekrāna Maksa Jozefa laukumā operteātra priekšā Minhenes Operas vasaras festivāla laikā. Šim piemēram drīz sekoja citi teātri daudzviet pasaulē.

Darbs bez intrigām

Pīters Džonass ir izveidojis modernu Bavārijas Valsts operas tēlu un priekšstatu par to, kādai mūsdienās ir jābūt opermākslai. Nevienam nav šaubu, ka Pīters Džonass ir viena no būtiskākajām personībām Minhenes operteātra vēsturē. Viņš plaši atvēra teātra durvis, ielaida tajā svaigu gaisu, meistarīgi provocēja un iedvesmoja. Izmantodams savu šarmu, sers Pīters piesaistīja sponsoru līdzekļus. Darbā viņš bija tiešs un stingrs, varēja uzsprāgt, taču viņam bija svešas intrigas, liekulība un ļaunprātīga varas izmantošana.

Lielu lomu Minhenes teātra panākumos spēlēja maestro Zubins Meta, kurš 1998. gadā kļuva par Bavārijas Valsts operas muzikālo vadītāju (šo amatu viņš atstāja vienlaikus ar Pīteru Džonasu 2006. gada vasarā). Tagad vācu prese atgādina, ka Pīters Džonass ir pieļāvis vienu nozīmīgu kļūdu – viņš vairākkārt ir noraidījis tolaik vēl jauno tenoru Jonasu Kaufmani, kurš ļoti vēlējās dziedāt savas dzimtās pilsētas teātrī.

Pīters Džonass bija aizrautīga, fascinējoša personība, kam piemita angļu humora izjūta un ironija. Viņš prata jokot arī par savu slimību un vienmēr saglabāja entuziasmu. Pirmo reizi Pīteram Džonasam vēzis tika diagnosticēts, kad viņam vēl nebija trīsdesmit gadu. Tolaik ārsti prognozēja, ka viņš nedzīvos ilgāk kā gadu. Taču viņš drosmīgi cīnījās ar slimību četrdesmit piecus gadus. Vēzis bija skāris daudzus orgānus. Šī nebeidzamā cīņa veicināja Pītera Džonasa mīlestību pret dzīvi. Viņš mīlēja visu, ko darīja, un šī aizrautība lielā mērā noteica viņa darba stilu un attieksmi. Reiz ekstravagantais intendants pat tēloja faķīru Vecgada vakara Sikspārņa izrādē uz sava teātra skatuves Minhenē. Viņš dievināja mūziku, kino (filmas skatījies katru dienu), mākslu un sievietes. 

No Invernesas līdz Palermo

Pēc intendanta posteņa atstāšanas viņš pārcēlās no Minhenes uz Cīrihi. "Man negribējās būt rēgam Maksimiliāna ielā (tajā atrodas operteātris – J. J.) un sniegt padomus saviem pēcnācējiem," viņš jokoja. Pīteram Džonasam kopā ar sievu izdevās īstenot savu sapni – kājām izstaigāt Eiropu no Invernesas līdz Palermo un apmeklēt visas vecmeistaru glezniecības galerijas Eiropā.

Pēc aiziešanas no Minhenes seram Pīteram tika piedāvāts augsts amats gan Ņujorkas Metropolitēna operā, gan Zalcburgas festivālā. "Metropolitēna operas darbības principu pamatā ir kaut kas, kas ir pretrunā ar loģiku. Nezinu, kā šādā teātrī, kurā ir 4000 vietu, var iekļauties budžetā, darīt to, kas tev pašam ir interesanti, un katru vakaru aizpildīt visas vietas, joprojām cīnoties ar budžeta deficītu. Man nav atbildes. Es domāju, ka nevienam sešdesmit gadu vecam cilvēkam nav atbildes. Iespējams, to varētu atrisināt kāds, kam ir četrdesmit gadu," teicis Pīters Džonass. "Zalcburgas piedāvājums izklausījās vilinošs, bet festivāli nav gluži mana lieta. Esmu pārāk proletārisks. Esmu operteātra vadītājs ceļinieks – mani saista ceļojums sezonas garumā. Man patīk repertuāra sistēma, un mani nesaista aizraujošu festivāla projektu radīšana."

Arī pēdējos gados Pīteru Džonasu regulāri varēja redzēt Bavārijas Valsts operas mājvietā – Minhenes Nacionālajā teātrī. Viņam patika sēdēt balkona pirmajā rindā nedaudz pa labi no centra. Pagājušajā vasarā Pīters Džonass izjuta enerģijas un adrenalīna pieplūdi Hendeļa Agripīnas pirmizrādē Minhenē. Viņš bija ļoti laimīgs un iegādājās biļetes uz visām Agripīnas cikla izrādēm. Tā bija viņa pēdējā publiskā parādīšanās. 

2008. gadā par Bavārijas Valsts operas vadītāju kļuva Nikolauss Bahlers (pirms tam viņš ieņēma Vīnes Burgteātra intendanta amatu), kuram ir veiksmīgi izdevies attīstīt sava priekšgājēja iesākto. "Vairākas desmitgades sers Pīters Džonass veidoja muzikālo teātri un koncertdzīvi ar drosmi, oriģinalitāti, enerģiju un neapturamu vēlmi riskēt," teikts Nikolausa Bahlera paziņojumā pēc Pītera Džonasa nāves. "Viņš pārveidoja Bavārijas Valsts operu, pilnībā mainīja publikas sajūtas un izpratni par muzikālo teātri. XXI gadsimtā viņš nostiprināja šīs mākslas formas pozīcijas, un viņa ietekme sniedzas tālu aiz Minhenes robežām. Viņa angļu humora izjūta, kas bieži robežojās ar absurdu, disciplīna, stils, aizraušanās ar kino, atvērtība visām vizuālajām ietekmēm – tas viss radīja jaunu opermākslas redzējumu un uztveri. Sākoties Pītera Džonasa ērai, publika Minhenē klausījās (arī) ar acīm. Mums viņa pietrūks, un viņu atcerēsies ar pateicību – visā pasaulē, un jo īpaši Minhenē," uzsver Nikolauss Bahlers.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja