Sveika, mamma, sliktas ziņas – varonis nomirs stāsta sākumā, un man paliks viņa šaubas, es par viņu sacerēšu dzejoli. Tie ir vārdi no Zemfiras dziesmas Mīlestība kā nejauša nāve. Skatītāji, kuri ierodas uz dokumentālās filmas Eimija seansu, jau iepriekš zina, ar ko tā beigsies. Viss būs ļoti slikti. Būs nepanesami smagi. Eimijai Vainhausai vairs nesāp, bet viņas cienītājiem gan. Pēc filmas noskatīšanās sāpes progresē. Tevi pārņem niknums, izmisums, bezpalīdzības sajūta, vainas apziņa. Kā režisoram Asifam Kapadijam tas ir izdevies?
Ideja veidot biogrāfisko portretu pieder Eimijas Vainhausas (14.09.1983.– 23.07.2011.) ģimenei un ierakstu kompānijai Universal Music UK, kura 2012. gadā atļāva Asifam Kapadijam izmantot visu dziedātājas mūziku, kā arī apsolīja neiejaukties viņa radošajā procesā un neietekmēt darba saturu. Eimijas pirmizrāde notika pērn Kannu kinofestivālā un satrieca visus. Visnepatīkamākajā situācijā – pelnīti! – nonāca dziedātājas tēvs Mičs Vainhauss – bijušais Londonas taksometra vadītājs, kurš, meitas slavas inficēts, pats bija nolēmis kļūt par mediju zvaigzni un atmodināt savu iekšējo Frenku Sinatru un Toniju Benetu. Mičs Vainhauss joprojām šad tad sniedz koncertus; būtu interesanti paskatīties uz publiku, kura tos apmeklē. Pēc Eimijas pirmizrādes taksists dziedonis paziņoja, ka filma viņu nomelno un izplata nepatiesu informāciju. Par viņa un citu Eimijai pietuvināto cilvēku nekrietnībām – mazliet vēlāk.
Eimija savā noskaņojumā ir antiholivudiska filma, kas nav ne izklaidējoša, ne pamācoša. Tā ir grieķu traģēdija. Eimija Vainhausa ir dieviete, kura bija nolemta bojāejai.
Mūsu mīļākā ebrejiete
Pērn decembrī Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā Eimija tika atzīta par labāko dokumentālo filmu. Tā ieguvusi divus desmitus dažādu ASV kritiķu asociāciju balvu. Oskara balvas nominācijās Eimija izvirzīta labākās dokumentālās filmas titulam. Filma nominēta divās kategorijās Lielbritānijas Kinoakadēmijas balvai BAFTA.
Eimija ir pelnījusi uzmanību ne tikai satura, bet arī formas dēļ: tā ir jauna tipa dokumentālā filma, kura ir ne tikai kino, bet arī laikmetīgās mākslas darbs. Vizuālā daļa pilnībā veidota no arhīva materiāliem. Attēls – graudains, brīžiem neskaidrs, Dogmas un Blēras raganas/The Blair Witch Project (1990) stilā – nepārtraukti atgādina, ka tie pārsvarā ir nevis ultramoderno viedtālruņu, bet dažādas kvalitātes videokameru ieraksti. Amatiervideo kadros no dziedātājas ģimenes un draugu arhīva mēs redzam Eimiju bērnībā un jaunībā – viņa ir tāda neveikla ebreju meitenes parodija par Merilinu Monro (Eimija allaž ironizēja par savu ebrejiskumu; "Te zvana tava mīļākā ebrejiete!" viņa mēdza teikt klausulē kādam draugam).
Filmā izmantoti arī profesionāli ieraksti – koncertu, festivālu, televīzijas interviju, apbalvošanas ceremoniju, studijas darba fragmenti. Savas neilgās dzīves pēdējos gados Eimija bija kļuvusi par paparaci upuri – Asifs Kapadija izmanto šaušalīgas fotogrāfijas no tabloīdiem, veidojot no tiem mūziķes nāves dejas animāciju. Ekrānā redzami daži Eimijas radošie partneri un cilvēki no viņas tuvākā loka. Taču "runājošo galvu" filmā ir diezgan maz. Atcerieties – Eimija atšķirībā no doķenes Prāta vētra. Starp krastiem, kas būtībā ir grupas reklāmas rullītis ar melodrāmas elementiem, nav tradicionāls dokumentālā kino darbs. Asifs Kapadija izmanto aizkadra balsis: viņa intervētās personas filmā ir tikai dzirdamas, viņu vārdi redzami titros. Šķiet, tas palīdz cilvēkiem būt atklātākiem.
Dzīves un nāves remikss
Brīžiem filmā tiek iemontēti grezni Londonas panorāmas skati – mēs ieraugām metropoles centra "pastkartītes" un rajonus, ar kuriem bija saistīta varones dzīve, no putna lidojuma. Eimijas formālo uzbūvi savā esejā žurnālā Even vislabāk raksturo amerikāņu rakstniece Moira Veigele: "Banālie pilsētas skati ir asis, koordinātu sistēma, tā simbolizē digitālos tīklus, kuros mūsdienās risinās globālā slavenību būšana un pret kuru atsitas privātās atmiņas paliekas. Eimija ir nevis stāsts, bet telpa. Tai piemīt izteikti digitāla un postkinematogrāfiska estētika – tajā tiek kombinēti neskaitāmi celiņi, kuri pārklāj cits citu, un tas drīzāk ir raksturīgs videoinstalācijai, nevis klasiskajai dokumentālistikai." Režisors Asifs Kapadija studējis ne tikai kinoskolās, bet arī Karaliskajā mākslas koledžā Londonā, turklāt viņš tajā iestājās 1995. gadā, kad kustīgie attēli masveidā sāka iekarot mākslas galerijas un muzejus. 1995. gadā Larss fon Trīrs un Tomass Vinterbergs publiskoja Dogmas manifestu.
Vienojošais pavediens filmā ir Eimijas dziesmas, kuru teksti karaokes formātā parādās uz ekrāna. Dažreiz tie ir rakstīti ar autores roku – skatītājs var ielūkoties viņas piezīmēs. Filma sniedz baisas dienasgrāmatas sajūtu. Viss notiek kā murgos – tu zini, ka Eimijas vairs nav, taču režisors stāstījumu organizē un attīsta tā, ka skatītājam gribas cerēt, ka varbūt varone tomēr izdzīvos. Varbūt izķepurosies.
Viena no tādām priecīgām epizodēm, kas iedveš cerību, ir 2008. gada Grammy ceremonija. Eimiju neielaida ASV, un viņa šovā piedalījās neklātienē: tika organizēts televīzijas tilts Losandželosa–Londona. Eimija bija skaidrā, viņa gaidīja rezultātu paziņošanu kopā ar ģimeni un draugiem. Dziedātāja ieguva piecas balvas. Viņas secinājums ballītes beigās: "Bez narkotikām dzīve ir tik garlaicīga."
Izmantojot viņam pieejamo audiovizuālo informāciju un savācot Eimijas līdzgaitnieku liecības, režisors Asifs Kapadija brīvi "remiksē" dziedātājas dzīves un nāves faktus, kuri arī mums ir labi zināmi. Nonākusi popularitātes virsotnē, Eimija ievēroja alkohola, narkotiku un nelaimīgas mīlestības diētu. Filmas autori uzzinājuši, ka atkarību augstākajā punktā Eimija smago narkotiku iegādei tērēja 16 000 ASV dolāru nedēļā.
Bēdīgi slavenie mērgļi
Šokējošs atklājums: gandrīz visi cilvēki Eimijai apkārt – gan privātajā, gan profesionālajā dzīvē – bijuši mērgļi un morāli kropļi, visiem ir nepatīkamas, pretīgas sejas, savu pretīgumu viņi neslēpj. Viņiem nevarēja uzticēties, viņi tikai vairoja negatīvo auru ap Eimiju, kuras nervu sistēma un pasaules uztvere ilgu laiku bija pamatīgi sašūpota. Eimija nebija naiva aitiņa, viņa apzinājās sava tēla spēku, un viņas psiholoģiskajā portretā dominē kompleksi un koķetērija. Visu dzīvi mūziķi vajāja bērnības trauma – tēvs pameta ģimeni, kad Eimijai bija deviņi gadi. Par spīti visām sāpēm, ko viņš bija nodarījis Eimijai un viņas mātei, Eimija tēvu dievināja un spēja piedot visu, pat visbezkaunīgāko rīcību, kad viņš ieradās ar operatoru pie viņas Sentlūsijas salā, kur viņa atpūtās ar draugiem un atguvās pēc kārtējā ārstēšanās kursa, – Mičam Vainhausam tajā laikā jau bija savs realitātes šovs (tagad viņš taisnojas, ka uz salas ar Eimijas atļauju tika uzņemta filma par ģimenēm, kurās ir bērni ar atkarībām). "Tēt, ja tev vajag naudu, es tev iedošu, bet nedari to," Eimija viņam lūdza.
Galvenais dēmons dziedātājas dzīvē bija viņas vīrs Bleiks Fīlders-Sivils. Viņš iepazīstināja Eimiju ar smagajām narkotikām. Viņiem bija vētrainas, vardarbīgas attiecības. Būdama kopā ar viņu, Eimija izdarīja neapzinātu liktenīgu izvēli par labu pašdestrukcijai.
Bojāeja pirmajā personā
Savā iepriekšējā dokumentālajā filmā Senna (2010) Asifs Kapadija stāstīja par Pirmās formulas pilotu Airtonu Sennu, kurš gāja bojā sacīkstēs 34 gadu vecumā (tas notika 1994. gadā). Eimijas dzīve arī bija neprātīgs brauciens. Autosportists ietriecās betona sienā, dziedātāja zaudēja cīņā ar slavu un vājībām. Par Sennas emocionālo kulmināciju kļuvuši kadri, kas uzņemti ar Airtona Sennas bolīdā uzstādīto videokameru, – bojāeja parādīta paša sportista acīm, var teikt – pirmajā personā.
Eimijā nāve tiek rādīta tikai trešajā personā; nāves koncentrācija filmā ir maksimāli augsta. Par traģiskāko epizodi kļūst mākslinieces pēdējā, taču patiesībā nenotikušā koncerta fragmenti – aptuveni mēnesi pirms nāves viņa uzkāpj uz skatuves Belgradā milzīga pūļa priekšā, knapi turas uz kājām un nespēj nodziedāt ne vārda. Viņas grupas mūziķi atceras, ka kaut kas tāds noticis pirmo reizi, jo iepriekš Eimija bija uzstājusies alkohola un narkotiku reibuma stāvoklī. Filma atgādina, ka Eimija negribēja lidot uz Belgradu, nevēlējās dziedāt, viņa bija nogurusi no saviem hitiem. Viņa ar spēku tika iesēdināta lidmašīnā, un viņu piespieda kāpt uz skatuves. Eimijas menedžeris bija arī koncertaģents – tātad cilvēks, kurš ir ieinteresēts, lai viņa kliente nevis atpūšas vai ārstējas, bet strādā auditorijas priekšā.
Dzīves laikā Eimija paspēja izdot tikai divus albumus – Frank (2003) un Back to Black (2006). Amerikāņu estrādes leģenda Tonijs Benets, ar kuru duetā 2011. gada pavasarī tapa Eimijas pēdējais ieraksts – dziesma Body & Soul –, uzskata, ka viņa ir tikpat nozīmīga džeza māksliniece kā Billija Holideja un Ella Ficdžeralda. Neilgi pirms nāves Eimija atzinās, ka viņu arvien vairāk interesē reps un viņa vēlētos izveidot supergrupu kopā ar Questlove, Jasīnu Beju (agrāk pazīstams kā Mos Def) un Rafaelu Sādiku. Viņa negribēja mirt, taču citas izejas nebija. "Es esmu samurajs," filmā dzirdamajā telefonsarunā saka Eimija.
Eimija/Amy ****
Dokumentālā filma. Lielbritānija, ASV. 2015.
Režisors Asifs Kapadija