Jau vairākkārt no divām spožām starptautiski atzītām jaunajām latviešu vijolniecēm – vispirms no Vinetas Sareikas un pērn rudenī no Elīnas Bukšas – esmu dzirdējusi aizraujošus stāstus par iedvesmojošo pieredzi ikgadējā Karaliskajā mūzikas kruīzā, kurā, Beļģijas Karalienes Elizabetes Mūzikas kapelas profesora ievērojamā franču vijolnieka un diriģenta Ogistēna Dimē muzikālajā vadībā sapulcētas, akadēmiskās mūzikas zvaigznes nedēļām ilgi kuģo pa Vidusjūru, ar koncertiem piestājot dažādās valstīs. Laimīgi sagadījies, ka harismātiskais mūziķis ir abu latviešu vijolnieču skolotājs.
Elīna Bukša pie viņa turpina studijas vēl joprojām. Beidzot sagaidījām brīdi, kad Ogistēns Dimē pirmoreiz viesojās Rīgā. Otrā jauniešu mūzikas festivāla Avanti! atklāšanas koncertā Lielajā ģildē 15. martā viņš uzstājās, izpaužoties visā sava talanta un meistarības universālajā godībā – gan kā vijolnieks, gan kā diriģents –, muzicējot kopā ar Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga un savu audzēkni Elīnu Bukšu.
Mocarta pie skāriens
Iedvesmojoši un šarmanti, tik izjustā, dabiskā un vieglā lidojumā, ar franču apskaužamo prasmi itin visā ar prieku un vienkārši baudīt dzīvi Ogistēns Dimē koncerta pirmajā daļā atvēra abas Mocarta jaunības gadu mūzikas partitūras. Vispirms kā Trešā vijoļkoncerta solists viņš izspēlēja dzīves visgaišāko – saulainas cerības, laimes un poētiski sapņainas apceres – pusi. Var tikai apbrīnot brīnumdaiļo, skanīgo un neparasti izlīdzināto Dimē vijoles skaņu. Tā burtiski izstaroja jaunību – gluži kā pats Mocarta 19 gadu vecumā sacerētais skaņdarbs, kura viegli eleganto, raito malējo daļu ielokā maigi un intīmi niansēti uzrunāja apgarotais Adagio sapņojums.
Izjustā, dzīvā Mocarta mūzikas intonācija un vieglums nepazuda arī tad, kad Dimē diriģēja Mocarta 29. La mažora simfonijas atskaņojumu. Šķiet, ka Sinfonietta Rīga mūziķi atsaucās nevis diriģēšanas manuālajiem žestiem, bet mūziķa personībai, pašatdevei, stila izjūtai un – pats galvenais – viņa priekpilnajai mūzikas dzīvības izjūtai. Neraugoties uz ātro tempu, allegro daļu ritējums nekur netika steigā vienkārši nodragāts. Te novārtā nepalika neviens sīkums. Pateicoties precīzajai un izteiksmīgajai artikulācijai visā simfonijas gaitā, Mocarta mūzika Dimē lasījumā visu laiku dzīvi elpoja un runāja. Dabiski un tieši tāpēc tik aizraujoši cita pēc citas mūzikā risinājās attiecību un sarunu mizanscēnas. Lūk, īsta muzikalitāte šī vārda vispilnīgākajā nozīmē!
Lieki teikt, ka orķestrim Sinfonietta Rīga tikšanās ar Dimē bija lieliska skola un pārbaudījums, ko var salīdzināt ar Senās mūzikas festivālos pieredzēto sadarbību ar izcilo itāļu baroka vijolnieku Enriko Onofri (2013. gadā) un baroka arfas lielmeistaru Endrū Lorensu-Kingu (2011. gadā). Orķestra sniegums pārliecina, ka mūzikas stila un būtības izpratnē tas jau atkal pakāpies augstāk, un Ogistēns Dimē, visticamāk, neglaimo, sakot, ka labprāt ar to sastaptos vēl un varbūt ne tikai Latvijā.
Romantisma tvēriens
Pavisam kas cits ir Maksa Bruha romantiskā Pirmā vijoļkoncerta kaismīgā, ekstravertā pasaule, kurā pilnā mērā apliecinājās Elīnas Bukšas mākslinieciskais temperaments, emocionalitāte un tehniskā varēšana. Šajā skaņdarbā ir viss, ko vien var vēlēties vijolnieks, kurš grib un spēj sevi spilgti parādīt. Te ir gan virtuozs spožums un vētrainas emocijas, gan melanholija un vientulības asaras. Te ir īsta, dramatiska cīņa ar zaudējumiem un izturības pārbaudi, ar skumju patvērumu un galu galā – spožu un pārliecinošu uzvaru. Ne velti Bruha Pirmais vijoļkoncerts ir viens no pazīstamākajiem vijolnieku zelta repertuāra skaņdarbiem. Elīnai Bukšai tas šķiet tieši kā radīts, jo parāda viņas spēku un talantu pašā plaukumā: veni, vidi, vici!
Vērienīgi, spilgti, kontrastaini un iespaidīgi. Savu dara arī Ogistēna Dimē skola un lieliskais itāļu meistara Domeniko Montanjānas 1723. gadā darinātais instruments prasmīgajās un veiklajās rokās – skan izcili, piepildīti, sulīgi, tembrālām nokrāsām bagāti. Traucē tikai izteikti teatrālais uzvarētājas žests, vai katru pasāžu vainagojot ar eksaltētu lociņa izvicināšanu augstu gaisā. Taču tas piemirstas brīdī, kad vijolniece piedevās apbalvo ar J. S. Baha mūzikas apgaroti filosofisko dziļumu.