Taustīt un šķirstīt latviešu dzejnieču jaunākās grāmatas šķiet baudpilna un gandrīz vai nepiedienīga nodarbe: rodas sajūta, ka tu savās rokās turi pašu dzejnieci un grāmatas lasīšanas procesā iepazīsti viņas ķermeni, aplūkodams visas slēptākās vietas un cenzdamies atklāt viņas noslēpumus. Lai arī šāda sajūta, protams, ir maldīga, jo prāts saka priekšā, ka to rada tekstā prasmīgi uzburtā intimitāte, šādu līdzību tomēr gribas izmantot, runājot par Ievas Rupenheites trešo pilna apjoma dzejoļu krājumu, kas izdots septiņus gadus pēc iepriekšējās – Literatūras gada balvai nominētās un skaistuma Zelta ābeli saņēmušās – grāmatas Melnas krelles.
Nemanāmas pārmaiņas ainavā
Lai arī Jūlijas Kristevas teorijā par īpašo, galvenokārt sievietēm raksturīgo pieeju literatūrai (semiotisko), kura balstās bērna pirmo dzīvības gadu iespaidos un mātes ķermeņa tuvumā, kas pagaidām aizstāj artikulētu runu un secīgu domu izklāstu (jeb tipisku vīrišķās, logosa pasaules atribūtu kvintesenci, kura Kristeva dēvē par simbolisko), var atrast trūkumus, ir nenoliedzami, ka nereti tieši dzejniecēm sievietēm raksturīga ārkārtīgi personīga un intīma attieksme pret valodu un savas dzejas tēmām un tēliem.
Nozīmīgā dzejas daļa Melnās krellēs, kas bija veltīta mazo bērnu pirmajiem dzīvības gadiem, tikai apstiprina semiotiskā modeļa nozīmīgumu dzejnieces attieksmē pret tekstu.
Vairāk nekā domu un ideju pasaulei Rupenheite pievērš uzmanību grūti artikulējamām lietām – nemanāmām pārmaiņām apkārtējā ainavā, neuzkrītošam žestam, pēkšņi uznākušām un ātri pārgājušām sajūtām un atmiņām, intīma ģimeniskuma brīžiem. Nemitīgās valodas spēles, kad fonētiskais princips satuvina divus tālu stāvošus vārdus (balss – Balzaks, bokseri – Brodskis, guči – gurķi), un nozīmju nobīdes atklāj radošas, patstāvīgas sievietes skatījumu uz apkārtējām lietām.
Pagājušo septiņu gadu laikā bērni ir paaugušies, un arī dzejas tematika seko viņu gaitām. Šī dzeja nemeklē pēc eksotikas vai īpaši dramatiskiem motīviem, kas palīdzētu saukt, kliegt vai raudāt pilnā balsī. Tās galvenā pašvērtība ir autores oriģinālais, ne ar vienu nesajaucamais stils, kurš pieprasa uzmanīgu un iejūtīgu lasītāju, kas novērtē mazos prieciņus, ko šādas dzejas lasīšana sniedz, – rāmo intimitāti un īslaicīgos izrāvienus no tās, sastopoties ar kaut ko tādu, kas neiekļaujas ierastajā ainavā.
Ne jau visu pieaugušie drīkst
Vīriešu pasaule šajā dzejā ienāk pārsvarā caur mākslas pastarpinājumu, un to izsaka parateksts (piezīmes, epigrāfi) – ir veltījuma dzejoļi Žeberam un Eduardam Aivaram, ir Gļeba Panteļejeva citāts, kas rosinājis uzrakstīt dzejoli par mākslu, ir Oskara Stroka orķestris un dzejoļa nosaukums Femīnais Visockis. No vienas puses, gribētos apgalvot, ka šajā dzejā valda līdzsvars un harmonija, no otras – vērīgāk ieskatoties, Rupenheite šo līdzsvaru nemitīgi dursta ar mazu nazīti (kā nekā "Starp ribām ir duncis vai/sudraba tējkarote", teikts dzejolī par mākslu, 45. lpp).
"Vai ikdiena tiešām tik silta?" kritiķe Anda Kubuliņa bargi vaicāja, vērtējot Melnas krelles. Domājot par dominējošo emocionālo temperatūru šajā dzejā, redzams, ka siltie un vēsie toņi pastāvīgi mainās. Līdzās apjausmai par ikdienas idilles trauslumu jūtams, kā "sirds naktī grozās bez manis" (10. lpp.) un "sirds stiprinās un apliek vienu šalli pēc otras" (15. lpp.), ikdiena mēdz būt gan apnicīgi disharmoniska ("pēc saules pēc pārtikas ģimene brēc", 37. lpp.), gan monotona ("Mani nodomi ir ierindnieki/piedienīgi uzvestā lugā", 40. lpp.). Bērnu prasīgi paļāvīgā klātbūtne atgādina, ka "ne jau visu/ pieaugušie drīkst" (35. lpp.).
Un, pirms izdarām samierniecisku secinājumu, ka tāda jau tā dzīve ir – kopdzīve un ģimenes rūpes prasa savu tiesu, tomēr tā ir jaukāka alternatīva par vientulību ziloņkaula tornī –, gribētos piesaukt Žeberam veltīto dzejoli: "Visas Latvijas strādājošās sievietes/kad atstātas vienas/pārvēršas dievietēs:/tās glezno raksta spodrina māju/tās vingro lec un uzlabo stāju/tās izlien caur priedi un nobaida briedi…" (30. lpp.). O, jā, to mēs zinām!
Lasot Rupenheites grāmatu, pirmām kārtām jādomā par tām lieliskajām, talantīgajām un multifunkcionālajām Latvijas sievietēm, kuras ik dienu un nakti veic gan visas šajā dzejolī nosauktās funkcijas (līšana caur priedi šeit acīmredzot nozīmē spēju pārtapt vilkatē – kā nu to visu paveikt bez raganīgām prasmēm?), ar vienu roku bīdīdamas vajadzīgajā virzienā bērnu, ar otru – latviešu kultūru, literatūru, izglītību, zinātni utt. Šādai plānai grāmatiņai ar īsiem dzejoļiem vajadzētu stāvēt zem spilvena katrai Latvijas sievietei, lai starp atskaites pabeigšanu un jauna projekta pieteikuma sākšanu iemestu aci starp zaļganzilajiem vākiem un uz mirkli ieraudzītu kādu citu sevi – vienlaikus pazīstamu un vilinoši, noslēpumaini svešu būtni, kura ieklausās sevī un sajūt smaržas, krāsas un skaņas, kas pastāv pirms valodas.