Laika ziņas
Šodien
Migla
Sestdiena, 13. aprīlis
Egils, Egīls, Nauris

Jēzus Kristus filmē Brandu. Dailes teātra izrādes Brands recenzija

Režisora Viestura Kairiša versija par Henrika Ibsena drāmu centrā izvirza Brandu – sievieti –, būtiski transformējot vēstījumu un ne tikai uzdodot, bet arī radot daudzus jautājumus

Viestura Kairiša iecere no jauna Dailes teātrī iestudēt Henrika Ibsena Brandu diskusijas izraisīja jau krietni pirms paša iestudējuma parādīšanās uz skatuves. Iemesli tam ir vairāki. Pirmais saistās gan ar Arnolda Liniņa 1975. gada iestudējuma leģendas statusu, kas dažiem skatītājiem jau saknē rada pārliecību, ka jebkurš cits skatuves variants var būt tikai sliktāks. Otrais ir režisora kontroversiālais lēmums Branda lomu piedāvāt aktrisei Ievai Segliņai, attiecīgi transformējot tēlu sistēmu un neizbēgami mainot to, kā Ibsena idejas rezonē no skatuves. Jau vairākus mēnešus iepriekš, ieskicējot savu ieceri, Viesturs Kairišs runāja par to, ka viņa Brands būs "neomarksistiski orientēta, radikāla kreisa sieviete, kura, ignorējot reālās dzīves robežas, cīnās par līdztiesību".

Arī pēc pirmizrādes skatītāju domas jūtami dalījās no absolūtas sajūsmas līdz atziņām par dziļu vilšanos. Man pašam naktī pēc izrādes vienlaikus notika telefona saruna ar vienu kolēģi, kura stāstīja par izjusto saviļņojumu, un paralēli WhatsApp lietotnē sarakste ar citu kolēģi, kas rūgti atzina, ka izrāde kopumā pagājusi garām. Taču teātris ir izdarījis galveno – atjaunojis skatītāju interesi par darbu, kurā ietvertās idejas nenoveco.

Parasti mani kaitina kritiķu atrunas, taču tagad tāda jāizmanto pašam – par Viestura Kairiša Brandu vajadzētu rakstīt ļoti detalizēti, vismaz pēc divkārtējas noskatīšanās. Tāpēc šis teksts ir uztverams vairāk kā pirmreizējo iespaidu un impulsu apkopojums. Divi galvenie pārdomu virzieni saistās ar režisora interpretācijas idejisko un estētisko risinājumu.

Netipisks žanrs

Nosaucot savu iestudējumu par ideju melodrāmu, Viesturs Kairišs sajauc skatītājam galvu. Melodrāmā, kā man neļaus samelot Nacionālā enciklopēdija, "sižeta risinājumā labais, tikumīgais varonis vienmēr triumfē un pozitīvās īpašības tiek attiecīgi novērtētas, savukārt negatīvās personas par savu ļaunprātīgo rīcību saņem pelnītu atmaksu". Vienlaikus jāatzīst, ka zināmā mērā uz Branda iestudējumu var attiecināt definīcijā iekļauto kompozīcijas noteicošo iezīmju raksturojumu: "Pirmkārt, skaidra un pārskatāma notikumu secība, konfliktu centrā izvirzot tikumīgo varoņu tieksmi pēc savai personībai neatņemamu vērtību saglabāšanas, otrkārt, vides un notikumu neparastums un eksotika." Lai vai kā, nosaukt Brandu par melodrāmu, kaut arī ideju melodrāmu, kas vispār ir savāda kombinācija, nozīmē noteikt zināmu ironisku distanci starp sevi un savu darbu. Jāpiebilst, ka lugu no jauna tulkojis Edvīns Raups un konkrētajai koncepcijai to adaptējusi dramaturģe Justīne Kļava.

Liniņa izrādes sakarā vienmēr tiek uzsvērta teju ideāla visu komponentu vienība, savukārt Viesturs Kairišs izrādes uzbūvi veido saskaldītu un apzināti sadala skatītāja uzmanību starp aktieri uz skatuves un attēlu videoekrānā. Režisors jau iepriekš ir paudis, ka video klātbūtne ir gaidāma praktiski visās Dailes teātra Lielās zāles izrādēs, no kā gan gribas brīdināt, ka tas var novest pie estētiskas noplicināšanās, ja katru reizi netiks atrasts kāds atšķirīgs paņēmiens. Brandā šāds paņēmiens ir, jo ar videokameru darbojas nevis anonīms operators, bet Jēzus veidolā ietērpts horeogrāfs Rūdolfs Gediņš. Jēzus, kurš seko līdzi Branda gaitām nevis kā Dievs no augšas, bet dokumentētājs un sarunas biedrs tepat līdzās, ir paradoksāls tēls, turklāt konkretizē ideju sadursmi līdz kristietības problemātikai, kaut gan jautājums par maksimālismu un fanātismu ir aplūkojams jebkuras reliģijas un jebkura pasaules uzskata kontekstā. Vairākas reizes izrādē ir brīži, kad Ievas Segliņas Brands pieiet Jēzum cieši klāt, nobīda uz leju kameru un uzdod jautājumu tieši sejā. Kristus neatbild, viņš tikai skatās. Atbildes ir jāatrod pašam.

Video izrādē pilda vienlaikus vairākas funkcijas. Tas nodrošina tuvplānus saturiski un emocionāli svarīgos brīžos, arī garantē redzamību tad, kad mizanscēna apzināti veidota vai nu skatuves priekšā gremdētavā, kuru no zāles nevar saskatīt, vai daļēji aiz dekorācijas. Brīžiem video apmāna skatītāju, rādot to, kas tajā brīdī uz skatuves nav redzams. Tomēr ir ainas, kad video faktiski novērš uzmanību no tiešās darbības uz skatuves un zināmā mērā saskalda skatītāja uztveri tur, kur tai būtu jākoncentrējas uz būtisko. Vēl viens interesants un asociatīvi attaisnots video izmantojums ir brīžos, kad Rūdolfa Gediņa Jēzus pārvietojas pa skatuvi, filmēdams savas pēdas. Tajā brīdī video tēlainība iziet ārpus konkrētā sižeta, panākot vispārinājumu.

Jautājums par galēju atteikšanos no visa idejas vārdā mūsdienu pasaulē tik tiešā veidā nepastāv. Drīzāk diskusija var būt par robežām. Tādējādi jau pašā saknē ir skaidrs, ka Brandam nav izredžu realizēt savu maksimālo programmu, lai cik stabila būtu viņa pārliecība. Un tiktāl varoņa dzimuma jautājums pat nav izšķirošs. Taču tas kļūst ļoti sensitīvs brīdī, kad Brands ļauj nomirt bērnam un vēlāk piespiež Agnesi (izrādē – Kārļa Arnolda Avota atveidoto Agnu) atdot čigānietei visas bērna drēbītes. Pat asiņainā lēdija Makbeta Šekspīra traģēdijā kādā brīdī izsaucas: "Man zināms mātes maigums, bērnu zīdot."

Vīrietis spēj ciest

Ievas Segliņas Brands (viņu tā sauc arī šajā iestudējumā, lai arī viņa ir sieviete) kādu brīdi nosvārstās, taču tad, uzklausījusi pārmetumus par dubultiem standartiem attiecībā uz ciema ļaudīm un sevi, atgriežas pie bezierunu maksimālisma. Tieši šeit dzimuma maiņa pa skatītāja apziņu sit visspēcīgāk, jo stereotipiski liekas, ka māte tā rīkoties nevar, kamēr tēvs varētu (it kā mums nebūtu gana daudz māšu, kas savus bērnus pamet). Skatoties izrādi ar vīrieša acīm, esmu pateicīgs Viesturam Kairišam, ka viņš parāda vīrieti kā spējīgu ciest un upurēties, vienlaikus mīlēt un tomēr nesaprast to, ko saprast nav iespējams. Kārļa Arnolda Avota atveidojumā Agnus kā mīlošs un tomēr bezpalīdzīgs vīrietis izraisa empātiju un vienlaikus liek uzdot jautājumu, kāpēc viņš tomēr pieļauj to, kas notiek. Biedējošā kārtā šis Agnus iemieso tā saukto "stipro sieviešu" ideālo vīrieti, kurš parūpēsies par ģimeni un vienlaikus neiebildīs, ka dominējošā loma tajā ir sievietei, kas neierobežoti vēlas sevi realizēt. Jebkura galēji izkāpināta ideja, kas kāpj pāri līķiem, ir auksta un nežēlīga.

Savukārt Branda un mātes, kuru elegantā atturībā iemieso Vita Vārpiņa, attiecībās parādās ne tikai "visu vai neko" principa sadursme ar vēlmi kaut nedaudz paturēt sev, bet arī mātes un meitas savstarpējo kompleksu izraisīta nesapratne. Lai arī iestudējums šķietami izaicina pagātni, Jura Strengas klātbūtne vecā Branda lomā piešķir izrādes skanējumam saviļņojošu krāsu un met tiltu uz Liniņa izrādi.

Daudz piezemētāk nekā tradicionālā lugas tēlu sistēmas traktējumā veidojas apkārtējās sabiedrības portretējums. Branda antagonists Fogts Laura Dzelzīša izteikti ironiskajā atveidojumā nāk no XXI gadsimta politiķu aprindām. Palikt pie varas, sekojot konjunktūrai, vajadzības gadījumā pat pārģērbties Ziemassvētku vecīša kostīmā un tomēr parādīt zobus – tāda ir Fogta dzīves platforma. Ģirts Ķesteris Prāvestu rāda plašiem, kariķētiem triepieniem. Samērā nelielajā Ārstes lomā Lilita Ozoliņa paspēj izveidot empātiskas, pieredzējušas sievietes tēlu. Karīnas tēlā (transformēta Einara loma) Katrīna Griga precīzi, ar biedējošu mirdzumu acīs nospēlē ainu, kad viņa jau ir mūķene, vēl fanātiskāka par Brandu. Režisora koncepcija īsti neatklājas Gerdas tēla traktējumā: Milēnas Miškēvičas atveidojumā viņa drīzāk atgādina tādu paaugušos Ronju – laupītāja meitu. Vairāki talantīgi aktieri nodarbināti mazās "vienkāršo ļaužu" lomās, no kurām gribas izcelt šarmantās Dvīnes – Olgu Dreģi un Lidiju Pupuri. Viņām iedalīti asinskārākie teksti par Branda piekaušanu un nomētāšanu ar akmeņiem. Tomēr kopumā rodas sajūta, ka režisoru perifērie tēli interesē maz un viņš koncentrējas uz divām lietām – idejas atklāsmi caur Branda tēlu un kopējo vizualitāti.

Tomēr žēlsirdība

Ievas Segliņas Brands vienlaikus lauž pat divus stereotipus. Pirmkārt, Brands nevar būt sieviete, otrkārt, ja tomēr tā ir sieviete, tai jābūt kā armijas seržantei – fiziski spēcīgai, iespējams, ar zemu balsi, vadones tipam. Dzelzs lēdijai. Ieva Segliņa ir ļoti sievišķīga. Viņa ir dedzīga un, sekojot lomas zīmējumam, aseksuāla, bet tomēr sievišķīga gan savā spēkā, gan vājumā. Par to, līdz kādām niansēm aktrise izstrādājusi lomu, pirmizrādes skatītāji paradoksālā kārtā varēja pārliecināties, pateicoties tehniskam incidentam, kad saplīsa video pārraides ierīce un pēc pauzes izrādi sāka no jauna. Dzirdot Branda un Alda Siliņa Zemnieka dialogu divreiz, varējām pārliecināties, ka arī šķietamā saminstināšanās patiesībā nav improvizēta, bet precīzi ieplānota lomas zīmējumā. Ievas Segliņas pašatdeve padara šo tēlu ticamu un maksimāli, cik nu tas iespējams, saprotamu, kas gan nenozīmē, ka pilnībā attaisnojamu. Faktiski, padarot Brandu par sievieti, tiek lauzts vēl viens stereotips – dramaturģijas (un literatūras kopumā) klasikā sieviete bērnu parasti upurē kaislības vārdā. Sieviete Brands to izdara idejas vārdā. Un tas nav ne par gramu attaisnojamāks nodarījums.

Aktrises izpildītā Branda dziesma, kas tehniski izrādes zīmējumā ir dekorācijas pārbūves aizlāpīšana ar koncertnumuru, kļūst par emocionāli spriegu momentu. Ne tikai šī dziesma, bet arī izrādes mūzika kopumā ir komponista Jēkaba Jančevska neapstrīdama veiksme, tā rada būtisku papildinājumu iestudējuma koptēlam. Ievas Jurjānes scenogrāfija, kurā krāsainās virvēs iekārtie auduma apjomi veido gan Branda telti, gan sniegotos kalnus, erudītu skatītāju sarunās jau salīdzināta ar llmāra Blumberga dekorāciju Dailes teātra izrādei Leguānas nakts, kā arī ar flāmu mākslinieka un režisora Jana Fabra instalāciju.

Izrādes beigu daļā, kad dekorācija tiek nomainīta, par tās centrālo elementu kļūst balta konstrukcija ar slīpu plakni, kurā turklāt iemontēts slīdošais celiņš. Tāda auksta, kaila kalna virsotne, kurā uzrāpties nenozīmē uzvarēt. Baibas Litiņas kostīmi ir mūsdienīgi un atsevišķus raksturus komentējoši. Izrādes radošajā komandā ir arī horeogrāfe Jana Jacuka un gaismu mākslinieks Jevgēnijs Gansburgs.

Tikpat atšķirīga kā attieksme pret Viestura Kairiša interpretāciju kopumā, visticamāk, ir arī skatītāja pašsajūta pēc nedaudz vairāk par trim stundām ilgstošās izrādes. Fiziski es jutos iztukšots, tomēr piedalījies nozīmīgā sarunā ar izrādes veidotājiem. Un sevi pašu, protams.

Brands
Dailes teātra Lielajā zālē 11.II plkst. 18, 12.II plkst. 15, 28.II plkst. 19, 14., 15.III plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–37

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja