Jēgas meklējumi ir postoši, un nekāds skaistums pasauli neglābs, jo daiļajam piemīt galēji egoistiska, pašiznīcinoša enerģija. Apmēram tāda sajūta radās pēc krievu kultūras sudraba laikmeta enfant terrible Mihaila Kuzmina (1875–1936) prozas darba Peldošie – ceļojošie (oriģinālā gan ir cits nosaukums) iestudējuma Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē.
Jūtas kā stipras narkotikas
Te nepieciešamas divas atkāpes. JRT skatītājs varētu justies maķenīt apkrāpts, jo, aizgājis uz teātri, viņš ierauga trīs stundas ilgu izrādes I daļu, kurai dots apakšvirsraksts Pēterburga–Rīga. Iestudējuma II daļa būs nākamajā sezonā, tad arī tiek solīts brīvdienās rādīt diloģiju kā kopumu (precedents latviešu teātrī ir – Ādolfa Šapiro divdaļīgā Ibsena dramatiskā poēma Pērs Gints, 1979).
Otra piebilde ir tehnoloģiskas dabas – režisors Vladislavs Nastavševs no Kuzmina stāsta neplānoja radīt melodramatisku "seriālu", vienkārši neilgu sprīdi pirms premjeras desmit visspējīgāko JRT aktieru trupa attapās, ka vienā izrādē Peldošos – ceļojošos neiespējami parādīt – izrādes hronometrāža pārsniedza septiņas stundas, un tas vēl nebija gals.
Normunda Naumaņa recenziju izrādei Peldošie - ceļojošie lasi 13. februāra KDi!