Kristiana Brektes izstādes recenzija. No niknuma līdz baudai

Vai šie darbi izraisa manī klusu apbrīnu un vēlmi pie tiem pakavēties ilgāk? Vai es varu pie tiem stāvēt stundām ilgi, priecājoties par mākslinieka talantu un prasmi saskatīt kaut ko neparastu ikdienišķās lietās? Vai man rodas vēlēšanās iegādāties kādu no šiem darbiem, lai tos atstātu saviem bērnu bērniem kā izcilas mākslas paraugu, kuru nebūs kauns likt pie sienas jebkurā telpā? Vai šis darbs mani būs pacilājis, padarījis labāku, licis domāt? Vai to varēs rādīt arī bērnam un stāstīt viņam par krāsu niansēm, mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, mākslinieka vēstījumu un šī darba nozīmi arī turpmāko paaudžu acīs? Vai no šī darba es varu kaut ko mācīties? Vai šis darbs manī izraisa apbrīnu un atdarināšanas vēlmi? Vai es lepotos, ja man kādam būtu jāsaka, ka tas ir manu valsti pārstāvoša cilvēka darinājums? NĒ. Uz visiem iepriekšējiem jautājumiem - NĒ. Un, ja kāds tāpēc mani uzskata par stulbu, vecmodīgu vai neko nesaprotošu, tad es labāk ar prieku esmu tāda, nekā atbalstu tik slimi greizus uzskatus par mākslu un tās izpausmēm.

Goijas "Kapričos" ir roza sapnītis salīdzinot ar šī mūsu vidū veģetējošā neirotiķa patoloģiskajiem murgiem!

pornogrāfiju tomēr vajadzētu cenzēt.

jautājums - kādēļ ne klusā daba ar āboliem, vai ainava ar ķiršiem, bet gan plikiņas miroņsievietes ar pirkstu caurumā? Te pat nav nekādi freidiskie simboli. Tad cik tālu kāda ļauna psihes kaite jau ir galvu saplosījusi!? Bailes metas klāt, iedomājoties, ka tepat starp mums šis " mākslinieks" staigā ar savu sāpi apsēsts un neviens viņam nevar palīdzēt...

Lai to, kas sanācis, uzmālētu, kaut kam tikpat grandiozam jābūt arī iekšienē. No zemapziņas atvasinātie smērūži- sabiedrības izaicinātāji un skandālista slavas vainagotāji...

Jūtu līdzi recenzentam. Katrā s--ā meklēt rozīni nav viegli.

Tagad pārliecinos,ka pareizi izdarīju,vairs Dienu neabonējot. Viens nabaga cilvēks savu slimību iedomājis par "mākslu" esam, cits nabadziņš par to raksta "recenziju".Lai šim pasākumam piešķirtu kaut mazāko jēgu,saraksta strīpā skaļus uzvārdus, un nu ir noticis "mākslas fakts". Tad jau dabiskāks bija notikums,kad reālu psihslimnīcas pacientu izstrādājumus slika izstādē. Tā bija tīra manta,bet šis te pseido "tracinātājs"(uh,kāds es kruts,par mani pat recenzijas drukā!) ir tikai uzpūsts klauns,kurš izmisīgi alkst uzmanības. Bērnības trauma? Vecāki dzēra un atstāja novārtā? Visticamāk - kaut kā tā. Avīze gan varēja resursus izmantot lietderīgāk.Kaut vai aizbraucot pie kāda provinces mākslinieka,kurš tiešām tāds arī ir.