Latviešu mūzikas lielkoncerta recenzija. Pazudušais atrasts

Zīmīgi, ka gan Lūsiņas recenzijā, gan Radio Klasikas Post Factum visi runā tikai par orķestra izvietojumu, par akustiku, par miega 4 fāzēm, par to, ka autors atsakās dot anotāciju un visādiem citādiem sīkumiem un citāds vērtējums par šo jaundarbu netiek dots. Laikam jau pēc principa vai nu labu vai neko. Latvijas šaurībā tas laikam attaisnojas. Vienīgais būtiskais vērtējums, bija O. Silabrieža atzinums, ka K. Pētersona mūzika ir skaista. Tā tas ir, bet atsauces uz naturālismu visu spēj sagandēt arī prieku par skaisti. Ir grūti formulēt attieksmi. No vienas puses - darbs gan notīs, gan izpildījumā ir ielikts, latviešu simfonijas ir retums un par katru ir prieks. It kā nedrīkstētu to visu aizslaucīt ar vienu kritikas atzinumu. No otras puses. Varbūt lielkoncerts un nacionālās filharmonijas skatuve var būt tas pasākums un formāts, kas tomēr garantē zināmu atlasi, standartus un kvalitāti. Jaundarbus var izpildīt arī citā vietā un citā laikā, ja to vērtējums nav viennozīmīgs.