Dailes teātrī Siseņus iestudējis Mihails Gruzdovs, arī Ģimenes stāsti pirms kāda laika tika solīti Rīgas Krievu teātra repertuārā Ineses Mičules režijā, tomēr nepiedzīvoja. Ģimeņu stāstos būtiska 90. gadu politiskā situācija Dienvidslāvijā - indivīds politiskās varas priekšā nostādīts bezpalīdzīgā, lielos procesus ietekmēt nespējīgā bērna pozīcijā un bailes, nedrošību pārceļ uz attiecībām savā mazajā smilšu kastē.
Realitātes un spēles attiecību aspektā izrāde (arī Srbļanovičas luga) piedāvā daudzpakāpju teatralitātes modeli. Izrāde strukturēta ainās, kurās aptuveni 10 gadu veci «bērni» izspēlē dažādas situācijas no pieaugušo dzīves - vakariņas ģimenē, sarunas par ekonomisko un sociālo nedrošību, darbu, arī daiļliteratūras radīšanu, remontu. Mākslinieciski būtiska izvēle ir tā, ka aktieri - Ieva Aniņa, Sanita Pušpure, Jurijs Djakonovs, Jurģis Spulenieks - netēlo teatrālus stereotipus par bērniem, kuri spēlē pieaugušos. Tekstus, kuros absurdos, bet reizē tik atpazīstamos dialogos mijas izšķobījušās frāzes par inflāciju, holesterīna līmeni, principiem, dzimumlomu stereotipiem, aktieri runā nopietni, panākot arī vienlaikus komisku efektu. Teksta līmenis tiek izmantots kā manipulācijas līdzeklis, tas klājas kā maska vai dekors uz pamata - savstarpējo attiecību agresijas, kas pamatos ir līdzīga, vienalga, vai tā uzšķiļas bērnu, pieaugušo, intelektuāļu, biznesmeņu, bezpajumtnieku vai aktieru kopā pastāvēšanas šūniņās. Būtiskā tēma ne tik daudz ir «bērns - ģimenes spogulis», cik indivīdu savstarpējā cīņa par varu un vietu noslēgtā grupā, kur vienlaikus visi ir «bērni» ekonomisko, sociālo, politisko apstākļu priekšā.
Izrādē ģimene vai kāda cita sociālā grupa parādās kā Prokrusta gulta, kuras spiedīgajos apstākļos cenšas iekārtoties tās iemītnieki. Scenogrāfs Reinis Dzudzilo jau pavasarī, sadarbojoties ar Elmāru Seņkovu un Juriju Djakonovu, izrādes Heda spēles telpu veidoja kā trīsstāvu māju - kasti, kurā notiekošo skatītāji vēro pa lodziņiem, tādējādi telpiski akcentējot Ibsena varones ieslodzītības sajūtu. Radniecīgu telpisko risinājumu scenogrāfs izmanto arī Kucēnos. Baltā, noslēgtā kaste, kurā notiek visa darbība, optiski izskatās vēl mazāka, nekā ir. Šķiet, tajā pat nepietiks vietas aktieriem iztaisnoties pilnā augumā. Izrādes varoņi pa mazītiņām durtiņām vai grīdas lūku atgriežas telpā atkal un atkal, lai izspēlētu kārtējo ainu, kurā no jauna tiek mēģināts nodibināt hierarhiski strukturētas attiecības (piemēram, dēlam ir jāklausa gan tēvam, gan mātei, taču vienlaikus tēvs viņam kā vīrietim pieprasa nepakļauties mātei kā sievietei, savukārt sunim ir jāpakļaujas visiem). Tomēr katra aina aizvien beidzas ar haosu - izmētātiem priekšmetiem, izšķaidītām vielām, izspēlējot kārtējo variāciju par nāvi. Ievas Aniņas Ērika jeb Māte un Jurģa Spulenieka Armands jeb Tēvs ir līderi, kas var pieņemt vai nepieņemt savā kompānijā Jurija Djakonova Andžu jeb Dēlu. Savukārt Sanitas Pušpures Ksenija ir izstumtā, kas, alkdama būt uzņemta pārējo vidū, gatava tēlot suni, bet Andžs attiecībās ar viņu var kompensēt savu varaskāri, kas viņam jāapspiež «vecāku» priekšā. Tomēr savstarpējās cīņās Ksenijas un Andža starpā izveidojas attiecības, kuras varētu nosaukt pat par draudzību.
Visi četri izrādes aktieri (tāpat kā režisors, scenogrāfs un tērpu māksliniece) ir divdesmitgadnieki. Ieva Aniņa un Sanita Pušpure šogad absolvēja Kultūras akadēmijas aktieru kursu, Jurģis Spulenieks vēl studē. Režisora izglītību ieguvušais Jurijs Djakonovs, kuram piemīt reta skatuviskā pievilcība (paša labi apzināta, tā gan brīžiem riskē pārvērsties koķetērijā ar publiku), ir viens no biežāk Dirty Deal Teatro izrādēs redzamajiem aktieriem un ir nominēts Spēlmaņu nakts balvai kā gada jaunais skatuves mākslinieks. Aktieriem veidot izrādes varoņu attiecības izdodas ļoti organiski varbūt tieši jaunības dēļ - bērni nav jātēlo, jo viņi paši ir profesionālajā bērnībā. Un izrādes veidotāji, līdzīgi kā bērni, kuri Srbļanovičas lugā izspēlē variācijas par savām ģimenēm, šeit meklē, kas no lielās teātra pasaules izmantojams viņu individuālajā modelī.
Mazajā telpā izrādes varoņi iekārto un sagrauj pasaules mikromodeļus. Šeit tiek veidoti vecu koferu, nolietotu datoru tastatūru, lampu, dažādu mūžu nokalpojušu lietu krāvumi, kas brīžiem izkārtojas šķietami funkcionālās kopās, bet tad atkal tiek sastumtas krāmu grēdās vai izmētātas, kastes sienas tiek nošķaidītas, apkrāsotas. Tāpat kā varoņu attiecībās, arī telpas iekārtojumā un Kristas Dzudzilo izvēlētajos tērpos nav pieķemmētības. Šie nav tie bērni, kas spēlējas ar lego klucīšiem, viņi nosmulētos treniņtērpos cīnās par lūžņiem. Šie pieaugušie nav biznesa veiksminieki, kas jūtas droši plašos ūdeņos. Viņi slēdz vienošanos par katra lomu un neizprotamās pasaules drazas izmanto, lai uzbūvētu savu mazo pasauli ar dīvainām, bet tomēr likumsakarībām.