Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +23 °C
Viegls lietus
Ceturtdiena, 23. maijs
Leontīne, Ligija, Lonija, Leokādija

Šiem tēliem nevar nenoticēt. Siguldas Opermūzikas svētku recenzija

29. Starptautiskie Siguldas Opermūzikas svētki iepriecina ar lielisku Šarla Guno operas Fausts izrādi un jaunām vēsmām galā koncertā

Ar spožu latviešu basa Riharda Mačanovska debiju Mefistofeļa lomā un brīnišķīgu ukraiņu operzvaigznes Olhas Bezsmertnas tēlojumu Margarētas lomā mūsu atmiņā paliks 29. Siguldas Opermūzikas svētku iestudējums – Šarla Guno opera Fausts, kas skanēja 29. jūlijā. Savukārt 30. jūlija galā koncerta lielākais atklājums bija pat nevis šeit pirmoreiz aicinātā viešņa – spodrais un visnotaļ piemīlīgais franču un amerikāņu liriskais soprāns Sandra Amauī –, bet tas, cik lieliskā formā pašlaik ir Latvijas Nacionālās operas soliste soprāns Jūlija Vasiļjeva. Īsta prīma! Viņa savu meistarību apliecināja stilistiski plašā repertuārā no Džuzepes Verdi un Vinčenco Bellīni līdz Franca Lehāra operetei.

Balsis, kas saviļņo

Sākot Šarla Guno operas Fausts vēstījumu, uz skatuves vispirms pilnīgā klusumā iznāk Mefistofelis – Rihards Mačanovskis – un… sāk diriģēt uvertīru. Paklausot Mefistofeļa gribai, drīz nomainās arī operas skatuves prospekta titullapas krāsas un saturs: uz melnā fona ar baltu rakstītā "Fausta" vietā nu ir "Mefistofelis" koši sarkaniem burtiem. Līdzīgā hierarhiskā kārtībā ir jānosauc arī izrādes izpildītāji, jo tieši Riharda Mačanovska atveidotais Mefistofelis ir tās visspilgtākais tēls, kurš pārliecinoši un ciniski diriģē notikumu gaitu un cilvēku likteņus. Viņa Mefistofeļa vara izskan varenā, spēcīgā, vokāli veiklā basā, gan apžilbinot spoži, enerģiski nodziedātajās kuplejās par zelta varu, kas valda pār pasauli, gan iztapīgi pieglaimojoties Faustam, gan kariķētajā serenādē izsmejot viscildenākās jūtas. Latvijas Nacionālajā operā (LNO) nākamajā sezonā plānots tās godalgotā iestudējuma Fausts atjaunojums – tad lūk, Opermūzikas svētkos piedzimis patiesi iespaidīgs Mefistofeļa lomas interprets.

Lai cik efektīgs būtu Mefistofelis un viņa košā elles radību pasaule, pati opera tomēr ir par Margarētu, kura viesmākslinieces Olhas Bezsmertnas niansētajā, cilvēciski patiesajā vokālajā sniegumā un izteiksmīgajā ķermeņa valodā spēja kļūt par nopietnu garīgo pretspēku mefistofeliskajam ļaunumam, neraugoties ne uz izmisumu, ne meitenīgo naivumu, ne sievišķīgo trauslumu. Vislielākajam upurim gatavas garīgās jaudas, ticības un dievbijīgas paļāvības pārākums pār ļaunuma manipulācijām un viltību ir režisora Edmunda Freiberga pamatdomas būtība, un Olha Bezsmertna ir tieši tāda dziedātāja un aktrise, kāda bija nepieciešama šīs idejas atklāsmei. Viņas soprānam piemīt gan sapņains maigums un dzidrums, gan siltums, gan spēja iemiesot kaislīgas mīlas alkas un izmisumu. Šajā balsī ir viss labākais, ko vien var vēlēties no liriskā soprāna. Tā ir balss, kas uzrunā un saviļņo.

Olha Bezsmertna ir māksliniece, kurai nevar nenoticēt, – vai tā būtu ilgpilnā Grietiņas ārija pie ratiņa vai sajūsmas piepildītā Dārglietu ārija, izmisuma pilnās lūgšanas bezsirdības pārņemtajā baznīcā vai arī stingrs, nelokāms atteikums Fausta un Mefistofeļa piedāvātajai iespējai glābt savu dzīvību. Un pilnam spektram it nemaz nepietrūkst skumji melanholiskās balādes par Tūles karali, no kuras izrādes diriģents Atvars Lakstīgala atteicies, saudzīgi īsinot operas materiālu.

Fausta cīņa

Diemžēl tieši šī bija reize, kad titullomā augšējās notis izrādījās nesasniedzamas līdz šim arvien stabilajam, Opermūzikas svētku publikai labi pazīstamajam franču tenoram Filipam Do, kurš Siguldā viesojies vairākas reizes (kopš 2008. gada, kad Opermūzikas svētki īsu brīdi notika Dzintaru koncertzālē). Visticamāk, intensīvā mēģinājumu slodze ir bijusi par lielu. Par to liecināja izrādes otrajā pusē jūtamais Filipa Do balss saišu nogurums, kas brīžiem izpaudās aizsmakumā. Taču dziedātāja dabiskais tēlojums un balss skanējums visā pārējā tesitūrā, Fausta tēla emocionālais piepildījums no skumjām par zudušo jaunību līdz maigai un aizrautīgai mīlai un novēlotai nožēlai kompensēja vokāli sportisko virsotņu trūkumu. Galu galā operas jēga nav meklējama vienā augstajā notī!

Diriģenta Atvara Lakstīgalas muzikālajā vadībā, Edmunda Freiberga režijā, scenogrāfa Aigara Ozoliņa, videomākslinieces Inetas Sipunovas un kostīmu mākslinieču Ievas Kundziņas un Evijas Džonsones radītajā vizuālajā vidē izrāde ritēja nesamudžināti un patiesi. Visi tajā koncentrējās operas vēstījumam, nevis pašmērķīgai savas izdomas izcelšanai. Valentīna tēlā organiski iejutās baritons Jānis Apeinis, kura atveidotajam varonim Guno komponējis vienu no visskaistākajiem dziedājumiem – cildeni plūstošo kavatīni. Sulīgu, spilgtu Martas raksturtēlu uz skatuves radīja Ilona Bagele. Romantiski jauneklīgā, jūsmīgā Zībela loma piestāv Marlēnai Keinei, savukārt nelielā Vāgnera loma – baritonam Kalvim Kalniņam.

Lai gan mums visiem pašlaik aktuālajā taupības režīmā kora vietā uz skatuves bija kompakts ansamblis, skanējumam netrūka spēka. Par to ir jāpateicas arī skaņu režijai un vizuālajam "pastiprinājumam" košsarkani un melni tērptajās grupās. Horeogrāfei Ingai Krasovskai bija izdevies tikai ar kora kustību plastikas palīdzību un vienu pašu dejotāju uzburt uz skatuves Valpurģu nakti. Inscenējuma dramaturģijas gaitā īpaši iespaidīga bija aina baznīcā un vienkārši, bet spēcīgi risinātais izrādes fināls – garīgas atklāsmes vīzija spilgti baltā gaismā, jau ārpus priekšmetiskās zemes pasaules.

Dzirkstoša sajūta

Bija vērts doties uz Siguldu arī tādēļ, lai svētku galā koncertā izbaudītu mecosoprāna Ilonas Bageles balss krāšņumu, dziļumu un plūdumu, kas pārliecinoši uzplauka austrumnieciski vijīgajā Dalilas ārijā un valdzināja ar dabisku temperamentu Karmenas habanerā. Uzmanības vērta bija Opersvētku pastāvīgā viesa franču baritona Pjēra Īva Privo uzstāšanās, turklāt vēl arī aizraujošā Eskamiljo kupleju izpildījuma sacensībā ar Jāni Apeini.

Pēc ilga pārtraukuma, toties īstajā reizē pie diriģenta pults uz Siguldas pilsdrupu skatuves, atskaņojot vairākus darbus, bija atgriezies maestro Aleksandrs Viļumanis, kura pieredze, meistarība un personības šarms balstījis Opermūzikas svētkus kopš to sākuma. Diriģenta humora izjūta un artistiskā, brīvā komunikācija ar orķestri, solistiem un publiku arī šoreiz piešķīra galā koncertam to ļoti nepieciešamo, dzirkstošu svētku sajūtu, ko nekad nespētu akadēmiski stīvs, lai arī profesionāli augstvērtīgs sniegums. Rādās, ka gados vēl jaunais, bet jau nopietnu profesionālo rūdījumu guvušais Jānis Liepiņš, kurš Siguldas Opermūzikas svētku galā koncertu diriģēja pirmo reizi, būs labs vecmeistara iekopto tradīciju turpinātājs. Teiktais attiecas arī uz asprātīgo pieeju, atvēlot tenoru kroņa repertuāru (piemēram, neapoliešu dziesmu O sole mio) zemajām vīru balsīm – Jānim Apeinim, Rinaldam Kandalincevam un Krišjānim Norvelim.

Intriģējošs Opermūzikas svētku atklājums ir vijolnieks Dainis Medjaņiks, kurš vien dažas reizes pazibējis Latvijas mūzikas dzīvē, jo pēc Dārziņskolas 9. klases devies studēt uz Vāciju, 2015. gadā Dženovā iekļuvis Paganīni konkursa labāko sešiniekā un tagad aktīvi koncertē Eiropā un ārpus tās. Šogad septembrī vijolnieks piedalīsies prestižajā starptautiskajā ARD izpildītājmūziķu konkursā Minhenē.

Opermīļotāju publiku diemžēl sašķēla tas, ka dienā, kad Siguldā notika Fausta izrāde, Cēsu Mākslas festivāls piedāvāja Riharda Vāgnera operas Zīgfrīds koncertuzvedumu ar zvaigžņu sastāvu. Vēl sliktāk, ka Opermūzikas svētku notikumus neierakstīja Latvijas Radio – tātad tos nevarēs noklausīties radio Klasika arhīvā. Un diez vai tos klātienē apmeklēja kāds izlūks no Latvijas Nacionālās operas, bet vajadzēja, īpaši jau domājot par LNO gaidāmo Fausta atjaunojumu.

Tradīcijai ir jādzīvo

Siguldas Opermūzikas svētku noslēgumā to izveidotājs ārsts Dainis Kalns publiski paziņoja, ka savā dzīvē pieliek punktu šai tradīcijai veltītajiem trīsdesmit gadiem. Savulaik sākti un nostiprināti uz tolaik Siguldas slimnīcā strādājošā ķirurga un viņa dzīvesbiedres aktrises Lolitas Caukas privātā entuziasma pamata, Opermūzikas svētki ir kļuvuši par vērtīgu Siguldas pilsētas zīmolu. Tas šo pilsētu iezīmējis pasaules kultūras kartē, pie viena jau pirmajos gados izcīnot līdzekļus tolaik strauji brūkošo Siguldas pilsdrupu mūru konservācijai un motivējot pilsētu estrādes un apkārtnes labiekārtošanai.

Jau trīsdesmit gadu šis vasaras notikums piedāvā kvalitāti, pārsteidz ar aizvien jaunām, izcilām pasaules operbalsīm un ir atklājis talantus, kuri tagad spoži mirdz starptautiskajā opermākslas zvaigznājā. Opersvētku demokrātiskā gaisotne ir ļāvusi opermākslu iemīlēt arī tiem, kuri citādi nespertu kāju Latvijas Nacionālajā operā. Vienlaikus ar tajā pašā 1993. gada vasarā sākto Starptautisko Senās mūzikas festivālu Opermūzikas svētki Siguldā bija pirmais starptautiskais mūzikas festivāls atjaunotajā brīvajā Latvijā. Laikā, kad Nacionālajā operā turpinājās kritiski ieilgušais remonts, Siguldas Opermūzikas svētki bija vienīgā iespēja klausīties mūsu spožākos māksliniekus, kuri strādāja ārzemēs. Skaidrs, ka Opermūzikas svētkiem ir jāturpinās. Siguldas novada pašvaldība Līgas Sausiņas personā apņēmīgi sola, ka tā arī būs. Nākamvasar – jau trīsdesmitie.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja