Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +2 °C
Skaidrs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Siguldas Opermūzikas svētki. Manipulēšanas māksla

Opermūzikas svētki Siguldā pierādīja – viss, kas mūs nenogalina, padara mūs tikai stiprākus

Opermūzikas svētki Siguldā pēdējos divos gados ir izgājuši caur uguni un ūdeni. Pērnvasar īsi pirms speciāli Maijas Kovaļevskas debijai iestudētās Traviatas saslima gan tenors, gan pati Maija Kovaļevska. Šovasar nesaskaņu dēļ zaudējām iespēju beidzot dzīvā Otello izrādē Latvijā baudīt mūsu starptautisko zvaigzni Aleksandru Antoņenko, kurš šekspīriskās Verdi mūzikas drāmas titullomā mirdzējis daudzviet pasaulē. Izpalika arī ikvasaras tikšanās ar Opersvētku pastāvīgo maestro Aleksandru Viļumani, turklāt vēl itāļu baritona Vitorio Vitelli muguras operācijas dēļ steigā nācās meklēt citu Jago izpildītāju.

Jau pavasarī kļuva zināms, ka Galā koncertā nedziedās Maija Kovaļevska, kura šomēnes viesojas zemeslodes pretējā pusē, Buenosairesā. Finālā atkal pierādījās, ka viss, kas mūs nenogalina, padara mūs tikai stiprākus. Skaļais Opersvētku skandāls tikai ieinteresēja par topošo operas izrādi, kura nebūt nav vispopulārāko Verdi operu nosaukumu skaitā.

Arvien tuvāk traģēdijai

Džuzepes Verdi muzikālās drāmas Otello iestudējums tapa nervozā un nokaitētā, arī slimīgi nelabvēlīgas intereses gaisotnē: kaut nu izgāztos!  Tomēr nevarēšu iepriecināt tos, kuri cerējuši uz māksliniecisku neveiksmi. Protams, arī man ir žēl, ka titullomā nedzirdējām Aleksandru Antoņenko, kuram sākotnēji šis iestudējums tapa. Otello ir viena no grūtākajām tenoru lomām. Ne tikai vokāli, bet arī psiholoģiski, jo varoņa tēls ir daudzdimensionāls un risināts dinamiskā, iekšēju konfliktu plosītā, arvien drudžaināk kāpinātā drāmas attīstībā, arvien tuvāk nenovēršamai traģēdijai. Blakus mīlestībai ir aizdomas un kultivētas sāpes, vīrišķīgam un cildenam varoņa patosam – lētticīgas dvēseles naivums un versmainas dusmu lēkmes, līdz visu pārmāc nepamatotas, uzkurinātas greizsirdības sāpju tirdīta cilvēka neprāts. Otello emocionālo ceļu līdz vistuvākā cilvēka slepkavībai Verdi mūzika parāda soli pa solim ne tikai ārijās un ansambļos, bet arī sarežģītajā orķestra partitūrā.

Lietuviešu tenors Kristians Benedikts, kurš Otello lomu dziedājis gan dzimtenē, gan Itālijā, Vācijā un Krievijā, pārliecinoši pierādīja, ka Otello ir viņa loma. Savā spēcīgajā un tembrāli krāšņajā dramatiskajā tenorā viņš atļāvās dziedāt pilnā emocionālajā spektrā un ar zibenīgu reakciju, iespaidīgi "pārslēdzoties" emociju galējībās, kas sevišķi spilgti atklājās 3. un 4. cēlienā (Siguldas iestudējumā abi apvienoti izrādes otrajā daļā). Visas siltās balss krāsas lika lietā melodiski plūstošajā, harmoniski gaišu noskaņu piestrāvotajā Otello un Dezdemonas 1. cēliena mīlas duetā, kā arī izrādes noslēgumā, īsu brīdi pirms Dezdemonas nožņaugšanas. Savukārt 3. cēliena duets risinājās jau pavisam citādās noskaņās – kaismīgi, pretrunīgi, neprognozējami. Viesa sniegums nebija atsvešināta vokālā māksla, kas vergotu perfekcijai. Viņš lomā iejutās organiski un patiesi, temperamentīgais dedzīgums šķita uzjundīts paša dvēseles dziļumos.

Bradājot pa dvēselēm

Režisors Edmunds Freibergs šo iestudējumu veidojis par manipulēšanu. Šķiet pat, ka pašā saknē šis bija stāsts par Jago – cinisku dzīves režisoru, kurš, skaudības mākts, ļauj vaļu ļaunprātībai, ar neslēptu prieku bradājot pa cilvēku dvēselēm un attiecībām. Jago burtiski programmē Otello, kas viņa ietekmē kļūst kā vadāma rotaļlieta. Franču baritons Pjērs Ivs Privo lieliski atklāja Jago divas sejas: ārējo (šķietami cēlsirdīgo vīru) un iekšējo (ciniski ļauno būtību līdz pat sarkastiskajām tās izpausmēm).

Viņa trumpji ir plašais diapazons, iespaidīgi skanīgs un vokāli stabils visā savā skalā. Tikpat iespaidīgs ir arī Jago portreta mērogs no pieglaimīgi klusinātiem, tēloti sirsnīgiem dziedājumiem (Kasio apmelošana Tas bija naktī, arī viltīgi inscenētā saruna ar pašu Kasio) līdz ļaunuma pārspēka triumfam un tēloti heroiskajam patosam Otello un Jago atriebības zvērestā. Pjērs Ivs Privo bija tik labi iejuties Jago ādā, ka bija grūti noticēt, ka šī bija mākslinieka debija šajā lomā. Nākamajā dienā viņš kļuva arī par Galā koncerta favorītu.

Dziļi cilvēciskā intonācija

Itāļu dīva Norma Fantīni krāsoja Dezdemonas tēlu un likteni ar īstas prīmas dramatiskā soprāna vērienu un krāsām. Viņas Dezdemona nebija bālasinīga būtne bez savas gribas. Mūsu priekšā bija kaislīgi mīloša un gudra sieviete, kura nojauš un saprot, kas notiek, taču ir pakļauta nežēlīgam liktenim. Viņas interpretācijā – tik dziļi cilvēciskajā intonācijā – skumjā Dziesma par vītolu, kas izskan pirms Dezdemonas pirmsnāves lūgšanas, bija izrādes līdzpārdzīvojuma augstākā virsotne.

Spilgts, vokāli pamanāms un emocionāli patiess bija jaunās mūsu operas solistes Olgas Jakovļevas iznāciens drāmas noslēgumā, kad Emīlija, Jago sieva, uzdrošinās nostāties pret varmācīgo manipulētāju un atklāt patiesību. Šaubos, vai Miervaldis Jenčs bija īstā izvēle jaunekļa Kasio tēlam, no izrādes ansambļa leca ārā Guntara Ruņģa tembrs un atšķirīgā dziedājuma maniere (Rodrigo), savukārt Rihards Mačanovskis (Lodoviko, Venēcijas sūtnis), Viesturs Vītols (Montano) un skaitliski kompaktais koris savus uzdevumus veica teicami. Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un tā solisti (īpaši uzteicams angļu raga solo) diriģenta Vladimira Kiradžijeva vadībā bija labs sabiedrotais komponistam, solistiem un korim visā izrādes virzībā. Šis "kuģis" mazliet sašūpojās "neritmā" tikai vētras ainā izrādes pašā sākumā.

Režisora un mākslinieku nopelns

Izcili izdevusies Aigara Ozoliņa scenogrāfija – sākot no bareljefiem apgleznotā skatuves jumta prospekta, kur līdz šim arvien dižojušās sponsoru emblēmas. Askētiska, nosacīta un gaismota mainīgās, varoņu emocionālajam noskaņojumam un izrādes darbībai atbilstošās krāsās tā dod telpu iztēlei un krāšņajiem, vēsturiski stilizētajiem kostīmiem – kārtējam tērpu mākslinieces Ievas Kundziņas meistardarbam. Pat nevajag gultu izrādes atslēgas ainai – Dezdemonas nožņaugšanas skatam. Pietiek ar pārklātu pakāpienu.

Edmunda Freiberga personā opermāksla (vismaz Siguldā) ir atradusi režisoru, kurš kalpo nevis sava ego apliecināšanai, bet operas satura būtībai un tam, lai dziedātāji varētu pilnībā atklāties savu varoņu tēlos. Zīmīgi, ka Jago brīžiem vēro notikumus no malas (skatītāju pusē) un ka Otello šoreiz paliek dzīvs. Traģiskajā atrisinājumā skatuves priekšplānā stāv gan viņš, gan  Jago, un manipulēšana var sākties atkal, jo šie tēli ir mūžīgi.

Dramatisko balsu parāde

Vladimirs Kiradžijevs šovasar diriģēja arī Opersvētku Galā koncertu. Tas nekas, ka savā skatuviskajā performancē viņš nevar tuvoties Aleksandra Viļumaņa atraktivitātei un prasmei īstajā brīdī eleganti izspēlēt kādu jautru, humorpilnu akcentu, kas arvien tik lieliski iederējies operetiskajā Johana Štrausa polku kontekstā. Šoreiz laikabiedrus jubilārus Džuzepi Verdi un Rihardu Vāgneru godinošajā, monolītos viņu un citas (itāļu un franču) opermūzikas blokos sakārtotajā koncerta programmā ierasto brīvdabas publikas izklaidēšanu nemaz nevajadzēja.

Galā koncerts pašā būtībā bija lielo, dramatisko balsu parāde, kurā toni noteica soprāni Norma Fantīni un Jano Tamara un tenors Badri Maisuradze. Norma Fantīni ir īsta, vitāla itāļu prīma ar lielu un bagātu, gudri skolotu balsi, kurai netrūkst ne spožuma un spēka, ne siltuma un nokrāsu daudzveidības. Par to pārliecinājāmies gan Verdi (Amēlija Masku balle), gan Pučīni (Toska, 2. cēliena ārija) un Čileas (Adriana Lekuvrēra) repertuārā. Viņa apbur ar skatuves dīvas manierēm – pārliecinātu stāju, artistiskumu un žestiem. No viņas var pamācīties, kā izturēties pret orķestri, kuru viešņa cieņpilni sumināja pēc katra  uznāciena.

Skaists un plaši plūstošs ir gruzīnietes Jano Tamaras soprāns, kas sevišķi valdzina ar piesātināto tembru zemajā reģistrā, par kādu arī daudzi mecosoprāni varētu vien sapņot. Ar spožu spāņa P. Sorosabala sarsuelas dziedājumu sevi reabilitēja Miervaldis Jenčs, pirms tam nomocījies ar solo F. Šūberta Ave Maria, kam (ar visu Rīgas Doma zēnu kori) īstā vieta ir baznīcas, nevis brīvdabas akustika.

Koncerta visspožākais dimants arī šoreiz bija pagājušās vasaras Opersvētku atklājums, jaunais franču mecosoprāns Klementīne Mergēna. Neparasti skaistā, dabas dotā, silti tonētā, glāsmainā balss šoreiz valdzināja Buijonas princeses tēlā (Adriana Lekuvrēra) un Karmenas Habanerā. Šī vispār bija zemo balsu un franču vokālās meistarības zvaigžņu stunda: Pjēra Iva Privo vīrišķīgais, plašskanīgais, intonatīvi izteiksmīgais baritons mirdzēja visā savā daudzkrāsainajā spēkā gan Leonkavallo Pajaco prologā, gan Verdi operu duetos (Leonora un Grāfs di Luna no Trubadūra; dons Karloss un marķīzs di Poza) un piedevās nodziedātajās Toreadora kuplejās.

Profesionālās kvalitātes garants Verdi bija Opersvētkiem uzticīgais latviešu bass Krišjānis Norvelis abās prasīgajās Verdi ārijās (Ferrando Trubadūrā; Fiesko Simonā Bokanegrā – ar zemo "sol"!). Lieliskā formā bija Nacionālais simfoniskais orķestris. Žēl tikai, ka Opersvētkos pagaidām "iepauzē" Latvijas jauno opertalantu, nākamo zvaigžņu atklāšana.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja