Mērķtiecīgi plānojot Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) 4. kursa studentu diplomdarba izrādes, kursa vadītājs Elmārs Seņkovs ir nolēmis izmēģināt topošo aktieru spēkus dažādos žanros un stilos. Viens no viņa pieaicinātajiem režisoriem ir Matīss Kaža – LKA štata lektors, kura starptautiskās reputācijas pamatā tagad ir Ginta Zilbaloža filmas Straume producenta darbs un tā saldie augļi. Teātra režijā Matīss Kaža debitēja salīdzinoši nesen, bet ļoti veiksmīgi. Par izrādi Maigā vara Latvijas Nacionālajā teātrī viņš ir saņēmis Spēlmaņu nakts balvu kā gada jaunais skatuves mākslinieks. Saliekot vienuviet šo izrādi, tikko tapušo darbu ar studentiem, kā arī marta sākumā Nacionālajā teātrī izsludināto pirmizrādi Nacionālais kanāls, kļūst skaidrs, ka gan pašu režisoru, gan personas, kas viņu aicina, interesē indivīda un mūsdienu mediju attiecības un no tā izriet gan ētikas problēmu, gan nežēlīgās biznesa vides noteikumu pētniecības aspekti.
Dramatizējuma riski
"Ainas Rendas romāns Avots/The Fountainhead ir viens no pretrunīgākajiem darbiem amerikāņu XX gadsimta literatūrā – tā ir aizraujoša lubene, kuras ideoloģiskā ievirze cildina kapitālismu, indivīda brīvību un radošumu," anotācijā raksta izrādes veidotāji (producē LKA un Trickster Pictures). Nosaucot iestudējuma izejmateriālu par lubeni, viņi it kā iezīmē ironisku distanci no tā, tomēr izrāde nav parodija par Ainas Rendas idejām, bet gan mēģinājums 1943. gadā sarakstīto 700 lappušu biezo romānu Avots pārcelt mūsdienu šovbiznesa vidē.
Aina Renda (Alise Rozenbauma, 1905–1982) latviešu teātrī nav gluži nepazīstama autore. Dailes teātrī Dž. Dž. Džilindžers 2018. gadā iestudēja Būt Kejai Gondai, tajā pašā gadā Klāvs Mellis parādīja savu diplomdarba izrādi Himna, kuras pamatā ir sižeta līnijas arī no Avota. Grāmatā izdota Himna, bet biezu romānu spējai piesaistīt lasītājus mūsu izdevēji acīmredzot īsti netic.
Dramaturģes Elzas Martas Ružas uzdevums ir bijis samērā sarežģīts – ļoti apjomīgo prozas tekstu koncentrēt dramatiskā darbā, kura iestudējumam nevajadzētu desmit stundu. Tādējādi darbība notiek ar pārlēcieniem un apstāties pie kādām varoņu attiecību niansēm vienkārši nav laika. Ir izkristalizētas darbības loģikai nepieciešamās sižeta līnijas, centrā izvirzot realitātes šova finālistus – divus jaunus arhitektus – reizē draugus un pretmetus, kā arī trīs jaunas sievietes un nosacītu vecāko paaudzi – ciniskākos un jau sevi pierādījušos sabiedrības pārstāvjus.
Savukārt inscenējuma izaicinājumi ir vismaz divi. Pirmkārt, realitātes šovs kā darbības vide arī nav gluži pirmo reizi latviešu teātrī, bet izvēlētā forma ļauj attaisnot tehniskos mērķus. Kā feisbukā atrodamā video no pirmizrādes banketa skaidrojis režisors, studentiem bijis uzdevums apgūt atšķirību starp spēles veidu kameras un skatītāju zāles priekšā. Tādējādi Ainas Rendas romāna konflikts, saglabājot arhitektu vides kontekstu, tomēr tiek pārnests uz mediju vidi un runā ne tik daudz par idejām arhitektūrā vai sabiedrībā, bet veidu, kā ar šīm idejām manipulē publiskajā telpā. Otrkārt, atgriežoties pie idejām, – tās spiestā kārtā kļūst abstraktas, jo arhitektūras darbi, par kuriem notiek diskusija izrādē (sacensība par idejām), saprotamu iemeslu dēļ skatītājiem nav redzami. Protams, maksimāli stilizēt ēku rasējumus ir vienīgais iespējamais veids, kā tos vispār parādīt, jo neko konkrētu, realitātē eksistējošu te izmantot nevar. Taču šai abstrakcijas pakāpei ir savas sekas – skatītājam ir grūti saprast, tieši par kādām idejām ir runa, tiek pieminētas vispārīgas formas, balkoni kā bezgaumības elements, taču bez priekšstata, kas ļautu līdz galam apjaust, kādas idejas sabiedrība (pasūtītāji) akceptē un kādas noraida, ir sarežģīti. Iespējams, ar to izrādes veidotāji cenšas pateikt, ka mūsdienās darba saturam patiesībā nav nozīmes, svarīgi ir, par ko vienojas šova veidotāji, un tomēr ir tāda samulsuma un nepiepildītības sajūta, klausoties, kā tiek runāts par arhitektūru, kuru mēs neredzam.
Vēl ir arī tehniskā izpildījuma aspekts, kas saistīts ar runāšanu mikrofonā. Līdz šim, spēlējot Zirgu pasta kompaktajā vidē, tas nebija nepieciešams, bet jaunās studentu diplomdarbu izrādes notiek Tabakas fabrikas Mazajā zālē, kas ir lielāka telpa ar tradicionālu skatuves un zāles sadalījumu. Atsvešinājuma efektu mikrofoni dod, tomēr tajos runāt, lai visu varētu saprast, ir jāmāk – vai jāmācās. Degošajos ir aina, kurā saprast nevarēja gandrīz nevienu vārdu, un man ir aizdomas, ka tā tomēr nebija tikai studentu vaina.
Ideoloģiskās un estētiskās diskusijas vietā izrādes akcenti ir pārcelti uz mediju un šovbiznesa manipulāciju ar skatītāju uztveri, reālus cilvēkus padarot par marionetēm, dzīvām bildītēm, kas darbojas scenārija ietvaros. Diskusijai par to, vai arhitektūra var iemiesot idejas un kādas tās ir, īsti neatliek laika un telpas, tāpat kā ne tuvu līdz galam netiek izsmelta tēma par kompromisiem mākslā un autora tiesībām iznīcināt savu darbu, ja tas ir citu cilvēku sakropļots.
Cik katrs spēj
Abu jauno arhitektu un pārējo varoņu attiecību līnijās dramaturģiski tomēr ir atstāts pārāk daudz baltu plankumu, ko nevar aizpildīt tikai ar pašaizliedzību, kas ir raksturīga studentiem. Bet, būsim godīgi, ar aktieriem režisors nav pārāk daudz strādājis, jo fiziski viņš bija prom un atgriezās īsu brīdi pirms pirmizrādes. Matīss Kaža ir uzlicis izrādes skeletu, kopā ar videomāksliniekiem Aleksandru Grebņevu un Kristinu Rezvihu (viņa ir arī scenogrāfe un kostīmu māksliniece) organizējis telpu un izstrādājis, ja tā var teikt, dzīvo aktieru un ekrānu savstarpējās mijiedarbības modeli. Taču, kā jau pieminētajā uzrunā no pirmizrādes banketa atzina režisors, lomas topošie aktieri ir sagatavojuši paši. Par to viņi tika uzslavēti, un tika piebilsts, ka profesionālajā teātrī tā vienmēr nenotiek. Tādējādi tomēr rodas jautājums – ja šis ir diplomdarbs, bet aktieriem viņu darbā pie lomas neviens nepalīdz, kāds ir reālais ieguvums? Pārbaudīt, cik katrs pats spēj? Rezultāts ir pieklājīgs, taču sadrumstalots, bet varēja būt žilbinošs un aizraujošs, ja aktieriem laikus tiktu sniegta palīdzība un novērstas dažas neveiklības.
Antagonistu pārī Aleksandrs Bricis atveido talantīgāko, bet bezkompromisu principu dēļ nežēlastībā kritušo Hovardu Rorku. Tipoloģiski šis tēls ir pārāk līdzīgs iepriekšējai Aleksandra Briča lielajai lomai – Bendžaminam izrādē Māceklis –, lai Rorka spītnieka tēlā nebūtu jūtamas atblāzmas no Bendžamina rakstura. Ričards Murāns Pītera Kītinga lomā gana pārliecinoši nospēlē mazdūšības līniju, kad varonis ļaujas straumei, kas viņam sniedz īslaicīgus panākumus, tomēr iztukšo. Savukārt par Kītinga kundzes lomu Elīnai Bartkevičai varam pārmest vieglākā ceļa – groteskas formas – izvēli, kaut daudz interesantāk būtu rakt dziļumā un dot apjausmu, ka zem stereotipiskās valdonīgās māmiņas maskas atrodams dzīvs cilvēks.
Lomu sarakstā pirmā minēta Dārta Cīrule, kuras atveidotā Dominika Frankona, ietekmīga arhitekta meita un influencere, ir patiešām ļoti interesants tēls. Iespējams, tieši Dārtu Cīruli visvairāk mīl ekrāns, viņa ir nenoliedzami fotogēniska un atstāj zināmu noslēpumu, kas vienmēr ir interesanti teātrī. Tomēr arī viņas rakstura līnijai auļojošais izrādes temps nodara postu, jo neļauj reflektēt par iemesliem, kāpēc šī jaunā sieviete izdara tādas izvēles. Nozīmīgs ieraksts topošajā aktiera portfolio ir Olafa Putrāļa magnāts Geils Vainands, kurš izlaužas no "pofigistiska" bagātnieka čaulas un saskaras ar to, ka viņu pazemo un ievaino paša atbalstītie spēles noteikumi, pret kuriem sacelties izrādās par vēlu. Mazākas lomas ir Santai Breikšs kā klusajai, piedodošajai pelei Katrīnai Helsijai, kā arī Elzai Rūtai Jordānei kā tēlniecei Sandrai Malorijai, kuras tēls ir pārāk epizodisks un nekonkrēts, kaut sižetā tam šķietami ir būtiska vieta. Mēs uzskatāmi redzam, ka aktrise varētu vairāk, ja viņai dotu šādu iespēju.
Interesanti ir skatīties uz abu izrādē pieaicināto profesionālo aktieru darbu būtiskās lomās. Egons Dombrovskis Gaja Frankona lomā pārstāv to sabiedrības slāni, kas uztur pastāvošo kārtību un aizstāv spēles noteikumus, vienlaikus daudz ko arī nespējot ietekmēt un regulēt. Gerda Lapoškas atveidotais mākslas eksperts Elsvorts Tūhijs vēlas un arī spēj kompensēt pazemojumu par to, ka ir arī ietekmīgāki spēlētāji par viņu, – un vajadzīgajā brīdī atriebjas. Egons Dombrovskis un Gerds Lapoška iejūtas jauniešu ansamblī organiski, neizkrītot no kopainas.
Izrādē Degošie ir daudz interesantu ideju un brīžu (ieskaitot muzikālo noformējumu, Nika Ciprusa gaismu partitūru utt.), tomēr tā atstāj nenoslīpēta iestudējuma iespaidu. Teorētiski to var labot, ja kādam būtu laiks to darīt.
Degošie
LKA Miera ielā 1., 2.II plkst. 19
Biļetes ticketshop.lv EUR 18