Atis Rozentāls @@
Liepājas teātrim šosezon nevedas ar izrādēm, kurām nosaukumā ir sakne "vec" – Vecās dāmas vizīte Alekseja Girbas režijā bija ļoti pavirša, Aleksandra Vampilova luga Vecākais dēls Gaļinas Poļiščukas versijā – iedzīta samocītā un mākslinieciski vecišķi realizētā koncepcijā par dzīvi Černobiļā. Režisores izdomātie Stalkera motīvi uzliek zīmogu darbībai kopumā, turklāt intermēdijas, kurās meitenei izkrīt mati vai cita meitene raudošās lelles "nosmacē" ar spilvenu, ir primitīvas un emocionāli atgrūž. Aina ar Kašpirovska seansa skatītājiem tēlo 80. gadu cilvēkus kā atbaidošus deģenerātus, kas gatavi sekot balsij ekrānā nevis izmisuma, bet sava truluma dēļ. Diemžēl cieš arī izrāde kopumā, radot sajūtu, ka, piemēram, 1. cēliena aina ar Kaspara Kārkliņa Busiginu un Anetes Berķes Ņinu būtu organiskāka, ja aktieri to sastrādātu paši. Uz vairāku samocītu aktierdarbu fona patīkami izceļas Rolanda Beķera Vaseņka – aktieris saglabā lomas kodolu un spēj darboties organiski. Scenogrāfe Elīna Valdmane radījusi universālu telpu ar skapīšiem un plauktiņiem, kas ļauj variēt notikuma vietas pēc stipri līdzīga principa kā Reiņa Suhanova dekorācijā izrādei Emmijas laime Valmieras teātrī. Muzikālajā noformējumā režisore nenoturas un iekļauj arī ES himnu – Bēthovena Odu priekam –, lai visi saprot, ka Černobiļa patiesībā ir pārlaicīgs simbols.
Undīne Adamaite @
Neiespējami iztēloties, ka tas ir viens un tas pats cilvēks, kas iestudējis gan Vecāko dēlu, gan tādas izrādes kā Romeo un Džuljeta, Viņš, viņa un Francis, Stikla zvērnīca, Pūt, vējiņi! Tās visas taču bija profesionāli veidotas un sarunas vērtas izrādes ar intriģējošu, laikmetīgu teātra valodu. Didaktika un ilustratīvisms bija problēma jau Gaļinas Poļiščukas iepriekšējā iestudējumā Mūsu pilsētiņā. Šoreiz tas ir kāpinājies līdz īstai eksplozijai. Vai tiešām režisorei liekas iespējams atainot Černobiļas elli, liekot aktrisēm uz ceļiem rāpot pa skatuvi, kas nosēta ar salauztām lellēm, un plēst lēkšķēm ārā matus? (It kā pasaulē nebūtu uzņemta filma Hirosima – mana mīla…) Vai tiešām tas varētu būt emocionāli iedarbīgi un liktu aizdomāties par cilvēku atsvešinātību šodien? Vai tiešām pie visa ir vainīgs Ļeņins un pionieri? Smalkais psiholoģiskais tīklojums ir apkrauts ar mulsinošiem, smagnējiem "inscenējuma" blokiem, no kuriem gribas paglābt aktierus, īpaši jau Rolanda Beķera Vaseņku, kurš varonīgi spējis saglabāt neforsētu īstumu. Ar mainīgiem panākumiem turas arī Kaspars Kārkliņš Busigina lomā. Citkārt tik organisko Aneti Berķi grūti atpazīt ne tikai blondās parūkas dēļ. Bet Leona Leščinska, kuram izlaušanos no "mazā cilvēka" čaulas uzdots atainot, milzu vēzieniem tēlojot visu mūžu rakstītās oratorijas diriģēšanu, ir vienkārši žēl.
Henrieta Verhoustinska @@
Vecākais dēls iecerēta divos līmeņos. Viens stāsts norisinās ģimenē, irstošā, ikdienas meliem barotā, tomēr mīlošā. Otrs ir stāsts par pilsētu, kam dramaturgs nav devis vārdu, bet kas Gaļinas Poļiščukas apokaliptiskajā vīzijā pārtapusi par simbolisku Černobiļu. Tajā matu lēkšķes zaudē mūsdienu tūristi, savukārt pilsētas iemītnieki dzīvo XX gadsimta 80. gadu otrajā pusē, uz to precīzi norāda gan Marijas Rozītes-Vītolas tērpi un Elīnas Valdmanes asprātīgā scenogrāfija ar padomjlaiku mēbeles – sekcijas – apspēli, gan popmūzika diskotēkā. Diemžēl laiki un vide tiek miksēti mehāniski un nejēdzīgi, izrādes gaitā neradot mākslas tēlu, bet gan aizvien lielāku neērtības sajūtu. Recenzijās lasu, ka sākotnēji uzrunājis attiecību stāsts, īpaši Leona Leščinska aktierdarbs inteliģentā, krīzi pārdzīvojošā tēva lomā. Izrādē, ko redzēju, organiski savu skatuves vietu apdzīvoja tikai Rolands Beķeris pusaudža Vaseņkas lomā un dažbrīd – Kaspara Kārkliņa Busigins. Pārējie darbojās, pārspīlēti kliegdami. Nesaprotamas (vai arī pārlieku saprotamas) arī dažas konotācijas. Piemēram, 1979. gadā, kad tapa Tarkovska filma Stalkers, uz kuru atsaucas režisore un kuras finālā ieskanas Oda priekam, skaņdarbs vēl nebija kļuvis par ES himnu. Šodien, atskaņojot to pionieru godasardzē pie Ļeņina pieminekļa, rodas, mazākais, mulsums.