Tiesa, kņaza draugu un viņa draudzeni balles skatā nogalina. Bet tas jau ir tikai uz skatuves." Artūrs atzīst, ka tatāru karavadoni dejot esot daudz interesantāk — dejošanas, tehnikas ziņā un, protams, arī aktieriski. "Domāju, ka tā būs ļoti skaista un klasiska izrāde — ar burvīgu mūziku, krāšņiem tērpiem un interesantu scenogrāfiju. Man pašam tas viss ļoti patīk." Vismaz pašlaik dejotājam, kurš LNO baleta trupā ir sesto sezonu, pie sirds labāk ejot klasiskie baleti. "Man tā kārtīgi vispirms gribētos izdejoties klasiku. Pēc tam dejot moderno baletu būtu vieglāk," viņš spriež un stāsta, ka nu jau šajā ziņā esot iegūta diezgan liela pieredze. Četras sezonas Artūrs dejojis kordebaletā, taču gadījies nodejot arī vienu otru lielāku lomu — burvi Rotbartu Gulbju ezerā, vergu tirgotāju Korsārā un šo to citu.
Palīdzēja labā stāja
Puisis ar baletu aizrāvies jau agrā bērnībā: redzot televīzijā baleta izrādes vai kādu deju priekšnesumu, viņš sācis dejot līdzi. "Vecāki sākumā uzjautrinājās, smējās, bet pēc tam izlēma, ka man jāmācās Rīgas Horeogrāfijas skolā. Pirms tam gan parastajā skolā biju nodarbojies ar dažādiem cīņas veidiem, tādēļ neviens neticēja, ka no manis varētu iznākt baletdejotājs," dejotājs pasmīn un atminas, ka pirms desmit gadiem, kad viņš stājies Horeogrāfijas skolā, tur bijis gana liels konkurss. "Mamma teica, ka galvenais, kas man jādara konkursā — jātur taisna mugura. Tā arī darīju, un komisijā visi novērtēja manu labo stāju."
No skolas gadiem Artūram vislabāk palikusi atmiņā slaveno baletdejotāju viesošanās Horeogrāfijas skolā. "Tie visi bija tolaik pazīstami baleta mākslinieki, viņu priekšnesums bija lielisks!" Viņam atmiņā palicis arī Riekstkodis un Gulbju ezers — izrādes, kurās tagad dejo viņš pats.
Bet lielākais Artūra sapnis esot kādreiz nodejot Spartaka lomu Hačaturjana baletā Spartaks. "Nezinu, vai Rīgā šo baletu maz iestudēs… Uz prinču lomām gan acis nemetu; man labāk patīk dejot tādus stipros vīriešus."
Kopā ar draudzeni
Brīvajā laikā Artūram patīkot reizi pa reizei nopērties lauku pirtiņā un kopā ar draugiem sarīkot pikniku kaut kur ārpus pilsētas — ar desiņu cepšanu un tamlīdzīgi. Izrādās, ka baletdejotāji drīkstot ēst gandrīz visu — protams, saprāta robežās. "Ir reizes, kad sev jāpasaka "stop!" — piemēram, attiecībā uz konfektēm un čipsiem pilnīgi noteikti. Bet tas tikai audzina raksturu!"
Kā draugi uztver viņa profesiju un vai nedēvē to par nevīrišķīgu? "Nekādā gadījumā! Viņi labi saprot, ka tas ir ļoti smags fizisks darbs, kas prasa lielu izturību un spēku. Un, atšķirībā no dziedātājiem un aktieriem, mums savas emocijas un jūtas uz skatuves jāprot izteikt bez vārdiem — tikai ar kustībām."
Starp citu, Artūram ir vēl kāda aizraušanās — brīvajos brīžos viņš mēdz zīmēt miniatūras. Pagaidām par izstādes rīkošanu puisis vēl nedomā, taču jaunākos darbus vienmēr atrāda savai draudzenei — japāņu baletdejotājai Jukai Mijake. Abi jaunieši iepazinušies, pateicoties Litas Beires rīkotajam Starptautiskajam baleta festivālam, kura laikā pērn Mijake viesojās Rīgā. Meitenei te ļoti iepaticies, un viņa vēlējusies dejot mūsu baleta trupā. "Tagad abi kopā dejosim Bahčisarajas strūklakā. Mūsu baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis viņai piedāvājis šeit dejot arī nākamsezon." Par saviem nākotnes plāniem puisis gan neko daudz nestāsta, vien piebilst — cerams, ka arī skatītājiem patiks dejotāju sniegums. "Varbūt arī pie mums reiz skatītāji pēc izrādes sarīkos īstas ovācijas — protams, ja vien būsim to pelnījuši.