Baiba Ripa. Tikai to, kas patīk!

Viss ļoti jauki, tikai Truša kostīmā karsti, māksliniecei atzīstas aktieris Juris Lisners. Baiba domā, izrādes tērpi mierīgi valkājami vējainās lietaina rudens dienās. Tomēr, ko tādā gadījumā darīt ar ausīm un ļipām, nav īsti skaidrs. Baiba pati gan būtu gatava iziet ielās gluži kā no izrādes! Dzīves telpā nereti ir tik daudz teatrālisma. Savukārt teātra telpā — daudz patiesuma, tiešuma, viņa domā. Tērpi izrādei par Vinniju Pūku ir Baibas Ripas debija teātrī. Noslogotības dēļ dizainere šogad nepiedalīsies drīzumā gaidāmajā modes nedēļā. Kā parasti, viss sakrīt vienlaikus, viņa neslēpj. Jaunā apģērbu kolekcija gan esot gatava, laiks rādīs, kur to varēs apskatīt tuvāk. Baiba dzīvo, strādā un jūtas laimīga. Par to, ka pasaule ir tik interesanta un iespējas radoši izpausties — tik dažādas. Kāpēc tev, interjera dizainerei, bija interese pievērsties modei, nu arī — tērpiem teātra izrādei? Ar audumu sāku strādāt tāpēc, ka tas man likās plastiskāks par koku, metālu. Man patīk strādāt ar materiāliem, ar cilvēku proporcijām un telpu. Teatrālais mani vienmēr interesējis projektos, ko taisu. Šoreiz mani interesēja teātris kā telpa. Apģērbs kā vistuvākā telpa cilvēkam — ko tā pastāsta par cilvēka identitāti? Par to, kas notiek cilvēka dvēselē? Viens no iemesliem, kāpēc man ļoti patika strādāt ar šo izrādi, ir, ka tas bija Vinnijs Pūks. Fenomens! Ģeniāls! Kurš no šīs ģeniālās kompānijas tev pašai patīk vislabāk? Varbūt kāds šķiet radniecīgs? Neviens! Katram stāstā, arī izrādē ir sava vieta. Pietiekami daudz ar bērniem esmu par Pūka tēmu ampelējusies. Uztvert kādu no šiem tēliem personīgi — to es nevaru. Varbūt, ja būtu kāds pilnīgi jauns, nezināms darbs, tas būtu savādāk. Fantazējot tērpus Pūkam, Sivēnam, Trusim, Tīģerim, prātoji, kam vairāk: bērniem vai pieaugušajiem? Tas ir mūžīgais Vinnija Pūka jautājums! Aiziet prom no tiem dzīvniekiem, protams, nevarēju. It kā jau izrāde ir par cilvēkiem. Viņiem, tāpat kā dzīvniekiem, ir savs ķermenis, āda. Telpa, kurā viņi mīt. Daudzas esības dimensijas! Starp citu, ar bērniem ir vienkāršāk nekā ar pieaugušajiem. Bērni plašāk pieņem lietas. Viņiem vēl nav standartu un stereotipu "kā vajag". Pieaugušie ir lasījuši Milna grāmatu. Bērni skatījušies Disneja multenes. Es domāju, Disnejs ļoti spēcīgi ietekmējis priekšstatu, kāds ir Pūks un viņa draugi. Mani bērni ir lasījuši grāmatu un arī redzējuši filmu. Kā viņiem patika izrāde? Ļoti patika. Viņi neteica, ne ka tā ir pieaugušo izrāde, ne arī bērnu. Labums ir, ka katrs redz savu. Es domāju, tur visa kā ir tik daudz, ka no šīs izrādes varētu uztaisīt vēl trīs izrādes. Izrādes režisors, scenogrāfs, tērpu mākslinieks — kurš kuram pakārtojas un klausa? Šajā gadījumā mums nebija laika strīdēties. Man nebija sveši spēles noteikumi, pēc kuriem vajadzēja strādāt. Ar Regnāru esam agrāk strādājuši pie projektiem, kas nav saistīti ar teātri. Kā dizainere strādāju ar telpu, tādēļ ļoti labi sapratu arī Aigara (izrādes scenogrāfa Aigars Ozoliņš — A.B.-R.) darbu. Izrādē kaut kas varēja būt tā vai citādi, bet lielās līnijās mums nebija nekādu domstarpību.Izrādes telpa tomēr ir paratelpa atšķirībā no dzīvokļiem, mājām, birojiem, ko tu kā dizainere iekārto. Realitātes garša taču atšķiras, vai ne? Ko nu kurš redz! Vienam izrāde ir paratelpa. Citam gluži reāls skapītis, kur stāv dažnedažādas grabažas. Tāpat ar tā saukto reālo telpu. Katrs to uzlūko citādi. Iekārtojot mājokli, tu taču personīgi pietuvinies klientiem. Uzzini par viņiem ļoti daudz — gan vārdos pateikto, gan nepateikto? Jā, bet viss ir nosacīti. Lai redzētu kādam cilvēkam cauri, ir vajadzīgs informācijas kopums, kas sastāv no vairākām daļām. Ja ar klientiem strādāju ilgstoši, viņus iepazīstu. Zinu visādas nianses. Ir jāsaprot, ko drīkst ar katru runāt. Kādus jautājumus neskatīt vai skatīt delikāti. Tie ir pietiekami intīmi jautājumi, jo apģērbs un telpa ko kaut liecina par cilvēka būtību. Tu droši vien varētu rakstīt romānus par cilvēku attiecībām, ko redzi, veidojot viņu mājokļus? Gan arhitektam, gan interjera dizaineram, strādājot pie cilvēku privātās telpas, ir liela atbildība. Tu esi iekšā tajā ģimenē. Taču tās ir lietas, par kurām nedrīkst runāt. Ko saki, ja klients izvirza nesaprātīgas, bezgaumīgas prasības? Ja ir bezjēdzīgi uzstādījumi, es nestrādāju. Strādāju tikai tad, ja man ir interesanti. Tas, ko tikko pateici, ir ļoti būtiski. Patlaban, ekonomiskās krīzes apstākļos, daudzi sakož zobus un uzņemas to, kas viņiem nemaz nav interesanti. Viņi izdeg, un, galu galā, no šāda darba nav nekāda labuma. Es nemaz nevaru izdarīt darbu, kas neatbilst manam skatījumam, pārliecībai. Jā, ir gadījies pagātnē, gan ne saistībā ar dizainu, piespiest sevi darīt to, par ko man ir zināšanas, bet kas nepatīk. Taču ilgstoši es to nevaru. Ir projekti, par kuriem tu jūties lepna? Modes preču veikals Podium ir ļoti interesants projekts. Statoil birojs arī. Pie tā strādāju laikā, kad Baiba Rubesa tur beidza darbu. Nokļuvu pietiekami sarežģītā situācijā. Projektu pieņēma jau nākamais priekšnieks. Taču man ir prieks, ka izdevās darbu pabeigt. Principā jau katrs projekts ir pretrunīgs, tiek iesaistīti ļoti daudz cilvēku. Katram ir sava bagāža. Sava vīzija. Tas tāpat kā ģimenē: vīrs un sieva vēl var kaut kā vienoties. Tikko klāt ir bērni, viedoklis būs atšķirīgs! Taču domāju, tas ir ļoti labi, ka mēs visi esam tik dažādi. Tieši tas taču ir interesanti.Vari pateikt, kas patīk vidējam latvietim, kāda ir viņa sapņu māja? Es nevaru to pateikt. Cilvēki ir ļoti individuāli. Tāda vidējā aritmētiskā nav. Nu labi, bet kas ir svarīgi, par mājokli runājot? Svarīgi ir domāt, kā šodien ietaupīt rītdienai. Izvērtēt, kādas lietas ir investīciju vērtas. Tā, lai būtu ekonomiskāk, ekoloģiskāk. Latvijā cilvēki ne pārāk bieži izvēlas kvalitatīvas lietas, kas atmaksājas ilgtermiņā. Varbūt tas saistīts ar vieglo naudu: gribēja, nopirka, bet kam īsti tas vajadzīgs? Vai tas ir funkcionāls? Tas gan ir ļoti delikāts jautājums. Es varu pateikt lozungus, bet tie jāsamēro ar katra cilvēka reālajām iespējām. Kāpēc tu pievērsies modes kolekciju veidošanai? (Baibai Ripai pieder zīmols Cotton Queen — A.B.-R.) Klientu, kuri spēj to novērtēt un var atļauties, Latvijā ir visai maz. Nezinu, vai līdz modei esmu tikusi. Es nodarbojos ar apģērba dizainu, tā varētu teikt. Latvijā strādāt šajā jomā noteikti ir vērts. Domāju, ka mums netrūkst cilvēku, kuriem tas vajadzīgs. Tomēr modes mākslinieku mērķis diez vai ir tikai Latvijas tirgus. Gribas jau arī Igaunijas, Lietuvas, Krievijas, daudz citu valstu pircējus, lai aprite ir plašāka. Kāpēc ir tā, ka tie izcilākie bieži vien ir pavisam pieticīgi? Mājokļa un apģērba kvalitātei viņi vispār nepiešķir nekādu lomu. Varbūt tā tikai liekas. Iespējams, tas mētelītis, kas profesoram mugurā, ir no ļoti laba auduma. Nēsāts gadiem ilgi.Cik tev pašai svarīgi ar apģērbu sūtīt vestījumu citiem par sevi? Man ir ļoti svarīgi justies komfortabli. Ja eju uz mežu sēņot, galvenais, lai nav auksti un slapjš. Tad vispār varu nepiedomāt, kas mugurā. Citos gadījumos tā ir zināma izklaide — uzvilkt to, kas tajā brīdī man ir svarīgi. Vai to pārējie redz, tam nav nekādas nozīmes!Iespiest sevi neērtās, taču brīnišķīgās augstpapēdenēs esi gatava? Ja man tas liksies būtiski vai interesanti, es pamocīšos, jā!Tu strādā ar interjera dizainu, veido modes kolekcijas, sadarbojies ar teātri. Tu audzini trīs bērnus. Kā tev izdodas visu apvienot? Plānojot! Stingri plānojot. Bērni man ļoti daudz māca gan par mani pašu, gan pasauli. Viņi ir tik patiesi, ka var par visu pateikt savu viedokli tik atklāti, kompakti, kā pieaugušie nespēj. Tagad gan abi vecākie bērni paaugušies, viņi iet caur visām tām pusaudžu vecuma grūtībām, ko mēs visi labi zinām. Taču tas ir normāli. Pat interesanti. Viss, kas notiek, nav ne labs, ne ļauns. Tas vienkārši ir.Vai brīžiem tev visa kā nav par daudz? Nav grūti? Kas ir solījis, ka būs viegli? Skatoties uz mūsu vēsturi, nekad nav bijis viegli! Vai tiešām tagad pienācis laiks, kad būs? Radošas idejas atnāk viegli. Tāpēc, ka tās nav mūsu. Mēs tās varam tikai iztulkot. Tad sākas smagākais — cilvēka darbs. Ar to, ko esi saņēmis, tev jātiek galā. Jāiegulda darbs, jānoved līdz galam. Šķiet, tu esi īsts sieviešu žurnālu sapnis. Tev ir labs vīrs, lieliski bērni. Radošajā darbā veicas. Tu esi gudra un skaista. Ko gan vēl var vēlēties? Tas viss man nācis ar darbu un smagi par visu maksājot. Vienmēr, kad esmu iedomājusies — re, cik jauki kādam citam, es taču arī to esmu pelnījusi, esmu smagi dabūjusi "pa galvu". Tāpēc varu teikt paldies saviem vecākiem, kuri man iemācīja, ka bez darba nekā nebūs. Lai kaut kas būtu, ir jāstrādā. Daudz un grūti jācīnās. Un jāmācās, visu laiku jāmācās! Mūsdienu pasaulē visu nosaka zināšanas. Cilvēkam jādomā: kas ir tas unikālais, ar ko viņš var sevi prezentēt citiem? Tikai tas, ka esi no Latvijas, tev nedod neko. Vai tavai epasta adresei galā ir LV, LT, CZ vai vēl kāds burtu salikums, nav nozīmes! Jautājums ir: ar ko tu esi īpašs? Ko unikālu citiem vari dot?