FOTO: Uldis Dumpis svin 70. dzimšanas dienu

Daudz laimes Uldim Dumpim! Un atļaušos piebilst, ka bildēs Rasma Garne šiki izskatās.

Lai summināts Latvijas teātra un kino leģenda!

Vai tiešām katrs patiesības aizstāvētājs traģiski beidzas?" viņš pie sevis, uz māju iedams, pārdomāja. "Vai mani tas pats nesagaidīs, ja dzīšos pēc patiesības un izteikšu, ko domāju? Un tomēr ir skaistāki to visu izteikt, kas uz sirds, nekā apslēpt. Noziedznieks, kurš savu vainu atzīst, ir to pašu caur šo atzīšanos pa daļai izdeldējis. Arī Tanheizers galu galā atzīstas par vainīgu, lai gan tas sākumā savus pasaules uzskatus par vienīgi patiesiem turējis. Viņš ideālai mīlestībai nebija ticējis, un tomēr nu galu galā, kad Elizabete ir mirusi un viņa miesīgai mīlestības baudīšanai nav vairs pieietama, Tanheizers tomēr viņu mīlē! Elizabete ir mirusi. Vai tad miroņus spējam reālistiski mīlēt? Tanheizers jūt, ka ir kaut kas vēl bez miesīgas mīlestības baudīšanas, ir cita mīlestība, kura nu maigi viņa sirdī dus un viņu pašu aicina šim saldajam, debešķīgajam miegam padoties. Mīlestība bez kaislības - cik viņa ir daudz augstāka nekā kaislīga, prātiem vadīta mīlestība! Kaislīga mīlestība ir vētra, viņa pārskrien, lauzdama dažu labu cēlu koku; nāk saldais klusums, cik viņš ir atspirdzinošs - tik klusībā mīt skaistums!... Tanheizeram jāatzīst, ka saldās jūtas, mīlestība uz Elizabeti ir tā pati ideālā mīlestība, kuru Volframs Vartburgas dziesmu karā bija apdziedājis. Jā, pie tā arvien jāturas, kas vispēdīgi nāk... Jā, ir daudz patiesību! Viena karo ar otru. Katrā cilvēkā ir sava patiesība, un dažs labprāt izlej savas asinis, savu patiesību aizstāvēdams. Vartburgas dziesmu karā Tanheizers bija Venus dievietei himnu dziedājis, citus apsmādējis un nonicinājis kā nezinātājus un muļķus! Bet vai viņš caur to bija vispasaulīgo, absolūto - mūžīgo patiesību rādījis? Volframs kā kluss vīrs ir Elizabeti skaistāki mīlējis! Viņš mīlēja šo dievišķīgo sievieti, bet vai šī mīlestība aizliedza arī Tanheizeram mīlēt?... Ja saule būtu sieviete, kura mums neaizsniedzama spīd, un mēs visi viņu mīlētu, vai tur rastos greizsirdība?... Īstai, ideālai, šķīstai mīlestībai trūkst greizsirdības. Šī mīlestība ir gaisma, visas esošās, sevi atzīstošās pasaules pašmērķis! Kāda tur var būt Volframa greizsirdība, kur viņš redz, ka arī viņa draugs to pašu gaismu mīlē, kuru viņš pats? Volframs paliek tāds pats no drāmas sākuma līdz galam, iz mirstošā Tanheizera top Volframam līdzīgs cilvēks. Vai patiesība ļautos uzvarēties?... Nē! Ansis atzina - ir gan bijis liels gars, kas cīnījies maldīdamies, kuram beidzot jāatzīst klusās, sapņainās mīlestības vara.